studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 Nr. 6 (111) Nr. 5 (110) Nr. 4 (109) Nr. 3 (108) Nr. 2 (107) Nr. 1 (106) 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Caur atmiņas filtru Zigurds Poļikovs

Zigurds Poļikovs. Šķūnis. Audekls, eļļa. 69 × 80 cm. 2015 Foto: Sandis Priede

Sākumā ir tīrs, balts audekls. Sākot jaunu gleznu, es bieži vien nezinu, kas sanāks. Intuitīvi izvēlos krāsu. Noklāju audeklu ar brūno. Pēdējā laikā bieži lietoju van Deika brūno, kas ir gandrīz melna; no tās var uzjaukt skaisti pelēku, pelēkbrūnu. Tad vienubrīd sapratu, ka būs māja vai šķūnis. Pussabrukušu šķūņu Kurzemes pusē ir daudz, bet šis nav kāds konkrēts. Zemapziņā redzētais saglabājies, izfiltrējies cauri atmiņas filtram. Šai šķūnī kaut kas nobrucis, iekšā vēl siens. Vecs traktors vai kombains, atmiņā palikusi tikai sarkanā krāsa. No dabas gleznā ienāk kāda forma vai tonis, vai gaisma. Viss pārējais mainās. Mani neinteresē gleznot reālistisku ainavu, saistošāk ir gleznot sajūtas, iespaidus, pārdomas – to, ko varu uzgleznot tikai es. Pagleznojumam nereti izmantoju kādu citu krāsu – dzelteno, zaļo, pat rozā. Tas bagātina toni, ko klāju pāri. Šoreiz ir tikai van Deika brūnais. Pēdējā laikā es krāsas klāju ļoti plāni, vienu virs otras, dažādus toņus. Man patīk strādāt ar eļļas krāsām, ar tām var labāk uzlazēt, panākt dziļumu, caurspīdīgumu, atmosfēriskumu. Eļļas krāsas priekšrocība ir, ka tā nežūst tik ātri, var noslaucīt, ja kaut kas nepatīk. Kompozīcijai ir liela nozīme, bet tā veidojas darba gaitā, intuitīvi, to nosaka krāsa, laukumi. Pie viena, jau atrasta kompozīcijas veida nekad nepalieku. Gleznojot sanāk viens labs laukums, otrs, laba gaisma, kāda detaļa, bet daudz kas no tā visa darba gaitā izrādās lieks. Tas jāņem nost, jāatmet. Gribas panākt harmoniju, bet ne vienmēr tas izdodas. Sākot un beidzot gleznu, ir gandarījums, bet pa vidu reizēm pārņem izmisums. Pa vidu ir jādomā. Gleznojot ir jāanalizē, jāgudro katru dienu, visu laiku. Gleznošana ir domāšana. Arī gaismai ir liela loma. Saules gaismā ieraugu kādu formu vai krāsu, kas citādi paslīdētu garām. Kad nav saules, atkal ir savādāk, kā šodien ārā – viss pelēcīgi balts, zilgans. Manās gleznās parādās tas, kā es redzu gaismu un krāsu. Kontrastus šajā gleznā izmantoju apzināti, jo, ja viss būtu samīkstināts, tad nebūtu interesanti. Gaisma pret gandrīz grafiskiem siluetiem, gaišais pret tumšo. Pasauli jau mainīt es nevaru – nedomāju, ka tas ir mākslinieka spēkos. Varu tikai apmierināt savas egoistiskās tieksmes. Kādreiz esmu mēģinājis negleznot, bet paiet divi trīs mēneši un atkal prasās, vienīgi pēc pārtraukuma ir grūti atsākt – tas saistīts ar domāšanu. Tāpēc ir labi, ja ir domubiedri. Man tie ir Talsu mākslinieku grupa, mūs vieno uzskati par glezniecību. Arī raksturu saderībai ir liela nozīme, mēs neķīvējamies. No latviešu māksliniekiem vienmēr esmu apbrīnojis Borisu Bērziņu, esmu pētījis Frānsisa Bēkona darbus – aizrauj tas, kā viņi lieto krāsu, kā būvē kompozīciju. Polloks patīk, bet tikpat labi arī klasiskā glezniecība. Viss atkarīgs no noskaņojuma.

Atgriezties