VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Kūļājas gaisā jubilāri
Eduards Dorofejevs
"Mākslas dienas 2016. Pašportrets. Identitāte"
LMS galerija
15.04.–15.05.2016.
 
Anna Egle. „”. Patinēts ģipsis. 60 × 60 × 120 cm. 2015
Foto: Igors Dobičins
 
Atzīmējot savu 75. pastāvēšanas gadadienu, Latvijas Mākslinieku savienība sarīkojusi divas izstādes, kas citos apstākļos vai paralēlajā realitātē varētu ļoti eleganti apspēlēt šīs dzimšanas dienas tēmu. Viena – pieņemsim, ar nosaukumu „Pašportrets. Identitāte – varētu priecēt skatītāju acis un sirdis, parādot Mākslinieku savienības biedru aktuālos radošos sasniegumus, bet paralēli notiekošā izstāde, kas sauktos, teiksim, „Prezidenti” atgādinātu par tiem ievērojamajiem māksliniekiem, kuri dažādos laikos „stāvējuši pie stūres” šai Latvijas mākslas dzīvē svarīgajai organizācijai. Tā tas varētu būt. Tomēr realitātē diemžēl pastāv tikai izstāžu nosaukumi un abstraktas vīzijas jeb, kā teiktu semiotiķi, apzīmētāji, bet pati „izstāde” drīzāk izraisīja pārdomas par jēdzieniem „gods un cieņa”, nevis uzrunāja baudīt mākslu.

Lielajā zālē skatītāju sagaidīja t. s. pašportretu izstāde. Šo nosaukumu nevajadzētu uztvert burtiski, jo tikai nedaudzi mākslinieki bija izvēlējušies risināt tēmu portreta žanrā, bet lielākā daļa ekspozīcijā redzamo darbu, kas tapuši pavisam nesen, tiecās abstrakcijas virzienā. Šāda atlase deva iespēju interpretēt izstādi kā simbolisku vēstījumu un pacelties līdz vispārinājumam, uztverot ekspozīciju kā pašas Mākslinieku savienības pašportretu. No šī viedokļa skatoties, ļoti intriģējoša šķita centrālā darba izvēle. Ja pieņemam, ka no iekārtošanas viedokļa ekspozīcijas centrālo vietu aizņem programmatisks darbs, galvenais vēstījums vai izstādes šedevrs, tad ļoti raksturīgi, ka apmeklētāja skats, caur patumšo gaiteni ieejot gaišajā zālē, atdūrās pret gleznu, uz kuras attēlotais ābola šķērsgriezums nepārprotami atgādina sievietes dzimumorgānus. Var tikai minēt, ko gribējis pateikt izstādes iekārtotājs, ieceļot šo darbu goda vietā. Varbūt tas norāda uz izstādes provokatīvo raksturu, un ideja bijusi izraisīt skatītājā neērtas sajūtas, ļaujot viņam sajusties tā, it kā viņš stāvētu Orsē muzejā Gistava Kurbē „Pasaules radīšanā” attēlotās sievietes atplesto kāju priekšā. Tomēr šī interpretācija nešķiet pietiekama. Manuprāt, te bijusi dziļāka doma – proti, norāde uz Mākslinieku savienības lielo institucionālo nozīmi 20. gs. otrās puses Latvijas mākslas vēsturē. Neapšaubāmi, šī ir tā vieta, kur cilvēks, kas nodarbojās ar mākslu, varēja ar institūcijas svētību tikt pieņemts savienībā un oficiāli „piedzimt” par mākslinieku. Tāpēc ļoti iespējams, ka izstādes centrālais tēls – ābols-vagīna – bija norāde uz šo mākslinieku „dzemdējošo” funkciju. Es pat domāju, ka savienība varētu adaptēt šo attēlu kā savu oficiālo simbolu, jo, kā mēs zinām, ironizēt pats par sevi var atļauties tikai stiprais. Tomēr, ja arī šī versija nav pareiza, tad atliek tikai izteikt minējumu, ka kāds no izstādes iekārtotājiem ir liels Freida teoriju piekritējs un, pārdzīvojot dramatisko situāciju, kurā nonākusi Mākslinieku savienība, gribējis izstādē simboliskā veidā apkārt valdošajam haosam pretstatīt šo ābola spraugu kā tieksmi atgriezties pie miera un harmonijas, drošā zeltā pagātnē.

Runājot par izstādes kopējo iespaidu, varētu teikt, ka tā atbilda tam stilam, kuru Mākslinieku savienība popularizē jau labu laiku. Gleznas karājās pie griestiem dažādos līmeņos un virzienos, traucējot cita citai un skatītajam, kurš jutās kā izgāztuvē starp apkārt lidojošiem priekšmetiem vētras laikā.

Nevīžība ekspozīcijas iekārtošanā radīja tādu haosu, no kura varēja glābties tikai konceptualizācijā, atslēdzot redzi un uztverot visu vienīgi ar prātu. Vienīgi izmantojot šo paņēmienu, bija iespējams atrast mierinājumu un baudu, pakāpeniski nonākot līdz formulai „tik slikti, ka pat labi”. Vienīgais labums no šādas brīvi lidojošas ekspozīcijas bija tas, ka visi darbi bija apskatāmi kā trīsdimensionāli objekti, no visām pusēm, dodot iespēju uzzināt informāciju par mākslas darbu, kas ne vienmēr bija atrodama tā tuvumā, un arī ļaujot pakavēties pie domas par to, ka glezna ir arī objekts, ne tikai iluzoru objektu attēlošana plaknē. Protams, radās nelielas neērtības, ja glezna bija pagriezta pret logu, jo saulainā dienā uz izgaismotā audekla mākslinieka iecere parādījās tikai kā blāva ūdenszīme uz naudas banknotēm.

Ejot tālāk, no lielās zāles varēja nonākt kambarītī, kur bija izstādīti visu trīspadsmit Mākslinieku savienības priekšsēdētāju darbi – gleznas, grafika, tekstils un tēlniecība. Telpas šaurības dēļ mākslas darbi bija sakarināti vēl blīvāk un haotiskāk, bet pats briesmīgākais bija tas, ka, piemēram, Džemmas Skulmes akvareļi uz papīra bija eksponēti kā vitrāžas lielu, saulainu logu priekšā, faktiski nežēlīgi iznīcinot šos darbus. Jo izstāde – tas ir ne tikai mēģinājums pievērst publikas uzmanību māksliniekam un viņa darbiem un ne tikai izklaidējošs pasākums; tās svarīga sastāvdaļa ir cieņas apliecinājums, un īpaši tad, ja tiek izstādīti no mums jau aizgājušu mākslinieku darbi, kuru autori vairs nevar ietekmēt to, kā šie darbi tiek eksponēti. Iztēlojieties, ko teiktu šie cilvēki, ieraugot kā viņu darbi kūļājas gaisā? Nav šaubu, ka izstādes iekārtotāji ar šo memoriālo izstādi gribēja pagodināt visus, kas vadījuši Mākslinieku savienību dažādos periodos un apstākļos, bet diemžēl šo spožo indivīdu māksla bija pasniegta kā bezpersoniska masa. Cerams, ka Mākslinieku savienībai nākamreiz izdosies piesaistīt tādus izstāžu iekārtotājus, kas pratīs atrast kompromisu starp ļoti ierobežotām finansiālām iespējām un mākslas cienīgu eksponēšanu.
 
Atgriezties