VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kopā ar vilciena biļeti Vilnis Vējš Izstāde „Tikums un netikums ir tikai krāsas” Dubultu Mākslas stacija 12.12.2015.–14.02.2016. | |
| Dubultu stacijas durvis virinās bieži – ne tādēļ, ka tajā tagad iekārtota laikmetīgās mākslas izstāžu zāle, bet lai kasē nopirktu vilciena biļeti. Tieši šis stūrītis, kas ekstravagantajā ēkā palicis no iepriekšējās funkcijas, der antropoloģiskiem novērojumiem – kā cilvēki attiecas pret laikmetīgo mākslu, ja tā patrāpījusies ceļā ne īpaši meklēta, ne gaidīta. Turklāt jāpiebilst, ka kopš telpu atklāšanas pēc remonta tajās nav izstādīta kaut kāda speciāli masām piejaucēta māksla, kādi ir, piemēram, ar Helēnas Demakovas gādību sarūpētie bronzas rūķis, lauviņa un pīlītes Rīgas pilsētvidē, ko prominentā kuratore tāpat nekautrējas saukt par “laikmetīgiem”. Nē, Dubultos laikmetīgums izpaužas visā sev raksturīgajā aizšifrētībā, formu vēsumā un dažbrīd arī arogancē. Tiesa gan, atkāšanas izstādē „Man sirdī tīģer’s” kuratore Inga Šteimane panāca publikai pussolīti pretī, izstādot, piemēram, Tomasa Hiršhorna lielizmēra manekenus, kas vismaz pēc izskata iederētos arī profānā vidē, lai gan to vēstījums iecerēts kritisks. Publika arī paspēra solīti, nobradājot manekenu papīra kleitas. Jau otrajā un, cerams, noslēdzošajā laikmetīgās mākslas izstādē Dubultu stacijā „Tikums un netikums ir tikai krāsas”, kas veltīta ievērojamo dižgaru Raiņa un Aspazijas jubilejai, nekādu reveransu publikas gaumei nav. Interesanti novērot, ka biļešu pircēju attieksme ir adekvāta – lielākoties viņi telpu aiz kases vienkārši ignorē, neizrādot pat ziņkārību. Nav arī neizpratnes vai sašutuma – acīmredzot jau kopš 80. gadu Mākslas dienām ilgušie pūliņi nest mākslu tautai ir vainagojušies panākumiem: tauta ir informēta, ka ir tāda māksla, kurā neko nevar saprast, un liek tai svētu mieru. Lai gan tieši konkrētajā izstādē kāda aktīvāka komunikācija būtu derējusi. Tomēr atrodas pa retam apmeklētājam, kas droši vien šurp devies speciāli vai ir guvis kādas priekšzināšanas, lai apzinīgi izlasītu visus kuratores tekstus un veltītu katram objektam pieklājīgu apskates laiku. | |
 Jānis Indāns. Trimdas slāņi. Digitāla fotokolāža. Gaismas kastes 150 × 100 cm (katra). 2015 Foto: Vitālijs Vinogradovs | |
| Svētais miers ir arī vienīgais, pret ko varētu būt iebildumi citādi nevainojamajā ekspozīcijā. (Nevainojamajā tādēļ, ka to varam iztēlē pārcelt uz jebkuru laikmetīgās mākslas galeriju, kur tā funkcionētu identiski.). Izstādes kuratori Ilze Knoka un Armīns Ozoliņš ķērušies pie polemiskas tēmas – pagājušajā vasarā Izglītības likumā veiktajiem grozījumiem, kas tika ieviesti pēc konservatīvo kristiešu iniciatīvas un izraisīja pretestību liberālākās sabiedrības aprindās. Loģiski un asprātīgi šajā sakarā ir atgādināt par Aspazijas savam laikam brīvdomīgajiem uzskatiem (lai gan izstāde tapusi pēc Rakstnieku savienības iniciatīvas un tās iecere vairāk saistīta ar dzejnieces memoriālo gadu, nevis aktuālajiem notikumiem). Šādā kontekstā būtu iederējušies arī kādi radikālāki žesti – tomēr, kā puspajokam apgalvojuši kuratori intervijā portālam Arterritory.lv, viņi nav vēlējušies kādu nošokēt tik ļoti, lai tas paskrietu zem vilciena (publicēts 11.12.2015). Lietuviešu mākslinieka Eimanta Ludavičius zīdspiedes tehnikā uz organiskā stikla pavairotie dzīvnieku attēli, kas aizņem lielākās zāles centrālo daļu, ir diskrēti gaumīgs mākslas darbs, kura saturu var tulkot gan tā, kā pats mākslinieks un Ilze Knoka, gan pavisam citādi. Nozīmes ziņā – arī viņa veidotais krustā sistā Jēzus tēls pie stacijas sienas, bet skaidrojumos noteikti būtu jāņem vērā Lietuvas specifiskās katoļu un koka skulptūras tradīcijas. Jāņa Indāna fotogrāfijas izskatās iemiesojam grūtsirdīgi dobju skaņu, ko, ja vēlas, var saistīt ar Raiņa un Aspazijas trimdu. Iespaidīgākie darbi pieder paša kuratora Armīna Ozoliņa rokai, kurai, izrādās, ir pa spēkam vienlīdz pārliecinoši darboties dažādos materiālos. Var apgalvot, ka viņa rokraksts ir patiešām laikmetīgs, jo medija izvēle ir pilnībā pakļauta darbu saturam: „Vallenšteina dārzs” ir teatrāli apgleznots audekls, kuru vidū pāršķeļ gaismas līnija, „Vērotāja” – pavisam klasiska glezna, ja neskaita, ka tajā izmantotas sudraba un zelta krāsas, kas bieži pieminētas dzejnieces vārsmās, bet sižetā izmantota sena fotogrāfija. Visaizkustinošāk izskatās objekts „Atpūta”, kura dramaturģiju veido pati ēkas arhitektūra: sākumā var izpētīt divu figūru ēnas uz cilvēku galvām pāri paceltas puscaurspīdīgas virsmas, bet, uzkāpjot pa kāpnēm pusstāvu augstāk, secināt, ka pašu figūru nemaz nav! Ozoliņa benefice turpinās otrā stāva zālē, kurā viņa veidotie objekti „Rotaļlietas” saspēlējas, bet reizē arī kontrastē ar Aijas Zariņas gleznu ciklu „Saules meita”: šī noteikti ir izstādes kulminācija, un žēl to apmeklētāju, kas, vilciena biļetīti nopirkuši, nesadūšojas izstaigāt visas telpas. Ozoliņa šūpuļzirgi nemaz nav tik nevainīgi kā izskatās: viens no tiem novietots uz potenciāli iešūpināmas plaknes, un, iztēlojoties dubulto šūpošanos, pārņem spēcīga trauksmes izjūta. Aija Zariņa ir savā labākajā formā: gleznu ciklā viņa nerotaļājas nemaz – tās noteikti nav ne stilizācija, ne veltījums dzejniecei. Gleznotājas apzināti primitivizētā glezniecības valoda ir īstā, kurā vēstīt savu sakāmo, kas uztverams tik burtiski kā vēl nekad. Izstāde pa īstam atklājas, uzmanīgi izlasot visus pavadošos tekstus, kas steidzīgākam skatītājam varbūt nemaz nav pa spēkam. Tādēļ, iespējams, būtu bijis lietderīgi drosmīgāk izmantot tekstu kā pilntiesīgu izstādes elementu – izcelt kādas tā daļas, paspēlēties ar izmēriem un fontiem vai tamlīdzīgi. Katrā ziņā tukšvārdība, kas bieži bija novērojama daudzos Raiņa un Aspazijas gada pasākumos, Dubultiem bija pabraukusi garām. | |
| Atgriezties | |
