VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pārāk jaunie glezniecībā Santa Mičule "Spriedze. Jaunie Latvijas glezniecībā III" LNMM izstāžu zāle "Arsenāls" 01.04.–29.05.2016. | |
 Linda Vigdorčika.Untitled [mājās]. Eļļa, akrils, pigments, audekls. 140 × 200 cm. 2016 Foto: publicitātes attēls Pateicība autorei | |
| Izstāde „Spriedze” bija jau trešais mēģinājums gandrīz desmit gadu laikā ne vien notvert glezniecības jaunākās vēsmas, bet arī iezīmēt jaunas paaudzes ienākšanu mākslā. Neskatoties uz arvien ātrāko mūsdienu dzīves ritmu, desmitgade man šķiet pārāk īss laika periods, lai tās ietvaros notiktu ļoti būtiskas izmaiņas glezniecībā, tādēļ radās jautājums, cik jaunu glezniecību izstādes veidotāji piedāvās šoreiz. Tiesa, glezniecība kā Latvijas mākslas populārākā joma ir pietiekami spēcīgs zīmols, ar kuru piesaistīt publikas uzmanību, un šādiem pārskatiem ir viegli kļūt par leģitīmu tradīciju. „Spriedzes” autoru loks, salīdzinot ar pirmajām divām izstādēm, vecuma ziņā kļuvis vēl jaunāks – tie lielākoties ir 80. gadu beigās – 90. gadu sākumā dzimuši mākslinieki, kas tikko beiguši Latvijas Mākslas akadēmiju vai vēl studē tajā; daži no autoriem izstādēs manīti jau iepriekš, bet lielākajai daļai šī bija pirmā nozīmīgā izstāde. Precīzi restaurēt iespaidu par pirmo divu jaunākās glezniecības izstāžu dalībnieku atpazīstamību nespēšu, tomēr šķiet, ka tajās jauno pārstāvēja radošās darbības ziņā pieredzējušāki mākslinieki. Līdz ar to šī „Spriedze” piedāvāja skatītājiem pavisam svaigu materiālu. Izvēlētais izstādes nosaukums kopumā šķita pārāk vispārinošs un tādēļ neprecīzs, tomēr, no otras puses, tas labi izteica galvenās atšķirības no iepriekšējām jaunās glezniecības izstādēm. Formās nogludināto un emocionāli rezignēto glezniecību, ar ko man asociējas 2007./2008. gada izstāde Candy Bomber / „Našķu bumba” un 2010./2011. gada „Pilsētas bērni”, bija nomainījusi abstrakti ekspresīvāka izteiksme, introvertums un mēģinājumi radīt privāto ikonogrāfiju, vairoties no atsaucēm uz ārpasauli – kā fizisko, tā idejisko. Meklējot kaut kādu vienojošo formālo kopsaucēju izstādes darbos, nāca prātā tas, ka daudzi darbi izskatījās pēc skicēm un rada apzinātas nepabeigtības sajūtu, imitējot tādu kā nevērīgu piezīmju veikšanu uz burtnīcu malām. Konkrētus naratīvus līdz ar to vairāk aizvietoja impulsu fiksācija – it kā nejauši un nekonkrēti, tikai garāmejot. Atsevišķos darbos šis skičveidīguma princips bija ne vien blakusefekts, bet arī pilnībā noteica darba struktūru – piemēram, Laimdotas Steķes „Fragmentu grupa Nr:...” tik tikko saskatāmie formu fiksējumi atspoguļoja meditatīvu mākslinieka-vērotāja, kurš caur ikdienas lietu skicēšanu atsaucas uz dziļāku sakarību meklējumiem, skatījumu. Pavisam citā „elegantās nevērības” manierē krāšņi darbojas, piemēram, Amanda Ziemele, it kā vienā elpas vilcienā radot ekspresīvi lakoniskas kompozīcijas. Lielākajā daļā „Spriedzes” darbu nepabeigtības iespaids tomēr neradīja intrigu un attēlotā maznozīmīgums garlaikoja. Iespējams, šo darbu pieklusinātība labi iederētos kamertipa izstāžu zālē, taču lielā grupas izstādē plašā zālē šis paņēmiens zaudē savu izteiksmību. Vēl viena atšķirība no iepriekšējām izstādēm bija mēģinājums uzsvērt glezniecību kā laikmetīgu mediju un to, ka tā var ietvert citus medijus un negleznieciskas formas – piemēram, būt daļa no instalācijas. Kopumā iebildumus tas nerada – lai gan šādi formu eksperimenti nav nekas jauns, Latvijas mākslas vidē nav ierasts analizēt, kur tajos ir robeža starp glezniecību un to, kas nav glezniecība. Jautājums tika aktualizēts šīs izstādes ietvaros, taču konkrētākas atbildes nesniedza; tiek pieņemts – ja mākslinieks savu instalāciju nodēvējis par glezniecību, tad tā tas arī ir, un dziļāks idejas pamatojums skatītājam netiek piedāvāts. Visradikālāk no tradicionālās glezniecības kā krāsvielas esamības uz virsmas bija aizgājis Raitis Hrolovičs, eksponējot savu lielizmēra instalāciju „Bedre”, taču darba artikulācija nebija veiksmīga un neļāva līdz galam saprast, ko autors un izstādes veidotāji gribējuši panākt ar tik uzkrītošu robežu pārkāpšanu. Par izstādes dumpinieci gribētos nodēvēt arī „jauno un dusmīgo” Mētru Saberovu, kura ar gleznieciskas instalācijas palīdzību pauda nicinājumu rasisma, ksenofobijas, homofobijas un mizogīnijas izpausmēm sabiedrībā. Apsveicama ir mākslinieces vēlme un drosme pievērsties sociāli asai problemātikai, tomēr tēmu pienācīgi izsakoša forma vēl nav atrasta un dusmas paliek izteiktas pārlieku maigā, nedrošā veidā. Kā vēl vienu izstādes „apakšvirzienu” var izcelt grafiskā dizaina un interneta estētikas ienākšanu glezniecībā. Visizteiktāk tā manifestējās Lindas Vigdorčikas darbu sērijā, kā arī Elīnas Mekšas gleznās, kurās autore arī nodevusies savdabīgam dekoratīvismam. Šai mehanizēti dekoratīvajai tēlainībai radniecīga izteiksme bija redzama arī Klāva Lora un Edgara Soprāna kompozīcijās – abstraktas un it kā spontānas formas tiek sakārtotas racionālā telpā, veidojot datorspēļu pasaulei līdzīgas noskaņas. Uz šo jauno meklējumu fona mazāk novatoriski šķita mākslinieki, kas turpina jau iepriekš novērotas tendences vai arī paši jau agrāk bijuši itin bieži izstāžu dalībnieki – piemēram, Paula Zariņa uz pārējo laikabiedru fona izskatās pat nedaudz saloniski, jo atkārto sev raksturīgo izteiksmes veidu; arī vēlmi fiksēt „ikdienas pieredzi” kā noteicošo māksliniecisko impulsu min katrs otrais izstādes dalībnieks, ignorējot to, ka šis motīvs jau pirms daudziem gadiem kļuvis par garlaicīgu klišeju un nekā pārsteidzoši jauna šādā vēlmē nav. Par tādiem kā autsaideriem izstādes ietvaros bija kļuvuši Atis Izands un Zīle Ziemele, kuru īpatnējais glezniecības stils neatbalsojās kolēģu piedāvājumā – ceru, ka atšķirīguma spēku spēs novērtēt arī paši mākslinieki, uz pārējo fona vēl spilgtāk saskatot sev raksturīgo. Jāteic, ka izstādē bija vairākas interesantas nianses un daudzsološi autori, taču kopiespaids nebija sevišķi spēcīgs. Varbūt pie vainas ir darbu atlase, bet varbūt paši mākslinieki vēl ir pārāk jauni un nepieredzējuši, lai ar savu radošo enerģiju varētu aizpildīt tik lielu izstāžu zāli. Izskatās, ka arī visjaunākās paaudzes mākslinieki gleznas virsmu uztver kā domāšanas telpu (kaut vai neapzināti) un glezniecību – teju kā metafizisku darbību, šim šamaniskajam statusam nodrošinot glezniecības aktualitāti visos laikos un sabiedrībās. Tiesa, Rietumos arvien vairāk runā par glezniecību kā mākslas komerciālās degradācijas simbolu, tādēļ ikvienam „Spriedzes” dalībniekam, kurš grib kļūt par „slavenu un panākumiem bagātu” gleznotāju, jāatceras, ka šis ir mākslas veids, kas siltumā bojājas ātrāk nekā citi. | |
| Atgriezties | |
