VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Svinot Romana Sutas jubileju Natālija Jevsejeva Romans Suta un Jānis Plase. ""Zaļās vārnas" zīmē" R. Sutas un A. Beļcovas muzejs 26.04.–01.10.2016. Romana Sutas scenogrāfija LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejs 28.04.–28.07.2016. | |
 Romans Suta. Mākslinieks Jānis Plase ar draudzeni. Audekls, eļļa. 118,5 × 80 cm. 1927 R. Sutas un A. Beļcovas muzejs Foto: Normunds Brasliņš | |
| Par godu Romana Sutas 120. jubilejai aprīlī tika atklātas divas izstādes divos muzejos. Romana Sutas un Jāņa Plases mākslas darbu apvienošana vienā izstādē R. Sutas un A. Beļcovas muzejā ir ne tikai iegansts stāstam par Sutas nozīmi un ietekmi Plases daiļradē, par abu mākslinieku draudzību, par Plases dramatisko likteni, jaunības dienu nabadzību un pāragro nāvi, par Plases aizraujošajiem ceļojumiem no Rīgas līdz Vladivostokai un atpakaļ. Tā ir arī iespēja akcentēt literātu un mākslinieku biedrības „Zaļā vārna” lomu Sutas un Plases radošajā biogrāfijā. Sutam bija svarīgas publiskās aktivitātes, un „Zaļā vārna” māksliniekam aizpildīja tukšumu, kas izveidojās pēc viņa izstāšanās no Rīgas mākslinieku grupas. Savukārt Plase 1925. gadā bija viens no „Zaļās vārnas” dibinātājiem. Tieksme veidot grupējumus un biedrības, kas 20. gadsimta sākumā piemita radošo profesiju pārstāvjiem visās Eiropas zemēs, šodien, izteiktās individualizācijas un nošķirtības laikmetā, ne visiem ir saprotama. Tomēr tolaik mākslinieki tā rīkojās ne tikai tamdēļ, lai kopīgi būtu vieglāk risināt finansiālos jautājumus – veidot izstādes, izdot katalogus, grāmatas, žurnālus. Tā bija iekšēja nepieciešamība, vēlme kopīgi paust līdzīgus estētiskos uzskatus, un „Zaļā vārna” šajā ziņā nebija izņēmums. Kaut gan „zaļvārniešiem” laikabiedri nereti pārmeta estētiskās programmas neskaidrību un pat trūkumu, biedrības aktivitātes tik un tā pieder pie spožākajām Latvijas mākslas un literatūras vēstures lappusēm. Biedrības regulāri rīkotie „jampampi” – „zaļvārniska dzīves prieka izpausmes”, improvizācijas vakari ar mūziku, dejām un dzejas lasīšanu, spriežot pēc to dalībnieku atmiņām un preses aprakstiem, ir bijušas spilgtas epizodes vietējās bohēmas dzīvē. Šiem stāstiem arī veltīta R. Sutas un A. Beļcovas muzeja izstādes daļa. Sutas un Plases draudzība aizsākās 1925. gadā un ilga četrus gadus līdz Plases nāvei 1929. gadā. Plase, izpalīdzīgs un atsaucīgs, asistēja Sutam Jelgavas Latviešu teātrī Karlo Goci lugas „Princese Turandota” scenogrāfijas veidošanā 1926. gadā, 1929. gadā palīdzēja darbā pie PSRS izstāžu paviljona Starptautiskajā rūpniecības izstādē Rīgā. Abi mākslinieki piedalījās Rīgas grafiķu biedrības izstādēs un zīmēja karikatūras žurnālam „Hallo”. Plase neilgu laiku dzīvoja „Baltara” salonā, blakus Sutas un Beļcovas ģimenei; vēlāk bija brīdis, kad Suta kopā ar Plasi dalīja dzīvokli Stabu ielā. Jānis Plase bija nedaudz vecāks par Romanu Sutu, un gan Sutam, gan Plasem nebija akadēmiskās izglītības, tomēr šajā radošajā tandēmā Sutam neapšaubāmi bija noteicošā loma. Viņa erudīcija, autoritāte mākslas jautājumos, stabilais mākslinieciskais rokraksts ne tikai ietekmēja Plases uzskatus, bet tā iespaidā pilnīgi mainījās Plases mākslas stilistika, tematika un izpildījuma raksturs: no krievu simbolisma uz jaunreālismu, no fantastiskām kompozīcijām uz sadzīves žanru. Sutas ietekmē Plase arī pievērsās grafikai – tušas zīmējuma tehnikai. Izstādē eksponētie darbi ļauj izsekot šīm transformācijām un apbrīnot abu meistaru radošo kapacitāti. Izstāde Teātra muzejā piedāvā Sutas scenogrāfijas un kostīmu skiču atlasi no R. Sutas un A. Beļcovas muzeja, Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma un privātkolekcijas. Daudzi darbi tiek eksponēti pirmoreiz. Īpaši izceļams izstādes noformējums, ko veicis scenogrāfs Ivars Noviks. Izstādē ikkatrs ir aicināts izspēlēt savu teātri – proti, Igora Stravinska baletu „Pulčinella”, kam Suta 1933. gadā veidoja scenogrāfiju un kostīmus. Ar īpašas konstrukcijas palīdzību liela Latvijas Nacionālās operas skatuves fotogrāfija pārtop miniteātrī. Fonā Stravinska mūzikas pavadībā mainās Sutas zīmētās dekorācijas, bet priekšā ir mazas kustīgas figūriņas mākslinieka skicētajos kostīmos. Līdzās mākslas darbiem eksponētas arī fotogrāfijas ar skatiem no dažādām Sutas dekorētajām izrādēm – no Karlo Goci lugas „Princese Turandota” (1926), no operām „Trilbi” (1931), „Manona Lesko” (1938), „Īrisa” (1939), „Mazepa” (1939). Palielinātie attēli, novietoti blakus skicēm, palīdz izsekot ceļu no mākslinieka ieceres līdz tās realizācijai. Romans Suta augstu vērtēja savas scenogrāfijas skices. Ne velti dažas no tām viņš devis eksponēšanai mākslas izstādēs, ko 20. gs. 30. gados organizēja Rīgas grafiķu biedrība. Kaut gan Teātra muzejā šoreiz neviena no tām nav apskatāma, šie darbi tik un tā kārtējo reizi ļauj pārliecināties par Sutas lielisko grafikas meistara un virtuozā zīmētāja talantu. | |
| Atgriezties | |
