Ir 1940. gads. Kurzeme. Videnieku pienotava. Andris Freibergs un brālis Jānis.
Tas ir stāsts par to, kas reiz bija. Varbūt tā ir pasaka par pienu. Tas ir manu lietu teātris, kur priekšmetu izvietojumam ir īpaša nozīme un to savstarpējās attiecības ir vērtējamas pārākajā pakāpē. Arī telpas un lietu psiholoģija strādā ārpus ierastajām sadzīviskajām tradīcijām. Mazs cinītis patiešām var apgāzt lielu vezumu.
Manā scenogrāfijā šo lietu stāstu ir daudz. Rainis. „Zelta zirgs”. 1976. gads. Režisors Ādolfs Šapiro. Jaunatnes teātris. Reizē ar Melnās mātes atnākšanu apsnieg vientuļā ģerānija uz palodzes.
Augusts Strindbergs. „Jūlijas jaunkundze”. 2004. gads. Režisore Māra Ķimele. Jaunais Rīgas teātris. Zaļā mirte tiek rūpīgi kopta un audzēta, lai būtu ar ko pušķot līgavas plīvuru.
Andris Freibergs reiz satika vientuļu un skumju alumīnija piena kannu un baltu, nelielu krūzīti. Gāja gadi, un viņi laimīgi un saticīgi dzīvo vēl šobaltdien. |