| Ar kluso dabu man saistās daudz skaistu bērnības atmiņu, kas kļuvušas par pamatu manai interesei par šo žanru, jo redzēju, kā mamma, gleznotāja Ilze Avotiņa, savā darbnīcā mēdza vairākas reizes gadā „uzlikt” kluso dabu. Vēroju, kā top kompozīcija – vispirms dabā un tad uz Ilzes audekla. Liela ietekme bijusi arī mākslas vēstures studijām. Klusā daba man nozīmē glezniecības klasiku, jo klusā daba, manuprāt, būs aktuāla vienmēr un ir tik daudz dažādu veidu, kā to gleznot, ko tieši gleznot, kad un uz cik liela audekla gleznot. Mani iedvesmo šī žanra dažādība un arī process, kad tu radi šo dabu savā acu priekšā, izvēlies priekšmetus, virsmu, uzstādi gaismu utt. Reizēm klusā daba ir gaistoša – piemēram, ja gleznoju ziedus vai atvērtu šampanieša pudeli, tas prasa zināmu veiklību -, bet citreiz vienu uzstādījumu varu gleznot nedēļām. Mani saista iespēja gleznot dažādas matērija un materiālus; man tas ir interesanti, jo tādējādi es attīstu savu meistarību, kas man ir būtiski. Izjūtu lielu gandarījumu un prieku mirklī, kad redzu, ka man izdevies uzgleznot samta auduma krokas vai arbūza šķēles sulīgumu un sārto toņu pāreju. Klusā daba manās acīs nekad nav bijusi garlaicīgs studiju laika uzstādījums; tā ir manas laika izjūtas un notikumu atspulgs. Klusā daba var kļūt par laikmeta zīmi konkrēta mākslinieka darba mūžā. |
