VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Analogie attēli Ieva Balode | |
 Ieva Balode. Kadri no filmas „Degošā kūla” No projekta „Neredzamie attēli” Super 8 kinofilma, 2015 | |
| Jau kopš 19. gadsimta sākuma pirmos fotogrāfus nodarbināja jautājums – vai tā ir daba, kas atstāj nospiedumu uz filmas virsmas, vai tomēr tā ir filma, kas notver dabu? Šķiet, ka mūsdienās šis jautājums ir aktuāls joprojām, virzot mūs uz ambivalentām domām par to, kā medijs satiekas ar tehnoloģiju un dabu, klātesamību un reprezentāciju, drošību un nejaušību. Šie jautājumi nebeidz nodarbināt arī mani, un iespējams, ka caur uzņemto attēlu es par patiesību uzzinu vairāk un daudzslāņaināk, nekā skatoties tai tieši acīs. Rolāns Barts par jēgas meklējumiem fotogrāfijā ir teicis, ka sabiedrība, kaut arī tiecas pēc jēgas, tomēr izvairās no tās tieša atspoguļojuma – „tā grib, lai būtu jēga, bet tajā pašā laikā grib, lai ap jēgu būtu trokšņa fons (kā saka kibernētikā), kas to notušētu.” Un, iespējams, tieši tāpēc – vismaz man – daudz dabiskāk un vieglāk bijis uztvert abstraktu attēlu – graudainu attēlu, saskrāpētu attēlu, daudzslāņainu, neasu un „trokšņainu” attēlu. Šādu attēlu pazīst gleznotājs, kas realitāti „izlaiž caur sevi” un nodod to tālāk transformēta, ļoti personiska attēla veidā. Taču mani interesē ne tikai šāds realitātes subjektīvs tvērums, bet arī tieša sastapšanās ar to, esot mijiedarbībā ar dabu. To man sniedz analogā attēla veidošanas tehnika (analogā fotogrāfija un kino), kas ir īpaša tieši ar savu fizikalitāti – filmas jutīgā virsma spēj notvert dabā atstaroto gaismu, kas nonāk uz tās caur kameras objektīvu, atstājot sudraba kristāliem līdzīgus nospiedumus, un mana tālākā iejaukšanās šajā attēlā ir tikai tā attīstīšana ķīmiskos šķīdumos, ūdenī, tumsā un galu galā arī gaismā, kur beigās nonāk šis attēls. Ar šādu attēla veidošanas tehniku iepazinos jau mācoties Jaņa Rozentāla skolā, taču daudz apzinātāk par to sāku domāt tikai pirms trim gadiem, dzīvojot Londonā, kur iepazinos ar māksliniekiem Kārenu Mirzu (Karen Mirza) un Bredu Batleru (Brad Butler), kas jau desmit gadus uztur attēla izpētes centru un kino laboratoriju no.w.here – vietu, kur satiekas mākslinieki, kuriem rūp analogā kinofilma un kas par to domā vizuālās mākslas kontekstā. Tur atklāju, ka analogais kino joprojām ir dzīvs, kinofilmas joprojām tiek ražotas un šīs filmas ap sevi pulcē ļoti interesantus cilvēkus, kurus, šķiet, vieno ļoti apzinātā medija izvēle un pietāte pret tā fizikalitāti, organiskumu. Analogā fotogrāfija man bija pazīstama jau sen, taču atklāt, ka uz tādas pašas filmas var veidot kustīgu attēlu arī mūsdienās, man bija kas jauns. Attēls, kas veidojas uz kinofilmas, ir pavisam citāds nekā digitālais attēls. Kino filmas graudainība, putekļi, kas nonākuši uz tās virsmas attīstīšanas vai gluži vienkārši laika iedarbības procesā, rada trokšņainu, neskaidru, nostalģisku un psiholoģiski piesātinātu attēlu. Man šāds attēls ir pazīstamāks, tuvs. Man patīk rūpība, ar kādu pret to jāizturas, intimitāte, pacietība, ko tas prasa. Tas it kā ir manis veidots, bet tajā pašā laikā – no dabas ņemts. Gaismas jutīgā virsma filmu padara par ārkārtīgi sensitīvu materiālu, kas spēj uztvert ne tikai gaismu, bet arī, piemēram, radiāciju. Filma spēj „izgriezt” no pasaules kādu fragmentu, to savā ziņā iesaldējot, bet vienlaikus arī atdzīvinot un ļaujot man uz to skatīties atkal un atkal. Savos „Neredzamajos attēlos” izmantoju kādu fotogrāfiju, kuru uzņēmu, kad man bija sešpadsmit. Toreiz nofotografēju jaunu putnēnu, kuru kāds bija satvēris rokā. Atradu šo attēlu pirms diviem gadiem un pieliku pie sienas savā darbistabā. Daudz par to domāju, līdz nolēmu to „atdzīvināt”, laboratorijā uzkopējot uz koka virsmas un iekļaujot savos „Neredzamajos attēlos”. Mani valdzina dzīvība, kas staro no analogā fotoattēla un vienlaikus nāve, ko tas sevī nes. | |
| Atgriezties | |
