VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kā vizuālā kultūra ar fizkultūru sastapās Aiga Dzalbe Multimediāla izstāde "Olimpiskais ķermenis” Mūkusalas Mākslas salons 15.04.–28.05.2016. | |
 Ansis Butnors. Maratonists. Audekls, eļļa. 150 × 130 cm. 2009 Foto: Jānis Pipars | |
| Sporta tēmai veltītā izstāde, kas Mūkusalas Mākslas salonam pusotru mēnesi pievilka šķietami citai kultūrai piederīgos, pārsteidza ar daudzveidību. Tajā bija iekļauti visādi artefakti – gleznas, skulptūras, plakāti, fotogrāfiskas un kino dokumentācijas no paseniem laikiem, konceptuāli mūsdienu mākslas darbi un memoriāli objekti no privātām un sabiedriskām kolekcijām. Izstādes kuratore Līga Lindenbauma un idejas autors Edgars Jaunups bija pūlējušies tai piešķirt dinamiku un paplašinātu skatījumu, lai izstādi varētu uztvert kā metaforu dzīvei, ne vien tiešu sporta tēmas ilustrāciju mākslā – līdzīgi kā Ansis Butnors gleznā „Maratonists” bija panācis veiksmīgu vispārinājumu, uzgleznojot savu pašportretu skrējēja pozā un tā vedinot skatītāju iegrimt apcerīgās pārdomās par dzīvi kā vienu vienīgu maratonu. Man redzētais atsauca prātā Haruki Murakami autobiogrāfisko romānu „Par ko es runāju, runādams par skriešanu”, kaut arī izstādē iekļauto mediju kokteilī trūka, šķiet, tikai literatūras un mūzikas. Romāna autors ar vārdiem vien uzbur izteiksmīgas ainas: „Pa ceļam satieku vairākus skrējējus. Vīriešu un sieviešu skaits apmēram vienāds. Veselīgi skrējēji, enerģisku atspērienu, šķeldami vēju, no mugurpuses izskatās, it kā tie vienā barā dzītos pakaļ nakts laupītājam. Bet ir arī tādi, kas skrien puspavērtām acīm, smagi elsdami, nošļukušiem pleciem, ciezdami, aptaukojušies. It kā ārstējošais ārsts pirms nedēļas būtu pavēstījis diabēta diagnozi un licis nodarboties ar sportu.”(Ingūnas Beķeres tulkojums, „Zvaigzne ABC”, 2015, 13. lpp.). Arī „Olimpiskajā ķermenī” redzamie darbi visai tiešā veidā apcerēja un rosināja sportisko garu. Izstādi veidoja trīs daļas. Lielās zāles ekspozīcija bija īpaši aktīva un blīva – tur bija izkārtoti pirmās Latvijas brīvvalsts un padomju laika ideoloģiskie plakāti ar saukļiem „Ātrāk, augstāk, tālāk!” un „Vingrošana – fizkultūras pamats”. Par skatītāju favorītu, šķiet, kļuva plakāts, kurā bija attēlots vīrietis, vārdā „spirts” burtu „i” nomainot pret „o”. Lielā skaitā bija eksponētas arī gleznas, kuru vidū bija atrodami gan populāri, daudz reproducēti darbi – kā, piemēram, Maijas Tabakas TTT basketbola komandas dinamiskais portretējums –, gan pavisam aizmirsti gleznojumi, kā Jāņa Liepiņa „Cīkstoņi”. Gleznu raibajā stilistiskajā daudzveidībā bija ietverti Leonarda Laganovska Adidasnaya III, Rituma Ivanova raksturīgajā manierē gleznots VEF basketbolista Valda Valtera portrets, Jāņa Pauļuka pludmales sporta aina, Jāņa Ferdinanda Tīdemaņa „Kanāla pārpeldētājas”, Jura Utāna „Riteņbraucēji” un vēl citi gleznieciski rokraksti. Būtu gribējies šeit redzēt arī Normunda Brasliņa efektīgo diplomdarbu „Sports”, kas pārstāv 20. gadsimta 80. gados vietējā glezniecībā nozīmīgo Deinekas līniju. Tomēr izstāde īpaši nevedināja vērtēt gleznieciskās kvalitātes; šeit primārā bija tēma. Tajā pašā zālē bija eksponēts arī 20. gadsimta 30. gadu fotogrāfiju klāsts no Strenču fotodarbnīcas, kurās saistoši atspoguļots, kā cilvēki tiekušies pēc sportiskām aktivitātēm ikdienā. Jauka ideja šķita salona balkonā iekārtot Retumu kabinetu, kur līdzās 1980. gada kinožurnālam bija aplūkojamas Latvijas sportistu panākumu liecības, trofejas un suvenīri – galvenokārt no Diānas Dimzas-Dimmes un Andreja Strokina personiskajiem krājumiem. Tomēr man visinteresantākā un vērtīgākā likās Mazās zāles ekspozīcija – Andreja Strokina no atrastiem objektiem ar minimālistiskiem līdzekļiem meistarīgi veidots jaudīgs stāsts par to pašu – sporta – tēmu, jo tajā netrūka ne asprātības, ne draudzīgas ironijas, ne sirsnīguma, turklāt, pretstatā abām pārējām izstādes daļām, šeit tika darbināts arī skatītāja prāts. Kopumā nav šaubu, ka izstāde bija izdevusies, ja tās uzdevums ir bijis „aktualizēt sporta un fiziskās kultūras kopšanas tradīcijas un to saistību ar vizuāliem un naratīviem kanoniem”, kā lasāms bukletā. Līdz ar pavadošajiem pasākumiem – Harija Tumana lekciju par olimpisko spēļu izcelsmi un nozīmi antīkajā kultūrā un „VEF Rīga” basketbola brokastīm – izstādei izdevās piesaistīt netipisku auditoriju, tuvināt mākslas un sporta cienītājus. Turklāt Mūkusalas Mākslas salons nu ir devis savu artavu, lai arī Rīgas mākslas ļaudis tiktu pienācīgi sagatavoti vasaras olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro. | |
| Atgriezties | |
