VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Saulīt’ tecēj tecēdama... Eva Rotčenkova Dzidra Ezergaile. „Saules dziesma” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs 17.11.2015.–17.01.2016. | |
 Dzidra Ezergaile. Disharmonija. Oforts. 39,5 × 29,5 cm. 2010 | |
| Dzidra Ezergaile (1926–2013) vienmēr bijusi spītīga sava ceļa gājēja ne tikai dzīvē, bet arī mākslā – nekarojot, skaļi necīnoties, bet gan sīksti, klusām un mērķtiecīgi darot savu lietu. Mākslas akadēmijas grafikas nodaļā viņa iestājās un sāka studēt no pirmā kursa, lai apgūtu visas tehnikas, pārnākot no arhitektūras fakultātes. Viņa pieder pirmajai pēckara grafiķu paaudzei, kas izglītību ieguva jau socreālisma dogmu ietvaros, tomēr pasniedzēju vidū bija ievērojami Latvijas grafikas vecmeistari. Arturs Apinis pasniedza ofortu un grāmatzīmi (ex libris), Pēteris Upītis – linogriezumu, Oļģerts Ābelīte – kokgriezumu; citas nodarbības vadīja Raimonds Auniņš, Uga Skulme, Arvīds Egle un Ārijs Skride. Māksliniece cienīja savus pasniedzējus, īpaši Pēteri Upīti, pie kura vēlējās izstrādāt diplomdarbu grāmatu ilustrācijā, tomēr akadēmijas vadība „piespēlēja” no Maskavas atsūtīto plakāta pasniedzēju Pāvelu Ļubomudrovu. Dzidra Ezergaile sāka piedalīties izstādēs tūlīt pēc Mākslas akadēmijas beigšanas 1956. gadā, bet piemiņas izstādē „Saules dziesma” aplūkojami darbi no dažādiem mākslinieces daiļrades posmiem, sākot ar studiju laika reālistiskajiem ostas skatiem („Kuģu ceļš”, oforts, 1952; „Kuģis”, oforts, 1952) līdz pat mākslinieces pēdējam ofortam „Disharmonija” (39,5 x 29,5 cm, 2010), simboliski iezīmējot mūsdienu dzīves izjūtas – apgāzts krēsls, krūze, zemē nokritusi vecmāmiņas sedziņa. (Šo ofortu kodināja un estampu novilka māksliniece Nele Zirnīte.) Ezergaile līdz pat savai aiziešanai viņsaulē 2013. gada jūnijā bija Neles Zirnītes vadītās „Oforta ģildes” goda locekle. Dzīves pēdējos gados Ezergaile eksperimentēja ar kserokopijas iespējām, veidojot kolāžas un pārkopējot tās ar biroja tehnikas palīdzību, kas kārtējo reizi atklāj viņas nerimstošo vēlmi eksperimentēt ar visu jauno. Ezergailes galvenais interešu loks – ainava un latviskās identitātes meklējumi dabas un tautas folkloras motīvos, kas daudziem māksliniekiem bija veids kā izvairīties no Padomju ideoloģijas tēlojuma savos darbos. Viņas rokrakstu raksturo ģeometriskas formas, asas, ritmiskas līnijas, kontrastainas tumšā un gaišā attiecības. Dažkārt darbos tika ienesta arī krāsainība („Folkloras motīvs”, augstspiedums, 66 x 50 cm, 1971), tomēr galvenokārt māksliniece bijusi tieši kontrastu, dinamisku līniju, svītrinājumu un ritma meistare („Saules ceļš”, augstspiedums, 66 x 50 cm, 1968). Ezergaile strādājusi dažādās tehnikās – biežāk izmantotās bija kokdzelums, litogrāfija, linogriezums, oforts, aukstā adata. Jāpiemin arī viņas akvareļi un zīmējumi, kas gan šajā ekspozīcijā, tāpat kā grāmatzīmes (ex libris), nav izstādīti un būtu atsevišķas izstādes vērta tēma. 20. gs. 60. un 70. gados daudzus latviešu māksliniekus, arī Dzidru Ezergaili, iedvesmoja kaimiņzemes Lietuvas kolēģi, ar kuriem bija draudzīgi un cieši kontakti. Svarīgi bija lietuviešu grafiķu eksperimenti ar tehnikām, īpaši Staša Krasauska (Stasys Krasauskas, 1929–1977) izmantotie paņēmieni – dziļi kodināto cinka plati drukāt nevis kā ofortu (dobspiedumā), bet gan kā augstspiedumu, tā nereti jaucot galvu pētniekiem. Tāpat viņai bija tuvi lietuviešu autoru linogriezumi – to ietekme ir skaidri jūtama arī mākslinieces grafikās. Padomju laikā tapušos mākslas darbus ierasts skatīt socreālisma kontekstā, tomēr Ezergailes radītajos skaidri redzamas pasaules laikmetīgās mākslas ietekmes. Protams, šādas atkāpes jūtamas arī citu autoru darbos, kuros iezīmējas „Hruščova atkusnis” un zināma radošās brīvības ieelpa, tomēr Ezergailes rokraksts veidojās, nevis pašmērķīgi sekojot jaunajām vēsmām, kas vēlāk ienāca Latvijā ar čehu, poļu un citu valstu mākslas žurnāliem, bet gan individuāli strādājot, meklējot savu izteiksmes veidu, lasot dažādu literatūru, domājot, vērojot un analizējot redzēto gan tālākos (Maskava, Pēterburga), gan tuvākos (Lietuva) mākslas muzejos skatāmo autoru darbos. Izstādes nosaukums „Saules dziesma” ir veltīts mākslinieces lielajai mīlestībai pret tautas folkloru – etniskie motīvi kārtojas viņas kompozīcijās ritmiski un stabili kā tautas dziesmu četrrindes. Darbi pauž spēku un pašapziņu. Tā ir spēle starp mākslinieces subjektīvo pasaules redzējumu un mitoloģizēto tautas poētiku. Viens no centrālajiem tēliem ir saule kā Māte, Radītāja, Visuma centrs – kā cilvēka un dabas dzīves rituma noteicēja un vadītāja, kuras stari ritmiski caurstrāvo, gluži vai ar asu nazi sagriež plaknes kompozīciju („Saules loki”, 60 x 50,5 cm, 20. gs. 60.–70. gadi). Spēks, kas apvienojies ar zināmu atturību un lietu kārtību, ekspresija, kas bango un lauž plakni, un reizē tēlainība („Mūsu jūra”, 55 x 69 cm, 1973) – tāds pretstatu apkopojums! Dzidras Ezergailes darbos ir iekapsulētas ne tikai viņas laika vadošās mākslas tendences un paņēmieni, kas iemieso laikmeta raksturu un garu, bet arī kvalitātes, kas ir aktuālas un varbūt pat īpaši izceļas uz daudzveidīgā, neierobežotā mākslas fona šodien. | |
| Atgriezties | |
