studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 Nr. 6 (111) Nr. 5 (110) Nr. 4 (109) Nr. 3 (108) Nr. 2 (107) Nr. 1 (106) 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Līga Spunde

Beigusi Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (2010) un Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas bakalaura programmu (2014), pašlaik studē maģistrantūrā. Papildinājusi zināšanas Antverpenes Karaliskajā mākslas akadēmijā Beļģijā (2015). Izstādēs piedalās kopš 2006. gada, tostarp pārstāvējusi Latviju Sony World Photography Awards konkursā Francijā, Kannās (2010) un Latvijas Mākslas akadēmiju Goldener Kentaur 2011 izstādē Minhenē, Vācijā. Saņēmusi mecenātes Ināras Teterevas stipendiju mākslā (2014).

Līga Spunde. Neievainojamība II No sērijas „Debesīs, cerams, nebesīs”. Digitāla fotogrāfija. 140×200cm. 2014

Viss sākās ar to, ka es ļoti gribēju mācīties fotogrāfiju. Taču, lai mācītos fotogrāfiju, man bija jāiemācās zīmēt; savukārt, lai iemācītos zīmēt, bija nepieciešams iemācīties arī gleznot, veidot, noformēt, filmēt un strādāt ar datorprogrammām. Tā es nokļuvu mākslas vidusskolā, pēc kuras likumsakarīgi devos uz Latvijas Mākslas akadēmiju, kur pārsteidzošā kārtā arī iestājos. Pārsteidzošā, jo manu iestājeksāmena darbu – kasti ar ledus gabaliņiem, kas bija radīta ar domu, lai pēc peļķes zem kastes būtu noprotams, kas tajā atrodas (darba uzdevums bija veikt ar kasti ārējas manipulācijas, kas netieši atklātu tās saturu, neatklājot to tiešā veidā ar uzrakstiem vai zīmējumiem), – uzņemšanas komisija diskvalificēja un izraidīja no zāles – pat pēc tam, kad ar nelielu skandālu biju panākusi atļauju to ielikt ne pārāk tīrā, no tēlniekiem aizlienētā vannītē un piedalīties eksāmenā. Domājot par šo atgadījumu, prātā nāk vēl viens. Tos abus vieno mana pārliecība par to, ka darbi bija labi, taču kaut kas netika saprasts līdz galam. Visdrīzāk tās bija komunikācijas problēmas – iespējams, aiz netīrās vannītes netika saskatīta darba būtība; iespējams, mani mākslas entuziastes centieni šķita nekontrolēti un huligāniski. Ironiskā kārtā otrs atgadījums bija asa diskusija ar mācībspēku, kurš uzskatīja, ka vienīgais derīgais formāts dotajam uzdevumam ir fotogrāfija. Tajā brīdī es spītīgi uzstāju, ka manis radītā un dokumentētā instalācija, kas sevī ietvēra arī procesa un nelielu izstādes atklāšanas video (izstādes atklāšana notika trijos naktī blakus istabā, kur tika pasniegtas arī saviesīgas uzkodas un ziedi), daudz precīzāk atbilst dotajam uzdevumam un izsmeļošāk attēlo tā būtību nekā pieprasītās fotogrāfijas. Par šo pretošanās aktu es ieguvu titulu „neformālis”, un neformāļu māksla mācībspēkam nepatika. Rezultātā es pieņēmu kritiku. Tā kā fotografēt biju iemācījusies, objektus nofotografēju, bet svarīgāk par iekļaušanos uzdevumā man šķita izstādīt liecības par instalāciju un izstādi, ko arī izdarīju. Tādā veidā izkristalizējot sevī pārliecību par to, ka, veidojot darbu, man ir svarīgs ne tikai aizraujošs saturs un darba process un ka darba mediju, materiālu un formu, diktē ideja – nevis otrādi.

Atgriezties