VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Paralēlās laika plūsmas Ansis Vasks Georga Šenberga gleznu izstāde “Ārpus laika” Mūkuslas Mākslas salons 26.11.2015.–16.01.2016. | |
| Spēja nepakļauties politiskajai sistēmai, vairākuma viedoklim un laikmeta domāšanai, paliekot savrupam vai pat apsteidzot savu laiku, vienmēr ir apbrīnas vērta. No vienas puses, ir skaidrs, ka laikmets un mākslinieka personība nevar pilnībā tikt šķirti no viņa mākslas. No otras, tomēr urda vēlme distancēties no priekšstatus spēcīgi formējošā informācijas lauka, kāds veidojas ap gleznotāja Georga Šenberga personību, lai, cik iespējams, nepastarpināti pietuvotos pašai mākslai. Viena no Šenberga glezniecībai raksturīgām pazīmēm ir abstrakcijas un realitātes atribūtu sajaukums dažādās proporcijās. Tieši šī viņa glezniecības šķautne ir savrupākā un ārpuslaicīgākā – tā, kas neiederējās. Izstādē bija skatāmi vairāki darbi, kuros bija nolasāma šīs gleznošanas metodes evolūcija. Ir zināms, cik pamatīgi Georgs Šenbergs ir gatavojies un pēc tam strādājis pie katras no savām gleznām, tomēr divas no izstādes agrīnākajām gleznām – „Zaļā kompozīcija” (1937) un „Dāma” (40. gadi) – uzrādīja stipru nejaušības principa klātesamību, kad, „paildzinot” gleznu ar arvien jauniem triepienu slāņiem, tā iegūst krāsu paletes krāšņi abstrakto raksturu, kuras pastozo stihiju mākslinieks mēģinājis savaldīt ar dažiem akcentiem – piemēram, ar tumsā balojošu sievietes seju vai tikko manāmām ķermeņu kontūrām. Ja abos minētajos darbos šāds slāņveida gleznošanas paņēmiens vēl izskatās nesen uziets un nejaušībai gleznojuma tapšanā ir piemitusi samērā liela loma, tad vēlāko gadu darbos šī metode jau ir tikusi savaldīta un noslīpēta. Mākslinieks ir atklājis jaunu dimensiju savā glezniecībā un spējis to konsekventi izkopt, radot paralēlu laiku plūsmu iespaidu, kas visā krāšņumā atklājas iespaidīgajā apaļformāta gleznā „Mana pasaule” (20. gs. 40.-60. gadi). Vairāk vai mazāk caurspīdīgi cilvēku silueti, sejas, ķermeņu fragmenti un to kontūras sakausētas dinamiskā kolāžveida ornamentā. Tomēr šis haoss ir strukturēts un gleznas kopējā kompozīcija nav atstāta novārtā, piešķirot krāsu, tēlu un līniju ornamentam noteiktu virzību un akcentus. | |
 Georgs Šenbergs. Meitenes portrets. Papīrs, zīmulis. 30×23,5cm. 1966 Mūkusalas Mākslas salona kolekcija | |
| Slāņu saplūdināšanu mākslinieks izmantojis arī kā kompozīciju papildinošu elementu reālistiskas tematikas gleznās – piemēram, sievietes akta gleznojumā „Jaunība” (20. gs. 40.-60. gadi), kuras centrā kā galvenais akcents iegleznots gaišs sievietes akts, labajā malā, priekšplānā – vīrieša seja profilā, bet kreisajā pusē – kubistiski dekoratīvs slāņveida gleznojums, ko droši vien varētu uzskatīt par šīs sievietes pasauli. Tomēr vairāk atmiņā iespiedušās radošo eksperimentu mazāk skartās gleznas – kā, piemēram, dzeltenie ovālā formāta portreti. Īpaši noslēpumainais meitenes portrets, kura uz vienmērīgā dzeltenā fona maigi uzaust kā parādība no citas pasaules. Zēna portrets ir cietāks un asāks siluetā, tādēļ šķiet nedaudz dekoratīvāks. Noslēpumainības auru pastiprina ovālie, masīvie gleznu rāmji. Eksperimenti ar gleznu formātiem ir viena no Georga Šenberga atpazīstamības zīmēm, un jāatzīst, ka līdzās četrlapja vai noapaļotā krusta formātiem veiksmīgākas šķiet klasiskās ģeometriskās formas – aplis un elipse. Ja gleznojums ir pašpietiekams, tad neparasts formāts tam nekādu papildu vērtību nerada, drīzāk otrādi – tas var pat traucēt, uzspiežot savu dekoratīvās formas iespaidu. Ar vienkāršību uzrunāja arī salona kāpnēs izstādītais askētiskais mākslinieka pašportrets gaišajā žaketē, kas, tāpat kā krāsainā, tomēr vienlaikus gaiši rimtā pilsētas ainava „Ziema” (20. gs. 70. gadi), ļauj sajust tīru, eksperimentos nesamocītu glezniecību. Šo gleznu sakarā jāpiemin mākslinieka interesantais paņēmiens pagarināt jau pabeigtas gleznas formātu vertikāli, piestiprinot finiera dēlīšus tās augšā un apakšā, kas bija salīdzinoši vienkārši paveicams uzdevums, jo mākslinieks pārsvarā gleznojis uz cietiem pamatiem – finiera plāksnēm un kartoniem. Šāda papildu laukumu pievienošana kompozīcijai, ieklājot tos gaišus, atslogojusi gleznu telpu un piešķīrusi tām atmosfērisku vieglumu. Georgs Šenbergs savā glezniecībā daudz izmantojis tīru un intensīvu krāsu kontrastus – piemēram, zaļo un sarkano toņu pretstatus, ko varētu nosaukt par viņa krāsu paletei raksturīgu iezīmi. Tomēr viņš radījis arī kolorītiski niansētus šauras krāsu amplitūdas darbus, kuros apliecinājis sevi kā tonāli jūtīgu gleznotāju, – tas redzams gan jau pieminētajos dzeltenajos portretos, gan nelielajā studijā „Ainava ar mājām” (20. gs. 70. gadi) ar ekspresīvi uzirdināto rudenīgi dzelteno priekšplānu un tumši pelēkajiem lauku māju siluetiem, kas saplūst ar pelēkajām debesīm un zaļpelēko meža joslu. Izstāde ļāva sajust blīvo domāšanas procesu, kura rezultātā tapusi Georga Šenberga glezniecība, un tas neapšaubāmi ir izstādes kuratores Sniedzes Kāles liels nopelns. Gleznas izstaroja tīras mākslas substances klātesamību, kāda rodas, apvienojoties talanta dzirkstij ar neatslābstošu meklētāja garu, ko kvalitatīvi papildina mākslinieka spēja noformulēt un atrisināt nebūt ne vienkāršos sev izvirzītos radošos uzdevumus. | |
| Atgriezties | |
