VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zīme ir bezgalība. In Memoriam Laima Slava, izdevniecības "Neputns" galvenā redaktore | |
 Andrejs Grants. Ilmārs Blumbergs No kolekcijas „Dubultportreti” Sudraba želatīna kopija. 24 × 30 cm. 20. gs. 90. gadi Autora reprodukcija | |
| Par Ilmāru Blumbergu es vienmēr domāšu kā par personību, kas tālu prom aizcēla apvāršņa malu mūsu sociālpolitiski ierobežotajai telpai septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, un pastāvīgā mainībā līdz pat pēdējam turpināja būt kā bāka mākslinieka ideālu un brīvības sardzē. Vairāk nekā ikviens cits cilvēks, kuru man nācies sastapt, viņš bija ne no šīs pasaules. Ja man jādomā par kritušā eņģeļa alegoriju, tad tas noteikti varēja būt Ilmārs – kā iesviests šajā laikā un vietā no kādas zudušas Atlantīdas ar tās kategoriskajiem imperatīviem, kas neglābjami sadūrās ar šīszemes sadzīviskajām niecībām, nejaucībām un nodevībām. Jau kopš bērnības. Bet par to viņš pats ierunājās tikai mūža galā, lielajā izstādē „Es nemiršu”. Četri gadu desmiti vērotāju acīm sniedza arvien gaidītu viņa iestāšanos par ideālu pasaules atkal un atkal radīšanu jauna skaistuma meklējumos. Lai cik rotaļīgas intonācijas reizumis viņš ienesa sarunās, allaž palika arī kāda dzelžaina, nemainīga stiegra sajūta to pamatā. „Un ja tu man saki – tu mainies, tad tas neesmu es. Bet varbūt tas viss man tikai liekas.” („Studija”, 1. nr., 1997) Zīmes laikam visprecīzāk runā Ilmāra Blumberga valodu, jo „zīme – tā ir bezgalība.” Varenais Kalpotājs to vidū varētu būt kā kopsavilkums, tāds kā sevī atrasts samierinātājtēls ar dzīvojamo realitāti. Taču visupirms es Ilmāru Blumbergu redzu, kā pirmoreiz pārsteigta stāvot viņa grafikas lapu priekšā kādā senā jaunu mākslinieku darbu izstādē, – tēlos ar uzspriegotu, muskuļotu ķermeni, kas, zemeslodi (?) cieši krūtīm piespieduši, traucas cauri Visumam. Kailums, cilvēciskās esības neaizsargātības traģika ir neatņemama viņa sajustās pasaules sastāvdaļa. Un tai pašā laikā ir skaidrs, ka viņa īstā dzīves telpa ir Kosmoss. Visumā peldošas vai uz kultūras Visuma fona uzliktas patiesībā ir visas Ilmāra Blumberga radītās figūras un zīmes – vai tie būtu piedāvājumi teātrim, vai grafikas ciklu lapas, vai objekti un instalāciju veidojumi. Jau viņa paša figūra izcēlās jebkurā telpā, nekad ar to nesaplūda, nekad neiejuka pūlī, bet piespieda domāt par kādu augstāku kritēriju esamību. Un tas varēja būt arī mulsinoši. Katra saruna ar Ilmāru Blumbergu bija performance, acumirkļa teātris ar viņu kā ģeniālu autoru un režisoru centrā. Žurnālam „Studija” savas gaitas 1997. gada nogalē uzsākot, par šādu performanci izvērtās saruna ar viņu operas dekorāciju darbnīcā un vēlāk Doma laukuma kafejnīcā – saruna, kurā piedalījās arī Vija Celmiņa, kas tobrīd viesojās Latvijā. Jo lielais notikums tobrīd bija Ilmāra Blumberga atgriešanās uz skatuves pēc 10 gadiem ārpus teātra – opera „Aīda”, un bija pilnīgi skaidrs, kam jābūt centrālajam un vāka materiālam. Tādas sarunas un viņa darbības trajektoriju iezīmējumus žurnālā laika gaitā atradīsim vēl un vēl – Ilmārs vienmēr ir bijis klātesošs. Žurnāla meklētājs uzrāda 127 pieminējumus. Kā otru zīmīgāko materiālu gribētu minēt Ilmāra Blumberga „Venēcijas grāmatu” stāstu. Šo neparasti skaisto, izsmalcināti eleganti veidoto iespaidīgā apjoma grāmatu šķirstot, zudušās Atlantīdas meklējums ir gluži fiziski sajūtams. „Šoreiz tas ir izteikti personisks darbs”, viņš teica. „Mēģinājums paslēpties. Paslēpties aiz sevis. Bet vai tas maz ir iespējams?” Un: „Jā, grāmatās tas tīmeklis, kas visu apņem un sažņaudz, ir mīlestība. Tā nav viennozīmīga. Tā ir pati mainība.” Un vēl: „Par grāmatu formu. Forma ir ilgums. Apzināti vēlējos, lai skatītājam un lasītājam reizē būtu jāpavada ilgs laiks pie grāmatu lapošanas. Domāju, ka uztvere mainās atkarībā no grāmatām atdotā laika. Esmu to pats izjutis un sapratis, klausoties mūziku.” Man šķiet, Ilmāram vienmēr ir vajadzējis radīt perfektu, galēji pilnīgu, blīvi ietilpīgu formu, lai runātu par neiespējamību jebkādu pilnību sasniegt vai paturēt. Lai cik formāli skaista, Ilmāra radītā pasaule nav nekāda mīlīgā pasaule. Viņš allaž atrada ideju drāmas, kurām pieslēgties, caur kurām urķēties pašam savējā, kas mūsu acīm un prātiem tika nolikta priekšā lielajā izstādē „Es nemiršu”, kurā, varētu teikt, notika izrēķināšanās ar likteni un tā uzsūtītajiem dēmoniem. Tas dramatisms viņā mitis kopš bērnības pārdzīvojumiem, tas gruzdējis visu laiku, liekot sirdij asiņot un skaisto nereti vēršot neglītajā. Tas izskaidro arī negaidīti klātesošo nedrošības jutoņu, viņa grafiku un gleznu ciklus, viņa fotogrāfijas un telpiskos veidojumus uzlūkojot. To skrāpējošo tādas kā nepatikas, viegla derdzīguma piedevu, kas nereti nāca līdzi viņa skaisto formu un krāsu radījumiem, pat viena laika aizraušanos ar zeltu ieskaitot. Pretstatā Borisa Bērziņa talanta prasmei no neglītā, no dzīves dubļiem, no sadzīves stihijas radīt skaistumu – sadzīves izpausmēs ieraudzīt mūžīgo un pat svēto – Ilmāram Blumbergam, kā jau „kritušam eņģelim”, skaistais sākotnēji bija viņš pats – skaistums dzīvoja viņā, bet realitāte tam tiecās mainīt formu, vērst neglītajā. Manuprāt, šī ir tā cīņa, kuru nes viņa tēli visā to daudzveidībā. Pastāvīga cīņa ar monstriem, dēmoniem, kas daiļumu, cilvēcisko pilnību apdraud, un šīs pilnības meklējumi aizgājušo civilizāciju, zudušo laikmetu kultūrās. Aizraušanās ar Venēciju ir zīmīga – daiļums, kas gadsimtiem trūd, skaisti/neglīti iet bojā, bet neprātīgi vilina sevī. Tajā piedalīties, pārdzīvot šo trūdošo, jau perversi izcildināto, cilvēka roku radīto brīnumu tā dažādībā, krāšņumā un banalitātē un tad atgriezties mājās. Bezgalīgs daudzums Atlantīdas atlūzu Venēcijas grāmatās. Un tad trešā neaizmirstamā piestātne. Ilmārs negaidot ienāk „Neputna” redakcijas lielajā istabā un sāk klāt uz grīdas papīra lapas ar tušas zīmējumiem. Agaves krūma čemurs un ķeburains cilvēciņš, miroņgalvas, daudzas saules, melna ēna, vīnogu ķekari, pa kādam putnam un teksta rinda – viss ir saistīts. Lapas noklāj grīdu pilnībā, mums, vērotājiem, grūti atrast, kur kāju likt, lai visu bagātību aplūkotu. Tāda ir Ilmāra spontānā atbilde īsam jautājumam e-pastā, vai viņš negribētu iekārtot spāņu dzejas antoloģiju. Viņš ir visu izlasījis un pilnā atdevē nedēļu zīmējis un zīmējis. Impulss atgriezis citas kultūrpieredzes iespaidus – laiku Spānijā, Augusta Sukuta mājās kaut kur Andalūzijas kalnos. Cik rēgainā krēslā, neierobežota laika pārdomās grimstošas bija Venēcijas vīzijas uz apdegušajām, raupjajām, pergamentam līdzīgajām lapām, tik kontrastainas gaismas pilni un eksistenciāli konkrēti, uz dzīvības un nāves robežas nostādīti ir šie redzējumi. Un uz vienas no pirmajām lapām grāmatā tā arī rakstīts: „Es neesmu no šejienes.” Caur Ilmāru Blumbergu atvērās kosmoss. Tieši tāds kosmoss, kas piešķīra jēgu domāšanai – par dzīvi, protams, par dzīvi. | |
| Atgriezties | |
