VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tudiš-pīp! Pārskaitījums mākslinieka kontā Šelda Puķīte Kristaps Ģelzis. „191115” Galerija „Māksla XO” 19.11.–15.12.2015. | |
| Kristapa Ģelža pēdējo gadu izstāžu pulss ir kļuvis izteikti stabils, tāpat kā uzticīgā sadarbība ar galeriju „Māksla XO”. Sāņus gājieni – kā projekti ar komponistu Ģirtu Bišu Cēsīs vai Rīgas Doma baznīcas dārzā – ir tikai izņēmumi mākslinieka un galerijas ciešo un nepārprotami ģimenisko attiecību ietvaros. Arī pārdošanai nepieciešamais darbu iepakojums ir noslīpēts uz divdimensionālām plaknēm, radot tematiski aktuālus, formāli nostrādātus un vizuāli atraktīvus mākslas izstrādājumus. Tudiš-pīp! Atliek tikai noskenēt, ielikt groziņā, ieskaitīt kontā naudiņu (nepieciešamo ciparu un burtu kodu kombinācija iestrādāta gleznā „Pārskaitījums”), un kārotais polietilēna prieks būs tavs. Prieks būs, protams, arī māksliniekam un galerijai. | |
 Kristaps Ģelzis (No kreisās puses) 8. gabals. Polietilēns, plastikāta līmplēve, akrila pigments. 93×72×6,5cm. 2015 Mākonis. Polietilēns, plastikāta līmplēve, akrila pigments. 110,5×128×10cm3. 2015 Visums. Polietilēns, plastikāta līmplēve, akrila pigments. 23×27,5×6cm. 2015 Foto: Kristaps Ģelzis | |
| Tālajā 2000. gadā, kas Kristapa Ģelža gadījumā bija digitāldruku laiks, mākslinieks kādā intervijā atzina, ka nav spējīgs operēt ar caurspīdīgām un trauslām lietām. Taču vēlme pēc jaunām izteiksmes formām un izaicinājumiem, secīgi nomainoties foto izdrukām, akvarelim, fluorescējošajām gleznām un lielformāta zīmējumiem, ļāva visbeidzot nonākt arī līdz caurspīdīgo materiālu inkorporēšanai, kas Latvijas mākslas vēsturē – gluži kā pasaules hronikās Pablo Pikaso rozā un zilais periods – ieies kā Kristapa Ģelža plēves gleznu ēra. Šķiet, ka tieši poētiskā audioglezna „Veidenbaums” (2012), kas tika radīta kopā ar Ģirtu Bišu, iezīmēja pirmo spilgtāko pagriezienu polietilēna kā izteiksmes līdzekļa pielietojumā. Lēnām, bet mērķtiecīgi kā atoma kodols, kas sintezējas vai sadalās, jaunās tehnikas ienākšana mākslinieka daiļradē veidoja organisku pāreju uz „velnišķo naftas produktu”, kā šo plastmasas izstrādājumu koķeti nodēvējis mākslas kritiķis Vilnis Vējš recenzijā par pirmo Kristapa Ģelža plēvju gleznu personālizstādi „Viela pārdomām” (2012). Izstādes nosaukums „191115”, kas pirmajā brīdī atgādina bankas vai bonusu programmas kodu, norāda uz projekta atklāšanas dienu. Civilizācijas vēsturē šis datums ir īpaši nozīmīgs, jo 1969. gada 19. novembrī uz Mēness nolaidās „Apollo 12”. Kuriozi, bet šis datums ir pasludināts arī par Vispasaules tualetes dienu. Varbūt Kristaps Ģelzis datumu izcēlis vienīgi tamdēļ, lai to kā atslēgas kodu varētu ievadīt meklētājā, ja kādam rodas vēlme atrast informāciju par konkrēto projektu, tomēr šajā gadījumā ignorēt nosaukumus ir kā apzināti izslēgt kādu mākslas darba būtisku elementu, kas ļauj nolasīt paradoksus starp teksta un attēla sniegto informāciju. Šoreiz teksts aktīvi iesaistās ne tikai izstādes un darbu nosaukumos, bet arī pašās gleznās, kur tas kā brutāli palielināts sliktas izšķirtspējas attēls Tetris spēlei līdzīgos pikseļu kubiciņos ložņā pa plakni, dzīvojot savu lingvistisko savvaļas dzīvi. Kristaps Ģelzis ir sava laika hronists, jūtīgs uztvērējs, kas mūsdienu publiskajā un sociālajā telpā rod neizsmeļamu avotu jaunu ideju realizēšanai. Mākslinieka lielākais izaicinājums un prieks slēpjas jaunu materiālu un tehnisko izteiksmes līdzekļu meklējumos, kurus atrodot var nodoties to miksēšanai, slīpēšanai, špaktelēšanai, patinēšanai un saadīšanai. Šīs amatnieciskās aizrautības dēļ tematiskais aspekts nereti aizslīd fonā un darbi sāk saturiski atkārtoties. Pasaules mākslas kontekstā Ģelzis ierakstās kā spilgts neopopārtists, uz ko norāda vairākas būtiskas pazīmes – masu kultūras elementu koeksistence darbu formālajā un saturiskajā līmenī, rotaļas ar ikdienas reālijām, kā arī serialitāte. Viņa gadījumā var runāt par tradīciju, kuras pīlāri vai „divas akvāriju turošās mikipeles” (atsauce uz darbu „Pasaules uzbūve”, 1997) ir amerikāņu neodadaisti Roberts Raušenbergs un Džaspers Džonss. Viņu izteiksme vairāk piestāv Latvijas mākslinieku tēlainajam un gleznieciskajam konceptuālismam nekā apzināti rūpnieciskajam Endija Vorhola un Roja Lihtenšteina stilam. Jaunākās izstādes darbos mākslinieks turpinājis risināt nacionālo tēmu, kas eleganti un tieši sevi pieteikusi jau agrīnākos darbos – kā 1990. gada žurnāla „Avots” novembra numura vāka dizaina ilustrācijā ar Latvijas karoga krāsu siera gabaliņu peļu strazdā –, tiešākas kontemplācijas sasniedzot lielformāta akvareļgleznojumos, un pastāvīgu vietu saglabā plēvju seģeņu un karogu sērijās. Tāpat nekur nav pazudis arī grafiskais metāla stiepļu rusts, kas māksliniekam bija īpaši aktuāls 90. gados, veidojot sētu instalācijas. Atsaucēs uz masu kultūru par iecienītu motīvu ir kļuvušas jaunākās tehnoloģijas un virtuālā vide – kā, piemēram, mēstules, kas regulāri piepilda elektroniskās pastkastes vai droni, kas no papīra pūķim līdzīgas rotaļlietas pārvērtušies par mākslinieku iecienītu instrumentu un selfiju videoierīci. Bez īpašām norādēm viegli atpazīstama ir „Play” ikona, kas atsevišķos darbos aizslēpta aiz gleznieciski risināta, it kā patinēta krāsu slāņa. Jaunums konkrētajā izstādē ir arī ceļa zīmes, kuras apstrādātā veidā kļuvušas par daļu no izstādes komunikatoriem vai varbūt brīdinājuma zīmēm. Lielus pārsteigumus gan mākslinieka jaunākā personālizstāde kopumā nesagādāja, drīzāk savā vizuālajā izteiksmē un attieksmē sāka sasaukties ar Pauļa Liepas un Ernesta Kļaviņa darbu elementiem. Spožajās līmplēvēs sapakotie glītie „artefakti” signalizē par noteikta attīstības cikla veiksmīgu noslēgumu, zelta griezuma veiksmīgu lejupielādi. Bet Kristapa Ģelža gadījumā var droši apgalvot, ka vairāk nekad nav par daudz. Gaidīsim nākotnes hronikas. | |
| Atgriezties | |
