VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| "Pelēkais planktons tikai izdzīvo" | |
| Cilvēka ķermenis un māksla. Cilvēka ķermenis un dzīve. Par šo tematu un tā daudzveidīgajām izpausmēm "Studija” lūdza izteikties cilvēkus, kuru nodarbošanās ar tām ir atšķirīgos veidos, bet ļoti cieši saistīta. Ar butō mākslinieci un deju un kustību terapeiti Simonu Orinsku, plastikas ķirurgu Dr. Jāni Zaržecki un mākslinieku Leonardu Laganovski sarunājas Inga Bunkše. | |
 Ilmārs Blumbergs. Fotogrāfija no cikla "Lūgšana par redzēšanu". 2005 | |
| I.B.: Konrāds Ubāns par studentu darbos neprasmīgi uzzīmētu figūru esot teicis, ka zem drēbēm nejūt skeletu, bet gaisa pūsli. Vai māksliniekam, kas zīmē vai veido cilvēka ķermeni, ir jāpārzina tā uzbūve? L.L.: Cilvēks sastāv no kauliem, miesas un muskuļiem, un arī tauki šur tur parādās. Ja mākslinieks grib ar to nodarboties, tad viņam tas jāzina. Biju liecinieks gadījumam, kad māksliniece, kura labi māk zīmēt portretus, nespēja uzzīmēt aziātiskas izcelsmes sievietes seju tikai tāpēc, ka nezināja, kā izskatās vaigu kauli, kā tiem piestiprināti muskuļi un āda. Viņa nepārzināja ķīniešu galvaskausa uzbūvi un atteicās zīmēt. Mākslinieki jau senatnē saprata, ka, lai varētu uzzīmēt cilvēka ķermeni, ir jāpārzina tā uzbūve – tāpēc jau viņi studēja medicīnu, preparēja līķus. I.B.: Par laimi, tagad tas vairs nav jādara, jo zināšanas ir apkopotas grāmatās, bet renesanses laika mākslinieki, ziņkāres un atklājumu alku dzīti, piedalījās tā sauktajos „anatomiskajos teātros”, kurus rīkoja ārsti. Pirmo publisko sekciju 1315. gadā veica itāļu ārsts – anatoms Mondīno de Luci (Mondino de Luzzi), pazīstams arī kā Mundinus. L.L.: Māksla attīstījās līdz ar anatomiju, medicīnu, un renesansē daudzi ārsti bija mākslinieki – un otrādi. Leonardo da Vinči arī bija izcils ārsts. Lai arī laiki mainās un ir mākslas jomas, kurās anatomija nav jāzina, ir labi, ja mākslinieka novērojumi balstās zināšanās. Ir dažādi cilvēku tipāži – zemie un druknie vai šaurie un kaulainie; anatomija visiem ir vienāda, bet, ja mākslinieks grib tos uzzīmēt, viņam ir jāatšifrē, jāsaprot tas konkrētais cilvēks. Arī trīsdimensionālā domāšana attīstās tikai strādājot, un tā noder jebkurā mākslas jomā. Pastāv arī dažādas likumības, kas jāievēro, jo nekas nesanāks, ja cilvēku gribēs tā vienkārši „nozīmēt no dabas”. Ja visi tie tēli, kas ir uzgleznoti ar roku, pēkšņi atdzīvotos, tad īstenībā viņi būtu tādi nesimetriski un neestētiski. Jo mākslinieks gleznojot skatās ar abām acīm, viņš portretā ieliek kustību, dzīvību. Viņš paskatās mazliet ar vienu, ar otru aci, un tad veidojas apjoms, līdz ar to portreti ir dzīvāki. Un tur ir tā milzīgā atšķirība, kas parādās, zīmējot pēc fotogrāfijas, un to vienkārši, lai arī meistarīgi, izkrāsojot „kā dzīvu”. Fotoaparāts skatās tikai ar vienu aci, matemātiski aprēķinot visus punktus, tāpēc no fotogrāfijas pārgleznots portrets ir neinteresants. Es te nerunāju par to, ka mākslinieks fotogrāfiju izmanto kā iedvesmas avotu. Tas pats notiek ar ķermeni. Ja glezno Lisjēns Freids, tad uz to ir interesanti skatīties. Bet katrs laikmets prasa savu pieeju ķermenim, un vēl jāņem vērā reģions, nacionālās īpatnības. I.B.: Rietumeiropiešiem priekšstati par skaisto iesakņojušies no antīkās kultūras. L.L.: Jā, un tie ir pilnīgi citādi nekā, piemēram, Krievijā, nemaz nerunājot par Austrumu kultūrām. J.Z.: Umberto Eko savā fantastiskajā grāmatā [„Skaistuma vēsture”] smalki izpētījis, kā mainījušies uzskati par skaisto. Kaut vai Venera, kas daudzus gadsimtus tikusi uzskatīta par skaistuma etalonu. Starp Villendorfas Veneru un Botičelli Veneru ir neiedomājama atšķirība. Vēsturiski ir mainījušies arī uzskati par mākslīgo un dabisko skaistumu, pārsvaru ņemot te vienam, te otram. Skaistums ir kaut kas ļoti mainīgs, bet mēs katrs to apbrīnojam un tiecamies iegūt sev, jo tas rada harmoniju. Taču mēs varam nonākt pretrunās, ja kaut kas ir ļoti skaists, tomēr mēs to nevēlamies iegūt, piesavināties, jo tas vienlaikus ir arī briesmīgs. Piemēram, tāda var būt kāda cilvēka cēla rīcība, kopjot cilvēkus epidēmijas laikā. Viņš riskē ar savu dzīvību, mēs to novērtējam, bet piesavināties šo rīcību nevēlamies. Tomēr katram cilvēkam ir ļoti īpaša skaistuma uztvere. Esmu pētījis cilvēku tipus. Tuksneša mūks Evagrijs no Pontas ir atklājis mācību par deviņām dvēseles sejām, deviņām eneagrammām. Katrs no šiem tipiem pasauli redz un uztver atšķirīgi, un es domāju, ka arī izpratne par skaisto katram no viņiem ir citāda. Šie deviņi tipi atspoguļojas arī sejās. Ir profesijas, kurās jābūt noteiktām ķermeņa formām un proporcijām – kā aktrisēm, modelēm –, un tad arī citi, tiecoties pēc tām, veicina skaistuma kultu. Daudzi mani ārvalstu kolēģi, kas pabijuši Latvijā, teikuši, ka te ir fantastiski skaistas sievietes; viņiem acis vien zib, pa ielu ejot. Zinātnieki ir mēģinājuši formulēt, kas tad ir skaistuma etalons šodien, un izrādās, ka tas nav nekas ekstraordinārs. To drīzāk varētu saukt par vidējo, vidusmēra skaistumu. Kādā pētījumā datorprogrammā tika ievadīts ļoti daudz portretu, no kuriem sintezēja vienu, „visvidējāko” seju, un tā arī izrādījās visskaistākā. Latvijā ir bijusi skarba vēsture – te bijuši zviedri, poļi, vācieši, un visi atstājuši savus gēnus. Tiem sajaucoties, mēs esam ieguvuši to vidējo, to skaistāko. Tā mūsu tautai ir balva par smago vēsturi – neiedomājams skaistums. I.B.: Ja cilvēks veic plastisko operāciju, viņš kļūst skaistāks. Antīkajā kultūrā, arī latviešu tautas dainās un pasakās skais- tam cilvēkam vienmēr tiek piedēvētas arī citas kvalitātes – labestība, tikums. Vai esat novērojis saikni starp cilvēka vēlmi kļūt skaistākam un vēlmi, lai viņu līdz ar to uzskatītu par labāku? J.Z.: Skaistumam ir daudz šķautņu. Ir tāds nepareizs teiciens, ka veselā miesā mīt vesels gars. Miesa var būt bezgala slima vai neiedomā- jami neglīta, bet tajā mīt skaists gars. Mēs jūtam šī cilvēka garīgo enerģiju, un tā padara viņu skaistu. Var būt arī neticami skaista un pilnvērtīga miesa ar pilnīgi trulu garu. Krieviem ir tāds teiciens „Kruglaja dura sveķit” („Apaļa muļķe spīd pa gabalu”). I.B.: Ksenofonts darbā „Dzīres” ir aprakstījis, kā Sokrats, kurš, kā zināms, bijis neglīts, sacenties skaistumā ar daiļu jaunekli un uzvarējis. | |
 Leonards Laganovskis. Rīgas eitanāzijas centrs. 250 × 350 mm. Druka. 2016 | |
| J.Z.: Tas ir dievišķais skaistums, kas ir mūsos. Mēs visi esam Dieva radības, un dzīve mums visu laiku dod iespējas sevi pilnveidot. Viens ir garīgās pilnveidošanās ceļš, otrs – iespēja pilnveidot savu ķermeni. Kens Vilbers ir pētījis, kā mēs ejam cauri savai evolūcijai. Ir skaidri zināms tās sākuma un beigu punkts, piedzimšana un nomiršana, bet tas, ko mēs darām pa vidu, ir mūsu rokās. Vilbers katra cilvēka dzīvi salīdzina ar visas cilvēces evolūciju. Tā sākas ar „akmens laikmetu”, tad cilvēks izdzīvo savu individuālo „feodālismu”, „renesansi”, un tā pakāpienu pa pakāpienam, līdz viņš nonāk pie augstākā, garīgā vieduma. Vai arī nenonāk. Tas ir katra paša rokās. Mums ir jāuzkāpj uz visiem pakāpieniem, pašiem jāpiedzīvo visas kļūdas, un tikai tad mēs varam kāpt tālāk. Tikai nonākuši uz augstākajiem pakāpieniem mēs spējam saprasties ar ikvienu. Konflikti kā ģimenē, tā pasaulē rodas, ja blakus atrodas cilvēki, kas stāv uz dažādiem attīstības pakāpieniem. Vismazāk problēmu ir tiem, kas atrodas uz viszemākā un uz visaugstākā pakāpiena. Tie pārējie, kas pa vidu, tie padara dzīvi interesantu. I.B.: Pēc šīs teorijas sanāk, ka arī sabiedrībai būtu jākļūst aizvien labākai un labākai? J.Z.: Protams. Kāpšana uz augšu notiek, bet citi krīt atpkaļ. Tā ir katra paša izvēle – vari sevi nepilnveidot, neattīstīt un palikt uz pirmā pakāpiena. Tur jau ir baigi labi, nav problēmu. Tie, kas savas iespējas neizmanto, šķendējas par visu, viss viņiem ir slikti – kaimiņi nejauki, sieva dumja, ministri stulbi, tikai es pats esmu foršs. Visgrūtāk ir atzīt savas nepilnības un strādāt ar sevi. I.B.: Strādāt ar sevi, analizēt sevi cilvēki bieži pat neiedomājas. Tas ir mantojums no padomju laikiem, kad pašam nebija jādomā, skolā, armijā, augstskolā bija rāmītis, kurā atlika tikai iekļauties. L.L.: Padomju cilvēks bija pieradis pie tā, ka nav atbildības. I.B.: Totalitāras varas pakļauj arī ķermeni, rakstīja Džordžs Orvels. Ķermenis padomju laikā nepiederēja cilvēkam pašam, un visspilgtāk tas izpaudās tādās vietās kā armija, slimnīca, kur ķermenis kļuva par tādu kā sabiedrības kopīpašumu. Bet šodien masu mediju ietekmē cilvēki paši savu ķermeni pielāgo kaut kādiem izdomātiem standartiem, ideoloģijām. L.L.: Masu mediji atstāj graujošu iespaidu uz cilvēku apziņu. Cilvēki sevi un citus vērtē caur šo standartizēto prizmu. Tas ir tik provinciāli. J.Z.: Zināms, ka skaists ir tas cilvēks, kurš ir laimīgs. Ja cilvēks ir apmierināts ar dzīvi vai iemīlējies, no viņa staro garīgais skaistums. Mēs daudz ko dzīvē darām tikai tāpēc, lai mūs novērtētu citi. Dažādi lēmumi nereti nav mūsu pašu, bet citu izvēle – arī tad, ja mūs neviens tieši neiespaido. Mēs vēlamies iegūt citu novērtējumu un, to neiegūstot, jūtamies slikti, esam nelaimīgi. Cilvēks labi jūtas savā ķermenī, bet viņam šķiet, ka citi tā šķībi skatās, nenovērtē viņu, un tad viņam gribas iekļauties tajos sabiedrības standartos. Taisnību sakot, mums Dievs ir iedevis to ķermeni, to miesisko „rāmi”, kurā mēs komfortabli jūtamies, un ir ļoti slikti censties no tā izkļūt. Viens ir dūšīgāks, cits kalsnāks, bet mēs esam skaisti arī tāpēc, ka tik dažādi. Ja cilvēks iziet no sava miesas „rāmja”, viņam parasti rodas liels ķermenisks diskomforts, un tad tā ir milzīga cena, ko nākas maksāt [par skaistumu]. Ja cilvēks novērtē savu ķermeni, ir apmierināts ar to, tad arī pārējie viņu novērtē, un viņš ir laimīgs. S.O.: Man kā deju un kustību terapeitei, uzklausot viedokli par to, cik svarīgs ir citu vērtējums, rodas jautājums, kas ir cilvēka būtība un kas ir tas, ko viņš dara? Tie ir divi atšķirīgi jēdzieni – esamība un darbība, kas nodrošina izdzīvošanu. Esamību veido psihiskais kodols, ko sargā psihiskās aizsardzības mehānismi, piemēram, intelektualizācija, racionalizācija, projektīvā identifikācija, sociālās lomas. Indivīda sekošana un uzticēšanās savas esamības dziļākajiem slāņiem – un nevis sociālām lomām un gaidām – ved pie psihofiziskas veseluma izjūtas. Ir būtiski ģenerēt autonomu laimes avotu sevī, nevis justies laimīgiem tikai tad, kad esam saņēmuši uzslavu vai atbalstu no citiem, tādējādi nonākot emocionāli atkarīgās attiecībās. Klausoties šo sarunu, nākas domāt arī par tādu jēdzienu kā „ķermeņa tēls” jeb to, kā mēs uztveram sevi introspektīvi – gan emocionāli, gan fiziski. Piemēram, ēšanas traucējumu gadījumā ķermenis tiek uzverts kā karalauks, jo cilvēkam fantomiski liekas, ka viņam vajadzētu savā ķermenī kaut ko izmainīt un tad būs labāk – tad viņu mīlēs, tad pieņems –, bet realitātē nereti ir jāizmaina nevis sava forma, ķermenis, bet jāapzinās un jāiemācās akceptēt, pieņemt savas jūtas. L.L.: Latviešu estētika savulaik noteica, ka sievietei jābūt ar resnām kājām, plakanām krūtīm, apaļu dibenu, lai varētu radīt veselīgus bērnus. Katrai nācijai bija savi priekšstati par to, kādam jāizskatās skaistam cilvēkam. S.O.: Es te varētu vilkt paralēles ar butō deju. Viens no butō dibinātāja Tacumi Hidžikatas galvenajiem principiem bija, ka balets japāņu ķermenim neder, jo japāņu ķermenis ir ļoti specifisks – īsas, diezgan līkas kājas, mazs augums. Tradicionāli tas ir rīsa audzētāja ķermenis. I.B.: Kā japāņi nonāca līdz butō dejai? S.O.: Butō dibinātāji un divi galvenie balsti ir Tacumi Hidžikata (Tatsumi Hijikata) un Kazuo Ono (Kazuo Ohno). Kā viens no šīs kustības rašanās cēloņiem tiek minēti atombumbas sprādzieni Hirosimā un Nagasaki. Tas neapšaubāmi atstāja ļoti dziļu rētu nācijas apziņā, un Hidžikata un Ono kā japāņi to ļoti izjuta. Otrs iemesls bija amerikanizācija. Japānā bija daudz amerikāņu karabāzu; [savu iespaidu atstāja] arī esošā politiskā, ekonomiskā situācija, komercializācija. Japāņi juta, ka no tā visa nepieciešams meklēt jaunu izeju un darīja to ar mākslas palīdzību. Viņi vēlējās tuvoties savam nacionālajam kodolam, tradīcijai, rodot iedvesmu senos mītos, ukiyo-e ksilogrāfijās, senākajās kabuki formās un tajā pašā laikā meklējot arī avangardisku mākslas izteiksmi. Viņi domāja, kā atgriešanos pie saknēm ietvert jaunā, laikmetīgā formā. Un tad viņi atrada šo „ķermeņa sacelšanos” jeb „kermeņa dumpi”. Pirmā Tacumi Hidžikatas izrāde notika 1959. gadā, un jau tajā tika skartas vairākas tabu tēmas japāņu kultūrā – kā kails ķermenis vai ereģēts loceklis. Butō ir būtiski paraudzīties uz ķermeņi ārpus sociālām lomām un pat indivudialitātes, skatīties uz to kā uz esamību. Tur atbalsojās arī fenomenoloģijas filozofija, Merlo-Pontī (Maurice Merleau-Ponty), daudzas modernisma idejas. Viņi ietekmējās arī no Žana Ženē (Jean Genet) idejām un Antonēna Arto (Antonin Artaud) „nežēlības teātra” – butō ir ļoti atvērta māksla. Tolaik arī Rietumeiropā un Amerikā mainījās skatījums uz ķermeni – tika atklāts, ka tas nav tikai funkcionāls instruments, bet ķermenim piemīt sava dzīve, jūtas, intelekts. Tas pievērsa uzmanību ķermeņa dzīvei, tam, ka ķermeņa pieredze ir tā, kas ļauj mums to pārvērst mākslas faktā. Butō ir – dejot, lai dzīvotu, un dzīvot, lai dejotu. I.B.: Kāpēc tev ir svarīgi dejot butō šeit, Latvijā? S.O.: Japāņi butō meklēja savu japānisko pirmsākumu, man ir būtiski caur butō meklēt mūsu latvisko pirmsākumu, identitāti. Tas nav pretrunā, jo arī Hidžikata runāja par to, kā butō varētu attīstīties pasaulē. Mums ir izrāde „Zīme”, kas ir rādīta daudzviet pasaulē, un tajā es piedzīvoju, ka, runājot ar skatītāju arhetipisku simbolu valodā, viņi to uztver, neraugoties uz to, kādai tautībai pieder un kur dzīvo. Teksts iezīmē robežas, bet ar kustību mēs varam runāt dziļāk un tiešāk. Izrādē ir divi līmeņi – kosmiskais un cilvēciskais. Cilvēcisko šajā izrādē iemieso dejotāja ķermenis; kosmiskais ir josta ar latviešu zīmēm videoprojekcijā. Tā ir kā upe, kurā mēs visi peldam, vai kā asinsrite; tā atver plašu metaforisku lauku. I.B.: Butō dejā informācija nereti tiek pārnesta caur kailu ķermeni? S.O.: Kailā ķermenī vienmēr ir liela atklātība un patiesums. Tas ir tas, ko es meklēju butō dejā. Tas ir dialogs ar auditoriju nepastarpinātā, tiešā veidā, apejot apziņu. Tā es varu runāt ar cilvēkiem par ļoti būtiskām tēmām, bet tas ne vienmēr ir skaisti. Varam jautāt: vai bērna dzimšana ir skaista? Man butō ir kā piedzimt vēlreiz un vēlreiz un nomirt vēlreiz un vēlreiz. Kaut kas starp starp ieelpu un izelpu. Man ir bijusi tā laime uzstāties kopā Ko Murobuši (Ko Murobushi), kurš bija viens no vadošajiem butō meistariem un totāli iemiesoja modernisma paradigmu – Dievs ir miris, cilvēks ir iemests šajā pasaulē; ko tālāk? Tās ir spilgtas eksistenciālas izjūtas. Dejotājs tiek konfrontēts ar savu kailumu, varbūt sāpēm, vientulību, traumām, pieredzēm, ar savu garīgumu. I.B.: Ko darīt ar savu esību pasaulē? Vai butō dod atbildes? S.O.: Vienīgā atbilde ir – pieņemt. Tāpat kā pastāv cikliskums dabā, tas pastāv arī dzīvē. Tā ir konfrontācija ar dzīves ne tik patīkamajām pusēm. | |
 Simona Orinska. Studijas performance. 2007 Foto: Jānis Deinats | |
| L.L.: Šis ir ar garīgumu piesātināts ķermenis, bet internetā tagad ir milzīgi daudz ķermeņu attēlu, kas ir tik bezaizspriedumaini un atklāti, ka stipri maina visu mūsu dzīvi un priekšstatus. Cilvēks agrāk bija noslēpums. Atceros, kad es, vēl būdams bērns, reiz ieraudzīju kādu puspliku ķermeni, tas bija milzīgs notikums. Tagad tas tiek piedāvāts tūkstoš reižu dienā. Tagad tas man vairs nav interesanti, es sāku meklēt citas lietas, citas īpašības. I.B.: Lielākā daļa estētiskās ķirurģijas procedūru, kas tiek veiktas mūsdienās, ir izstrādātas jau 19. gadsimta otrajā pusē, lai veiktu operācijas cilvēkiem ar iedzimtiem defektiem un viņi varētu iekļauties „normālajā” sabiedrībā. Mūsdienās tam klāt nākusi ķermeņa uzlabošana, izskaistināšana. J.Z.: Jā, precīzi. Operācijām kopš 19. gadsimta mainījušās tikai tehniskās nianses. Estētiskās operācijas nosacīti var iedalīt divās lielās grupās. Viena ir ķermeņa formas korekcijas operācijas, kurās maina, piemēram, deguna formu, kas kādam nepatīk. Tās tātad koriģē ķermeni, ieliekot to tādos „rāmjos”, kādos cilvēks grib sevi redzēt. Un šodien to var izdarīt aizvien labāk un labāk, jo tehnoloģijas attīstās. Otrā grupa ir tā sauktā novecošanās ķirurģija. Cilvēkiem, kuri jūtas garā jauni, bet, paskatoties spogulī, nav apmierināti ar savu attēlu, ķirurģija var mainīt [vizuālo] vecumu. Man daudzkārt ir jautāts, vai gan es ar savu skalpeli tagad mēģinu pārveidot dabisko, Dieva nolikto kārtību. Atbilde ir vienkārša: jā, Dievs mūs patiešām ir radījis ļoti dažādus, bet mēs runājam tikai un vienīgi par sevis pilnveidošanu. Viens ceļš ir garīgā pilnveidošana. Kāds varbūt ir piedzimis ar grūtu galvu, ir klasē sliktākais skolnieks, bet viņš daudz lasa, trenē smadzenes un rezultātā ir labāks par kādu apdāvināto, kuram trūkst mērķtiecības. Cits iet uz sporta zāli, lai viņa ķermenis – tā čaula, kurā mēs nesam savu garu, – būtu spēcīga un veselīga. Un vēl viens veids, kā to izdarīt, ir [plastikas] ķirurģija. Manā darbā visgrūtākais ir uzminēt, vai pēc tam, kad būšu veicis operāciju, cilvēks kļūs laimīgāks vai varbūt, gluži otrādi, nelaimīgāks. Mākslinieks uzglezno gleznu, nepatīk, pārglezno; arhitekts ap māju, kas viņam nav izdevusies, uzaudzē vīnstīgas. Es ķirurģijā nedrīkstu kļūdīties. Jāstrādā ilgus gadus, lai dabūtu šo izjūtu. Medicīnas galvenais pamatprincips ir nekaitēt, latīniski – nonmaleficence. Kad sāku strādāt, jutos kā mazs puika, kam dzimšanas dienā uzdāvināts āmurs un kuram liekas, ka visa pasaule ir nagla. Kurš tikai sit – vienalaga, vai tā ir vāze vai spogulis, – un šad tad nejauši trāpa arī pa naglu. Tagad es reizēm pat cenšos cilvēkus atrunāt, ja redzu, ka operācija viņu nepadarīs laimīgākus. I.B.: Vai tas nozīmē, ka šajā darbā jābūt arī stingriem ētiskajiem kritērijiem? J.Z.: Lai izveidotu labu reputāciju, ir jāstrādā ilgus gadus, bet pazaudēt to var vienā sekundē. Var jau vienu reizi nopelnīt naudu, uztaisot operāciju, kuru grib pacients, lai gan skaidri redzi, ka tas tikai nodarīs viņam kaitējumu. Bet ilgtermiņā tas nedarbojas. Ja mākslinieks uzglezno labu gleznu, viņš tai uzliek savu parakstu, izliek izstādē un visi saka, ka tas ir šedevrs. Dejotājs labi nodejo, visi aplaudē, pār skatuvi lido puķes. Par ķirurga labajiem darbiem bieži vien neviens neuzzina. Ja darbs ir paveikts kvalitatīvi, tad nevar pateikt, ka tas ir ķirurga roku darbs; to uztver kā cilvēkam piemītošu Dieva dāvanu. Māksliniekiem ir vieglāk. Pikaso neviens nepārmeta, ka viņš gleznoja kubisma manierē. Ja es sāktu ar skalpeli taisīt kubismu, tad spēle būtu beigusies. I.B.: Cilvēki vienmēr ir vēlējušies atrast mūžīgās dzīvošanas recepti. Pārveidojot ķermeni ķirurģisku operāciju ceļā, tamtiek dota otrā, trešā jaunība, dāvājot tā valkātājam potenciālas mūžības sajūtu. J.Z.: Mēs katrs jūtamies kaut kādā vecumā, un harmonija ir tad, ja cilvēka iekšējā sajūta atbilst izskatam. Bet mūžīgā laime? Harijā Poterā ir kāds tēls, kuram jādzīvo 300 gadu, bet jau no 250 gadiem viņš gaida nāvi. Dzīve bez piepildījuma nav nekā vērta. No šī viedokļa Dieva kārtība ir pareiza. S.O.: Viegli izmainīt ārējo formu, bet stāsts jau ir par saturu? J.Z.: Saturu var izmainīt pats, bet ārējo formu pats nevar. Ķirurģija vienmēr ir pēdējais līdzeklis, ne jau no laba prāta kāds dodas pie ķirurga. I.B.: Mūsdienās tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka cilvēkam, tāpat kā mašīnai, var nomainīt bojāto detaļu vai pielikt citu. J.Z.: Cilvēki šajā situācijā ir apmulsuši un netiek līdzi tehnoloģiju attīstībai. Agrāk, braucot ar zirgu, varēja izsekot līdzi visam, bet gar tvaika mašīnas logu dzīve jau traucās garām netveramā ātrumā. Pirms Gūtenbergs izgudroja iespiedmašīnu, varēja izlasīt visu, ko gudrie bija sarakstījuši; tagad vairs nav iespējams izlasīt visu pat vienā šaurā specialitātē. Jaunā situācija rada apmulsumu pat ikdienišķās nodarbēs. Aizejiet uz operu un pirms izrādes paskatieties no balkona uz publiku. Visi spaida podziņas savos telefonos. Trakākais ir tas, ka šie cilvēki nav klātbūtnē, viņi nepiedzīvo šo mirkli. Mūsu dzīve ir īsa. Imants Ziedonis reiz teicis, ka daudzi pēc piedzimšanas kā bultas šaujas uz kapiņiem, viņiem nav laika dzīvot. Tā lielākā meistarība ir saprast, ka eksistē tikai tagadne. Dzīvojot tik lielā ātrumā, mēs tagadnē varam būt tikai īsu mirkli, bet tas ir unikāls mirklis. Ja cilvēks domā par to, kas bijis, vai plāno to, kas vēl būs, viņš nespēj izbaudīt dzīvi. Šodienas cilvēkiem tā pietrūkst, bet daudzi to pat neapzinās. S.O.: Domājot par kustību kā mākslu un ķermeni kā mākslas izpaudēju, ļoti būtisks ir klātesamības moments. Ir miesa un ir apgarots ķermenis – ķermenis, kas ir piepildīts ar jēgu, ar saturu, ar klātesamību. Tur slēpjas kustību performances vērtība. Dejotājs, aktieris spēj pilnībā realizēt šo „šeit un tagad” kopā ar skatītāju, nevis esot domās kaut kur citur. Ķermenis ir milzīga glabātuve visai mūsu pieredzei; tā arī ir viena no pirmajām funkcijām, kas attīstās mazam bērnam vēl mammas vēderā. Tā ir ārkārtīgi sena pieredze mūsos. Deju un kustību terapijas pamatprincips ir ķermeņa un apziņas mijiedarbe – tas, kā mēs jūtamies, atspoguļojas mūsu ķermenī un otrādi. I.B.: Jebkurā šedevrā droši vien darbojas tā pati formula. Ja, piemēram, mākslinieks glezno ar labi zināmām, pierastām, bet garīgi un dvēseliski piepildītām kustībām, tad arī skatītājs sajūt šo klātesamības momentu. Šķiet, Šillers teicis, ka mākslinieka uzdevums ir celt godā garu, ielikt to katrā mākslas darbā, jo laicīgā dzīve mīlēs vielisko – ķermeni. J.Z.: Tās jau ir tās Dieva dāvanas, kas visiem nav dotas, savukārt citi tās neizmanto. Mehāniski, bez domāšanas neko nevar dabūt gatavu. I.B.: Klausoties Simonas stāstīto, man nāk prātā Ilmāra Blumberga darbi. Es nezinu, vai viņš bija pazīstams ar butō iemiesošanās tehnikām, bet viņa darbos ir jūtama šī ķermeņa un gara saplūsme – kā, piemēram, izstādē „Lūgšana par redzēšanu”. Bet Blumberga izstādē par Voldemāru Irbi („Lietiņš līst, lietiņš līst! Lietiņš līst! Sapērk bildītes. Sapērk bildītes. Sapērk bildītes!”, 2010) enerģētiski piepildītā miesiskā klātesamība bija tik sajūtama, ka man pat kļuva nelabi. Mākslas darbs mani uzrunāja ārkārtīgi spēcīgi. J.Z.: Tur klātesoša bija arī nāves apziņa. I.B.: Kristietībā cilvēka ķermeni dēvē par dvēseles mājokli. J.Z.: Es kā ārsts varu teikt, ka dvēsele ir ļoti augsta substance, tā ir informatīva kategorija. Mēs būtībā esam gēnu transportieri, mēs telpā un laikā pārvietojam neiedomājamu daudzumu informācijas, kas ir katrā šūnā. Varbūt tā ir tā dvēsele. Tā ir mūžīga. Mēs to neizprotam pat tagad, tehnoloģiju laikmetā, tagad, kad ir atklāts cilvēka genoms. Kur tad ir Dievs? Viņš ir mūsos, viņš ir visā dzīvajā, viņš ir klātesošs. Jā, viņš ir tagadnē un tevī, katrā šūnā. Viņa ir tik daudz, ka viņu nevar pamanīt. I.B.: Ķermenis tiek saukts arī par Sātana baznīcu, kurā mājo visas miesiskās vēlmes, alkas. L.L.: Te nu man nāk prātā teorijas par padomju cilvēku jauno dzīvesveidu un seksualitāti, par vīrieša un sievietes jaunajām lomām 20. gadsimta 20. gados Krievijā. Ļeņinam ar Krupskaju bija dīvainas ģimenes attiecības, franču revolucionāre Inese Armanda bija viņa mīļākā, un tas viss likās kaut kas jauns un pareizs. Zināms slavenais teiciens, ka sekss padomju cilvēkam būs kā izdzert glāzi ūdens. Jauniete nedrīkstēja atteikt nevienam traktoristam, ne arī pārāk ilgi aizkavēties pie viena vīrieša. I.B.: Tas bija tā sauktais „jutekliskuma dumpis”, kuru jaunā valsts 1917. gadā pat apstiprināja ar dekrētiem par laulību atcelšanu baznīcā un par civillaulībām, uzskatot, ka ģimenes saistības tikai veicina ekspluatāciju. J.Z.: Progresīvi! Tikai tas neizturēja laika kritiku. Beigās, kā zināms, seksa nebija vispār. Seksualitāte gan ir viens no ceļiem, kas cilvēkiem atļauj būt šajā mirklī un klātesošam. S.O.: Tā ir ķermeņa dabiska daļa, zemapziņas alkas pēc zaudētās paradīzes, saplūsmes izjūtas, kopīguma ar dievišķo. L.L.: Seksualitāte ir saistīta arī ar varu. Pietiek atcerēties Hitleru – nekāds skaistulis viņš nebija, bet sievietes viņa klātbūtnē ģība un labprātīgi atdevās. I.B.: Mītiskā domāšana, saplūsme ar dievu. L.L.: Viņa tēls bija suģestējošs. Viņš bija harismātisks. Viņam bija ļoti izkopta kustību, žestu valoda. Esmu redzējis albumus ar fotogrāfijām, kurās Hitlers stāv dažādās teatrālās pozās. Tās uzņēmis viņa fotogrāfs Hofmans. Tagad mums viņa tēls liekas smieklīgs – bikšu josta padusēs, vēders uz priekšu, dažas pozas izskatās ākstīgas –, bet ar savu ķermeņa valodu viņš tēloja baigo tēviņu. Ir saglabājies tikai viens magnetofona ieraksts, kurā Hitlers runā normālā valodā. Kopējais tēls izraisīja vibrācijas sieviešu organismos. Tas pats tagad notiek ar Lukašenko. Es pats esmu redzējis, kā sieviete, skatoties viņa runu televīzijā, uzbudinās. Ja viņš ienāktu istabā, viņa būtu gatava viņu apmierināt. I.B.: Simona, ja pie jums kā pie deju un kustību terapeites atnāktu kāds cilvēks un teiktu, ka viņš grib izkopt tādu ķermeņa valodu, lai varētu pakļaut citus, lai viņš varētu kļūt par vadoni... S.O.: Tas man saistās ar manipulāciju. Var attīstīt noteiktas kvalitātes, bet ko cilvēks ar to darīs pēc tam, tas ir viņa ziņā. Izmantojot deju un kustību terapijas metodes, mēs varam pētīt kā personības apzinātās, tā neapzinātās daļas. Tur var atrast gan apslēptus dārgumus jeb resursus, gan arī, metaforiski runājot, sūdu kaudzes jeb nevēlamas, apspiestas jūtas vai traumatiskas pieredzes. Kad viņš ierauga abas šīs daļas, viņš pats var tās izvērtēt. Jo labāk mēs to apzināmies, jo mums ir vairāk izvēles iespēju. Bet dot cilvēkam tehnikas, ar kurām var manipulēt, – nē, to es nedaru. Tas ir ētikas jautājums. J.Z.: Kas nosaka to, ko mēs vispār daram dzīvē? Bērnībā katrs no mums dabū kādu ievainojumu un, cik sekmīgi mums to dzīves laikā izdodas atrisināt, tik laimīgi mēs arī esam. S.O.: Butō ir arī daudz izaicinājumu, it īpaši latviešu kultūrai. Latviešiem vajag, lai viss ir glīti, un viņi raizējas par to, „ko par mani padomās”. Latviešiem ļoti nepatīk, ka viņus konfrontē, izstumj no komforta zonas. Vēsturiskā pieredze ir kā sāpīga rēta, ko nācija nav līdz galam pārdzīvojusi, un, kamēr tā netiks aptverta un izdziedināta, tā traucēs veikt izvēles, būt brīviem. Mēs esam atradušies spīlēs starp lielām varām, un mums vienmēr bijusi klātesoša nepieciešamība izdzīvot, tātad – pamatvajadzību līmeņa eksistence, kur nav vietas izjūtām. Es tam guvu apstiprinājumu, veidojot izrādi „Vilcene” par savu vecmāmiņu, par ģimenes sievietēm. Šī paaudze it kā ir tik tuvu, bet tās dzīves realitāte bijusi smaga, sašķelta un mokoša – jācīnās par savu bērnu dzīvību un fizisku izdzīvošanu. Vienīgā izeja ir ticība – lai realizētu sevi, cilvēkam ir jātic! Iegūstot personiskas autonomijas izjūtu, varam apzināties pagātni un tad iet plašumā. J.Z.: Darbs ar sevi ir visgrūtākais, bet tas ir vienīgais, kas ļauj mums augt. I.B.: Kā butō deja var palīdzēt augt? S.O.: Emocijas dzīvo ķermenī, dažādās ķermeņa daļās, un tikai līdzsvarota ķermeņa un prāta mijiedarbība rada veselumu, bet tiklīdz kaut ko no tā nodala, neievēro, uzreiz sākas problēmas. Ķermenim ir jāuzticas, jo visdziļākie nodomi nenāk no domāšanas jeb kognitīvās sfēras. Izrādes „Svētās dejas” ideja bija dabiskā, instinktīvā ķermeņa un mākslīgā ķermeņa mijiedarbība. Tāpēc uz skatuves bija arī gailis un trusis – kā daba un baltais –, dejotāja ķermenis, kas meklēja sevī dzīvnieka būtību, meklēja sevī bērnu. Tas ir sevis izzināšanas process. Jo mums ir dzīvnieku smadzenes. Ir trīs smadzeņu līmeņi – pašas senākās ir reptiļu smadzenes, tad dzīvnieku smadzenes un tikai tad mūsu, cilvēku, jeb sociālās smadzenes, kas sevī saglabājušas visas šīs dabas. Un, ja tam tiek klāt, to var izmantot radoši. Varbūt manī ir ķirzakas daba, to apzināties ir kā pieskarties pirmavotiem, instinktiem. Tas ir esamību, dzīvību apliecinošs process. I.B.: Kā tas palīdz cilvēkam šodienas sabiedrībā? S.O.: Rīgas Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā (RISEBA) veidoju specializāciju „Multimediālā skatuves māksla” un redzu, ka šajā augstskolā ir ļoti daudz kognitīvā līmeņa, uz biznesu orientēto mācību, bet vadība tālredzīgi saprot, ka nepieciešams attīstīt arī radošo daļu, ka abām daļām jābūt līdzsvarā, vienai otru jāpapildina. Radošums ir jebkurā cilvēkā, un to ir būtiski apzināties, jo tā ir dzīves piepildīšana ar jēgu. L.L.: Arī mākslā nevajag aprobežoties tikai ar cilvēka ķermeni. Tas ļauj paskatīties uz cilvēka dabu citādi. Lūk, muzejā ir viens brīnišķīgs cūkas ķermenis (LNMM, Teodors Zaļkalns „Cūka”, 1937). Tas pievilina publiku ar to, ka ir tik tuvs ideālam, ka to jau var pielīdzināt sengrieķu Veneras skulptūrām. Harmonija, simetrija, proporcijas. I.B.: Studiju gados tu šīs mācības esi apguvis, jaunībā esi sevi pieskaitījis tonālās glezniecības pārstāvju pulkam. Vai tev tas ir noderējis radošajā darbībā? L.L.: Laikā, kad es beidzu akadēmiju, sākās lielās pārmaiņas. Pašam vajadzēja apgūt pilnīgi citu domāšanu, daudz lasīt. Bet, protams, klasiskās zīmēšanas skola man ir daudz palīdzējusi. Es skatos uz pasauli citādi nekā tāds, kas to nav mācījies, nezina. Man ir svarīgi apjomi, līnijas, ritms. Fotografējot es skatos uz modeli kā uz ķermeni, kā uz apjomu. Protams, var būt arī cita pieeja – ka zināšanas traucē kaut ko svaigu ieraudzīt, ka tu esi tāds nevainīgs un svaigs Dieva priekšā, neesi saistīts ar kanoniem un zināšanām. Tomēr, ja paskatās izcilas fotogrāfijas vai filmas – gan klasiku, kā Pītera Grīneveja darbus, gan jaunākās, kā Tima Bērtona „Alisi Aizspogulijā” vai pat visiem zināmo franču filmu „Amēlija”, – tajās visās var just interesi par krāsu, pārdomātu krāsu gammu. Glezniecība ir atstājusi milzīgu iespaidu uz fotogrāfiju, kino. Bet vai esat ievērojuši, ka agrāk gleznās sievieti vienmēr attēloja ar gaišāku, vēsāku ādas krāsu pretstatā vīrieša tumšākajam, siltākajam ādas tonim? Kā piemēru varam ņemt jebkuru Rubensa gleznu. I.B.: Iespējams, tas bija saistīts ar antīkajā pasaulē izplatīto un Hipokrāta ieviesto teoriju par četriem ķermeņa šķidrumiem, kas cirkulē mūsu ķermenī. Ar tiem saistīts arī uzskats par dzimumu atšķirībām. Ja dominē šķidrumi, kas nodrošina karstu un sausu ķermeni, kas spēj sasildīt ģenitālijas tā, lai tās varētu nēsāt ķermeņa ārpusē, tad tas raksturo vīrišķo, savukārt sievišķajam dzimumam raksturīgs vēsums un mitrums. Mākslinieki arī pēc vairākiem gadsimtiem, gleznojot sievietes un vīrieša miesu, šīs atšķirības uzsvēra, pretnostatot siltos un vēsos toņus. L.L.: Mākslinieki, paši nebūdami nekādi modeļi un skaistuļi, ir radījuši brīnišķīgus darbus. Skaistu mūziku varam klausīties pat tad, ja tās autors ir netīrs, neķemmējies vecis, kas cieš no meteorisma. Sadzīvē man pret viņu veidotos negatīva attieksme. Dzīvi mākslinieki mīl iedzert un nepieklājīgi runā, bet nomirstot visi kļūst par brīnišķīgiem cilvēkiem. J.Z.: Atnāk Lielais Līdzinātājs un visus nolīdzina. I.B.: Itāļu gleznotājs Čenīno Čenīni (Cennino Cennini) teicis, ka māksliniekam jādzīvo mēreni un pieklājīgi, ieturot vieglas maltītes un rūpējoties par ķermeni, lai zīmējot roka netrīcētu. Vēl viņš aizrādīja, ka drebelīgu un trīcošu roku padara bieža sieviešu sabiedrība. L.L.: Varam jau iedomāties, ka daži mākslinieki tā arī uzvedas, bet es atbalstu trakos, jo trakie rada jaunas idejas. Pelēkais planktons tikai izdzīvo. | |
| Atgriezties | |
