studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 Nr. 6 (111) Nr. 5 (110) Nr. 4 (109) Nr. 3 (108) Nr. 2 (107) Nr. 1 (106) 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Nacionāli izadītā ģeogrāfija Šelda Puķīte LLMC izstāde "Identitāte. Aiz nenoteiktības priekškara" Ukrainas Nacionālais mākslas muzejs 19.03.–22.05.2016.

Laipni lūdzam Ukrainā! Pateicoties deviņu valstu sadarbības projektam ar 30 mākslinieku piedalīšanos, es 18. marta rītā nokļuvu Borispilas Starptautiskajā lidostā Kijevā. Ideja par Baltijas un Ziemeļvalstu mākslas projektu kā diplomātisku žestu radās 2012. gadā Argitai Daudzei, kas tolaik (2011–2015) pildīja Latvijas vēstnieces pienākumus Ukrainā. Pēc viņas iniciatīvas iesaistītajām pusēm izdevās radīt gluži vai Microsoft Excel cienīgu sadarbības formulu – SUM (Baltijas valstis3 + Ziemeļvalstis5 + Ukraina1), kā arī pasūtīt Latvijas Laikmetīgās mākslas centram (LLMC) izstādes saturisko izstrādi un realizāciju Ukrainas Nacionālā mākslas muzeja (UNMM) telpās. Izstādes galvenā tēma – identitāte – kļuva aktuāla jau lidostas robežpunktā, kad pēc piecu minūšu stāvēšanas pie dokumentu pārbaudes letes es konstatēju, ka stikla akvārijā sēdošā dāma nespēj „savilkt kopā” sev priekšā redzamo cilvēku ar pasē nodrukāto attēlu. Izlēmu noņemt brilles. Diemžēl mana stratēģija nenostrādāja. Tad izliku uz galda visas līdzpaņemtās ID kartes ar fotoattēliem. Šķiet, ka mana ņemšanās ar kartēm inspektorei beidzot lika sarosīties un pasaukt palīgā kolēģi, kas, norādot uz manām lūpām kā laikam jau labāko atpazīstamības zīmi, atrisināja šo identifikācijas mīklu. Šo atgadījumu atcerējos vēlāk, jau izstādē, vērojot turku izcelsmes zviedru mākslinieces Meričas Alginas Ringborgas (Meriç Algün Ringborg) darbus, kas uzdeva jautājumus par pasaules atvērtību un birokrātijas robežām. Citai izstādes dalībniecei, irānietei Bitai Razavi (Bita Razavi), tā nepaveicās ar lidostas robežsargiem kā man, un tam par iemeslu bija viņas „nepareizā” pilsonība. Bita dzīvo un strādā Helsinkos, veltot savus sociālpolitiskos darbus cilvēku privātās telpas etnoantropoloģiskai analīzei. Pašlaik Eiropas liberālajās teritorijās plaukstošās ksenofobijas un ekstrēmā nacionālisma dēļ Bitai, pirms viņa tika uzņemta Oranžās revolūcijas, Maidana, anektēto teritoriju un „iesaldētā Donbasa konflikta” zemē, nācās iziet pastiprinātu pārbaudi. Kijevas ielās Pēc izkļūšanas no lidostas turpmākais ceļojums uz Kijevu bija relatīvi vienkāršs. Autobuss, šķērsojot iespaidīgos pilsētas mikrorajonus, Dņepras upi, garām lielai, ar mākslīgajiem ziediem nosētai kapličai un baznīcām ar zelta kupoliem, aizveda pasažierus uz tipiskāko tūrisma sākumpunktu, Centrālo dzelzceļa staciju. Kijevas vizuālā identitāte atspoguļo gan arhitektūras monumentalitāti un greznos zeltījumus, gan drupas. Pilsētā jaušama tā pati garša, kas fotogrāfa Andreja Strokina brīnišķīgajā fotosērijā „Kosmiskās skumjas” (darbi bija aplūkojami tikai izstādes katalogā). Šķietami nenozīmīgie vai pat absurdie kadri, kam piemīt laimīgas sakritības raksturs, portretē urbāno vidi un tās iemītniekus to naivi eklektiskajā esamībā.

Gabriela Fridriksdotira. Darbs no skulptūru sērijas Creatures of Devotion. 2013

Kamēr igauņu mākslinieks Tanels Randers (Tanel Rander) bija Tartu ielās dokumentējis un analizējis manipulatīvās militārā un ekonomiskā rakstura reklāmas, lietuviete Kristīna Inčūraite (Kristina Inčiūraitė) bija trāpījusi šobrīd vienā no Ukrainai karstākajiem tematiskajiem punktiem, skarot padomju varu slavinošo pieminekļu demontēšanas jautājumu. Ar audiovizuālās instalācijas starpniecību viņa caur 2. pasaules karā kritušo piemiņai veltītā gigantiskā pieminekļa „Dzimtene-māte” (1981) ideoloģizētajiem un reizē femīnajiem acu dobumiem rādīja mums mūsdienu Kijevu. Pēc patvaļīgā vandalisma viļņa Ukrainas prezidents Petro Porošenko 2015. gada pavasarī parakstīja likumprojektu, lai aizsāktu legālu sešu mēnešu ilgu padomju pieminekļu demontāžas procesu. Bet tas gan nenozīmē, ka, dodoties muzeja virzienā, tu neuzskriesi virsū cēlā zirgā sēdošai Staļina statujai. Kamēr vieni mākslinieki nodarbojās ar varas mantojuma analīzi, citi bija pievērsušies pilsētas kultūrslāņiem, kas paslēpti sienās, interjeros un drupās. Ukraiņu mākslinieku apvienība Open Group, kas, starp citu, šogad kļuva par Pinčuka Mākslas centra balvas laureāti, ir lielisks piemērs sociālās mākslas metodes „mācies darot” pielietošanā. Grupas konkrētā projekta mērķis bija kolekcionēt vietas, kur atrodas padomju kultūras mantojuma nekropoles un iepazīstināt ar šo lietišķo mākslu un interjera dizainu sabiedrību, vedot cilvēkus turp ekskursijās. Arī mūsu platuma grādos atsevišķi mākslinieki ik pa laikam atgriežas pie padomju kultūras mantojuma kolekcionēšanas – kā piemērus varu minēt fotogrāfus Arni Balču un Aiju Bley, igauni Paulu Kuimetu (Paul Kuimet) un somu Henriku Dunkeru (Henrik Duncker). Eiropas Savienības perifēriju asambleja Lai gan nepameta sajūta, ka lielāko daļu izstādes jau esmu pieredzējusi ceļā uz muzeju, beidzot nonācu pelēkajā, apdrupušajā templī ar divām lauvām trepju galos. Izvēle par labu šim muzejam notikusi ģeopolitisku iemeslu dēļ, jo Maidana laikā muzeja ēka bija kļuvusi par vienu no kustības epicentriem. Tās simboliskā nozīme šķita gana atbilstoša „pašdeklarēto perifēriju” - atsaucoties uz Solvitas Kreses katalogā izmantoto apzīmējumu - jeb Eiropas Savienības robežvalstu asamblejas veida sanākšanai, lai runātu par identitātes veidotājiem – ģeopolitiku, sociālekonomiku, migrāciju, kultūras mantojumu, tautas tradīcijām, moderno mitoloģiju, dzimtes un minoritāšu jautājumiem. Tomēr savdabīgs ir fakts, ka izstāde, kas bija veltīta identitātes jautājumiem, uz laiku atņēma to muzejam, okupējot visas otrā stāva telpas, kas līdz tam bija kalpojušas 20. un 21. gadsimta ukraiņu mākslas pastāvīgās ekspozīcijas izrādīšanai. Izstādei tika ziedota arī viena papildu telpa pirmajā stāvā, kur bija nolaidusies mums no Survival K(n)it 7 jau labi zināmā igauņu mākslinieces Flo Kasearu (Flo Kasearu) salocītā lidmašīna. Tikai klasiķa Mikolas Ivasjuka monumentālā glezna „Bogdana Hmeļņicka ienākšana Kijevā” (1912) ir neizkustināma, kļūstot par aizslēpto vēstījumu aiz Ukrainas pārstāvja Romana Miņina (Roman Minin) apgleznotā „Apsolījumu paklāja” priekškara. Donbasa ogļračiem veltītais košais aizskars nenoliedzami iezīmējās kā centrālais un simboliski spēcīgākais izstādes domas nesējs, pārējiem darbiem kļūstot par sazarotām pietekām. Latvijas Laikmetīgā mākslas centra pazinējs pamanīs Survival Kit festivāla elementus, kas vienmēr iezogas Solvitas Kreses kūrētajās izstādēs, stigmatizējot LLMC kā sociālu tēmu cienītājus, lai gan jāpiebilst, ka centra virzība ir kaut kur pa vidu starp sociālo un tirgus noteikto darbības modeli. Ja ir apmeklēts pēdējais no iepriekš minētā festivāla projektiem, tad Kijevas izstādes programmā būs atpazīstami tādi vārdi The Stitch Project, Džamils Kamangers (Dzamil Kamanger), Katrīna Neiburga u. c. Tāpat, ņemot vērā, ka sadarbība ir arī ar mūsu naudīgākajiem ziemeļbrāļiem, ir novērojams labi ieturētais skandināvu modelis, ievērojot vienlīdzības principu mākslinieku dzimuma atlasē un dalībnieku skaitā no vienas valsts (izņemot Islandi). Pati izstādes forma ir ierāmēta tīrā, elegantā, neuzkrītošā Ērika Božes veidotā dizainā. Šī projekta un tam līdzīgo kontekstāir nācies dzirdēt nievājošo salīdzinājumu ar National Geographic žurnālistiku – kas atsevišķu darbu gadījumā nav tālu no patiesības, ņemot vērā pētniecībai izmantotās metodes, kā arī tādus populārus instrumentus kā foto, video vai teksts. Nozares ir savstarpēji krustojušās tik ilgi, ka māksla vairs neuzturas vienā teritorijā, bet gan bez pases migrē no viena nodarbes veida uz citu. Tas pats notiek mākslas un pētniecības saskares punktos. Šī tēma projekta ietvaros brīnišķīgi tika izspēlēta norvēģu mākslinieka Joara Nango (Joar Nango) sāmu apmetņu izadījumos, islandietes Gabrielas Fridriksdotiras (Gabríela Friðriksdóttir) etnopagāniskajās vudū lellēs, kā arī zviedru mākslinieka Mata Leiderstama (Matt Leiderstam) no UNMM kolekcijas nezināmo autoru darbiem veidotajās instalācijās. Mēģinot saprast savu pozīciju šajos asamblejas izveidotajos identitātes labirintos es nonāku pie ne-vietas sajūtas un bailēm, kas turpina eksistēt. Baltijas valstis lūkojas Skandināvijas kā pārticības zemju virzienā, neirotiski seko katram Krievijas solim, bailīgi kritizē Eiropas Savienību, reizē kā pašaizsardzības mehānismu izstrādājot organismā ekstrēmāku nacionālismu – uz ko mākslinieku sarunās Kijevā norādīja arī Mats, pieļaujot, ka drīz viņa identitātes prioritāte no mākslinieka-geja pārtaps spēcīgā apziņā, ka viņš ir zviedrs. Tomēr, būsim godīgi, vienīgais, kas galabeigās patiesi paliek, atsaucoties uz ukraiņu dalībnieces Ļesjas Zajacas (Lesja Zajac) teikto, ir abstraktais, dabas dotais kods.

Atgriezties