VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Polis, pašreklāma un pašbilde Eimija Brizgela, mākslas zinātniece, kino un vizuālās kultūras pasniedzēja Aberdīnas Universitātē, grāmatas „Miervaldis Polis” (Neputns, 2015) autore | |
| Atjaunotā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atvēršana sakrita ar Miervalža Poļa – viena no visnozīmīgākajiem Latvijas mūsdienu māksliniekiem – pirmo lielo retrospektīvo izstādi. Izstāde „Miervaldis Polis. Ilūzija kā realitāte”, ko kūrējusi mākslas zinātniece Daina Auziņa, piedāvā skatītājam vienu no retajiem ieskatiem vairākos Poļa radītajos pasūtījuma portretos, kas domāti privātai, nevis publiskai apskatei. Aplūkojot šos darbus, to ir svarīgi paturēt prātā, jo to mērķis un nodoms ir atšķirīgs no mākslas darba, kas paredzēts pārdošanai un pirkšanai vai radīts izstādīšanai publiskā telpā. Šajā izstādē pārsteidz lielais eksponēto darbu skaits. Daudzi no Poļa darbiem ir izkliedēti dažādās publiskās un privātās kolekcijās visā pasaulē, un šī izstāde sniedz unikālu iespēju redzēt tos vienuviet. Konteksts ir svarīgs, jo daudzu darbu izstādīšana nodrošina sistēmu, pēc kādas tos aplūkot – viņa agrīnie eksperimenti ar fotoreālismu un trompe l’oeil demonstrē rūpes par objekta – parasti priekšā noliktās fotogrāfijas – akurātu attēlojumu un precīzu atdarinājumu. Viņa vēlākie, performatīvie, darbi apliecina interesi par pašsaglabāšanos un pašiemūžināšanos. Lai gan Polis ir gleznojis portretus visas savas karjeras laikā, pēdējos gados viņš iedēvēts par „Latvijas galma gleznotāju”, un liela daļa no izstādes ir veltīta viņa radītajiem nozīmīgo Latvijas politisko vadoņu tēliem, kā arī vairākiem pēcpadomju Latvijas jaunās šķiras, nouveau riche, pārstāvjiem. Līdz šim par šiem darbiem esmu dzirdējusi tikai vienu interpretāciju: ka mākslinieks ir uzjautrinājies par saviem modeļiem – bet tā ir apsūdzība, kuru pats Polis ir kaislīgi noliedzis. Izstāde, pēc manām domām, vizuāli apliecina to, ka šie nav izsmējīgi attēlojumi, jo visi izstāžu zāles sākumā eksponētie darbi demonstrē mākslinieka aizraušanos ar acu priekšā redzamā kopēšanu. Viņa paļaušanās uz fotogrāfiju, nevis gleznošanu no dabas vēl jo vairāk apliecina to, ka mākslinieks nav vēlējies nodarboties ar gaismas un formas izmaiņām, kas skar dzīvu, elpojošu cilvēku. Arī miniatūrās relikvijas demonstrē mākslinieka vēlmi portretos saglabāt maksimālu līdzību attēlotajiem modeļiem. Patiesi, ja Zaiga Gaile būtu vēlējusies, lai viņas vīrs divus gadus ilgajā ceļojumā apkārt zemeslodei ņem līdzi medaljonu ar viņas portretu, vai gan viņa nedotu tādu, kas ir precīza viņas reprezentācija, nevis sagrozīts attēlojums? | |
 Eimija Brizgela. Pašbilde ar Miervalža Poļa instalāciju "Egovizors". (1986) 2016 | |
| Nonākot pie Poļa visjaunākā (nepabeigtā) portreta, kas atrodas pirmajā izstāžu zālē pie gala sienas, skatītājs ienāk telpā, kas ir piepildīta ar fotogrāfijām un objektiem, kuri saistās ar Poļa 80. un 90. gadu performancēm. Pirmie objekti, ar ko šajā zālē saskaramies, ir Poļa „Egovizori” – četru televizoru sērija ar reflektīviem ekrāniem, kurus mākslinieks izveidojis tā, lai skatītājam vai skatītājai būtu iespēja televizorā redzēt sevi aplūkojam mākslas darbu. Apmeklējot izstādi, ievēroju, ka daudzi skatītāji bija nodarbināti ar televizoru ekrāniem tādā veidā, kādu Polis 70. gados visdrīzāk nebūtu iedomājies, bet tas raksturo mūsu pašreizējo apmātību ar savu attēlu, uzņemot pašbildes spoguļos. Manuprāt, Polis jau ļoti agri atskārta, ka cilvēkus vada vēlme pēc savas nāves saglabāt kaut daļiņu no sevis – atstāt kādu attēlu vai zīmi par to, kāds viņš vai viņa ir bijuši kā cilvēki. Neatkarīgi no tā, vai viņš to dara, pasūtot savu portretu māksliniekam vai uzņemot pašbildi, motivācija ir viena un tā pati. Lai arī daža izvēli sevi iemūžināt uz Senās Grieķijas drupu fona vai kovboja tēlā mēs varam uztvert ar smaidu, tas patiesībā nav nekas īpašs. Galu galā – vai gan mēs visi neaizpildām savus Facebook, Instagram, Flickr un Twitter kontus ar attēliem, kas atklāj, kādi mēs vēlētos izskatīties citu acīs, – ar mūsu ideālajiem paštēliem? Vai gan katra šāda pašbilde nav „ilūzijas kā realitātes” prezentācija? Telefona kamera tikai padarījusi šo procesu demokrātisku, paverot iespējas arī tiem, kam nav gana daudz līdzekļu, lai pasūtītu savu portretu gleznotājam. Mākslas vēsture ir saruna, kurā nepieciešams iesaistīt pēc iespējas vairāk balsu, lai raisītu patiesu dialogu un niansēti atklātu mākslinieku un viņa darbus. Dainas Auziņas veidotā izstāde ir nozīmīgs solis sarunā par Miervalža Poļa darbiem, piedāvājot citu skatpunktu no kuratora viedokļa. Es – tāpat kā visa Latvijas mākslas pasaule – ar nepacietību gaidu vēl arī citas atšķirīgas interpretācijas. | |
| Atgriezties | |
