VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sajūtu meklēšanas posms Lediņa restaurēšanas birojā Santa Mičule Izstāde „Lediņš. Starp to un kaut ko citu” Latvijas Nacionālā bibliotēka 13.11.–30.12.2015. | |
| Ar Hardija Lediņa (1955–2004) vārdu Latvijas kultūras aktīvākie un pasīvākie dalībnieki kādu laiku droši vien nebūs jāiepazīstina – Lediņa 60. jubilejas gada laikā viņa daudzpusīgais radošais mantojums tika aktualizēts visdažādāko formātu pasākumos, kuratorēm Solvitai Kresei un Diānai Popovai vadot tādu kā Lediņa restaurēšanas darbnīcu, kurā tika iesaistīti mākslinieka laikabiedri, cienītāji un kultūras pētnieki. Noslēgumā kā vienu no programmas kulminācijām Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs un kuratore Līga Lindenbauma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā sarīkoja multimāksliniekam veltītu retrospekciju, ko papildināja Lediņa domāšanai radniecīgu Latvijas 21. gadsimta mākslinieku un to grupu darbi. Pateicoties šīm daudzajām dimensijām, Lediņa nospiedums tika dziļāk iegravēts Latvijas kultūras vēsturē, ironiski piesaucot arī kultūras kanona ideju, kuras birokrātiskā struktūra šķiet nesavienojama ar Lediņa nepakļāvīgo, brīvo garu. No otras puses, kanonismu var uztvert arī kā Lediņam veltītu vārdu spēli, ar kurām ir pārpilna viņa daiļrade, jo Lediņš un kanons ir tikpat nesavienojams nozīmju savienojums kā „nebijušas sajūtas”, „sajūtu restaurācija” vai „sajūtu darbnīca”. | |
 Skats no izstādes „Lediņš. Starp to un kaut ko citu” Foto: Ansis Starks | |
| Atklājot izstādi, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks pajokoja, ka pašu Hardiju visdrīzāk uzjautrinātu fakts, ka viņam veltīta izstāde norisinās tādā reprezentatīvā iestādē kā Nacionālā bibliotēka, kuras estētiskais veidols turklāt ir visai tāls no Lediņa izpratnes par labu arhitektūru. Smiekliem vispār ir stratēģiska loma Hardija daiļradē, kurā tie izpaužas poētisku asprātību, absurdi neaizmirstamu tēlu salikumu, fantasmagorisku sižetu un lingvistisku paradoksu veidā, neitralizējot ikdienas piezemēto, pat aprobežoto nopietnību. Citiem vārdiem sakot, ar savas iztēles palīdzību Hardijs paplašināja pasauli līdz jaunām, līdz šim neapjaustām lietu un sajūtu eksistences formām, kas ļauj viņa darbu skatītājam-lasītājam-klausītājam ar pirmatklājēja sajūsmu ieraudzīt apkārtējo dzīvi interesantākās krāsās. Šis Lediņa darbu nebēdnīgais rotaļīgums kontrastē ar izstādes „Lediņš. Starp to un kaut ko citu” nopietnību, kas veidota tradicionālā „ģēniju kulta” manierē, ieslogot nebijušās sajūtas stikla vitrīnās un uzceļot tās uz podestiem. Mazliet stīvo sajūtu galvenokārt rada lielais dokumentālo materiālu blīvums, raisot jautājumu, kādēļ digitālās reproducējamības laikmetā, kas sniedz plašas materiālu pieejamības iespējas ikdienā, dokumentu arhīvs padarīts par tik būtisku izstādes elementu. Akciju un performanču fotogrāfiju izdrukas vēl atbilst vispārpieņemtajiem žanra eksponēšanas standartiem, savukārt albumu vāciņu izstādīšana (ar iespēju dažus no albumiem arī noklausīties) jau rada asociācijas ar memoriālo dzīvokļu ekspozīcijām. Daudz lielākā mērā arhīva eksponēšanas princips attaisnojas lieliskajās Hardija Lediņa un Jura Boiko radīto samizdatu reprodukcijās – samizdata žanra burvību būtu neiespējami konvertēt ārpus fiziski šķirstāmas grāmatas formāta, kas veiksmīgi atrisināts ar digitālo repliku palīdzību. Otru izstādes daļu veidoja Lediņa ietekmju apliecinātāji – tā saucamās jaunās paaudzes mākslinieki, kuru darbībā Līga Lindenbauma saskatījusi Hardija ideju pēctecību. Uzreiz jābilst, ka Lediņa pēctecība izrādījusies viena no idejiski komplicētākajiem aspektiem ne vien šīs izstādes sakarā, bet arī saistībā ar citām Lediņa gada norisēm. To sarežģī Lediņa interešu plašais diapazons, kas viņa novatoriskumam ļāva izpausties gan “augstās mākslas”, gan subkultūru teritorijā. Līdz ar to viņa radošās darbības daudzveidīgais daudzvirzieniskums tikpat dažādos mērogos ir ietekmējis ļoti atšķirīgu paaudžu un jomu pārstāvjus. Atkarībā no skatiena fokusa Lediņa pēdas un citātus ir iespējams atrast visnotaļ plašā kultūras parādību lokā, arī ārpus padomju vai Rietumu avangarda robežām. Kuratore Līga Lindenbauma šo fokusu ir sašaurinājusi līdz dažiem dvēseļu radiniekiem/ domubiedriem Latvijas nesenajā laikmetīgajā mākslā – tiesa, izvēloties tikai vizuālās mākslas pārstāvjus (kā vienīgo izņēmumu var minēt mūziķi Andri Indānu, otro nozīmīgāko figūru Latvijas elektroniskajā mūzikā pēc Hardija Lediņa). Hardija radošie eksperimenti kā postmodernā avangarda domāšanas par excellence pravietoja to estētiku, kas aizraus un joprojām aizrauj nākamās paaudzes. Patlaban aktīvi strādājošie mākslinieki, nevis, piemēram, analogi radošo izpausmju piemēri citās kultūras laiktelpās, tiek uzsvērti kā galvenais faktors, kas apliecina Hardija Lediņa kultūrvēsturisko nozīmīgumu. Šim uzstādījumam kopumā var piekrist, taču izstādē tas līdz galam nerealizējās, jo Lediņam raksturīgā subversīvā metafizika tā īsti neatbalsojās nevienā no izvēlēto “jauno mākslinieku” darbiem. Dzīves un mākslas robežu saplūdināšanā Lediņam visvairāk pietuvojusies māksliniece Gundega Evelone ar akcijām „Pēdējie pikniki”, savukārt apvienības „Klīga” procesuālā instalācija „Koncentriņš” (autori gan kā mediju definējuši „tehnika – tas ir labi”) atsauc prātā Lediņa „aptuvenās mākslas” koncepcijas, absurdi asprātīgos veidos pārvērtējot ierastās mākslas darba robežas. Protams, Hardijam raksturīgās tēlainības iezīmes bija saskatāmas arī citos izstādes dalībnieku darbos, taču Lediņa vēriens viņu eksperimentiem lika izskatīties mazāk izteiksmīgākiem. Šajā ziņā ekspozīcijā pietrūka padomju laika kultūras zīmju, kuru kontekstā multimediju patriarha unikalitāte un novatorisms būtu saskatāmi daudz precīzāk. Liela daļa skatītāju šo kontekstu noteikti pārzina tāpat, taču tas rada neskaidrības, kas saistās ar izstādes mērķauditoriju. Tiem apmeklētājiem, kas ir pazīstami ar NSRD un Hardija Lediņa darbību, lielus pārsteigumus un jaunatklājumus tā nesagādāja; izstāde drīzāk pārskatāmā un viegli uztveramā veidā ir strukturizējusi lielu daudzumu informatīvu materiālu. Pārējiem, mazāk zinošajiem apmeklētājiem, Lediņa kultūrkanoniskais nozīmīgums, iespējams, tā arī palika nesaredzēts. Protams, ir ļoti daudz veidu un iespēju, kā strādāt ar tik sarežģītu materiālu un, neskatoties uz atsevišķiem trūkumiem, Lediņa vārds ir aktualizēts godam. Paveikts ir daudz, taču turpmākās rīcības iespējas joprojām ir ļoti plašas. Izstāde atstāja sajūtu, ka pārlieku liela cieņa, pietāte pret Lediņu kā Latvijas padomju avangarda centrālo personību nav ļāvusi radošāk analizēt viņa atstāto mantojumu un mākslinieciskās vibrācijas, kuras tas turpina radīt nākamajās paaudzēs. | |
| Atgriezties | |
