VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Latviešu sapnis Aiga Dzalbe Kristīne Luīze Avotiņa „Sapņu upe” Rīgas Mākslas telpa 01.12.–10.12.2015. | |
| Tas bija pārsteidzoši – vistumšākajā, nomācošākajā, drēgnākajā laikā skatītāju straumes beidzot plūda uz vizuālās mākslas izstādi, lai pēc dažām dienām vēl plašākā straumē pārplūdinātu rekonstruētā Nacionālā muzeja no mākslas attīrītās telpas. Abi minētie notikumi šoziem izsauca negaidītu un tādēļ vien jau ievērības cienīgu intereses uzliesmojumu no parasti visai inertā latviešu skatītāja puses. Rīgas Mākslas telpā desmit dienas bija aplūkojama Kristīnes Luīzes Avotiņas multimediāla izstāde – „krāsu, sajūtu, izsapņotu un cerībās tītu mirkļu labirints”, kā to raksturoja rīkotāji. Tajā mākslinieces labi pazīstamās, krāšņās gleznas tika projicētas uz vairākiem ekrāniem vienlaikus un animētas, provocējot skatītājā iespaidu, ka viņš ir iekļuvis šo gleznu iekšienē. Gleznu tēli „atdzīvojās” – ziedi plauka, tauriņi un putni lidoja, ūdens plūda, ledus krakšķēja, aiz sniega kupenas parādījās lapsēna purniņš – un vērotājs, ja ļāvās, gluži kā Mērijai Popinsai pie rokas pieķēries, varēja pārkāpt realitātes/vīzijas robežu. Šāds solis šķita likumsakarīgs turpinājums tendencei, kas pavīdēja 2014. gada rudenī Mūkusalas salonā notikušajā Ilzes Avotiņas un Kristīnes Avotiņas kopizstādē „Paralēlās pasaules”. Kristīnes Luīzes gleznas tajā radīja sirreālu noskaņu, jo laukā no tām it kā mēģināja tikt milzīgi, pietuvināti ziedi, savukārt Ilze Avotiņa toreiz bija eksperimentējusi ar akrila fosfora krāsām, kas uzlādējas gaismas ietekmē, – kā rezultātā kompozīcijas izskatījās atšķirīgi gaismā, tumsā un ultravioletajai lampai ieslēdzoties. | |
 Kristīne Luīze Avotiņa. Mirkli, apstājies, tu esi skaists. Audekls, eļļa. 70 × 70cm. 2015 Foto: Didzis Grodzs | |
| „Sapņu upē” ar kinematogrāfa vērienu lietotais multimediālais mākslas darbu animēšanas princips, izmantojot kustības, skaņas, gaismas efektus un citas mūsdienu digitālo tehnoloģiju sniegtās iespējas, bija jaunums Latvijā, bet ne pasaulē – projekta idejas autore un kuratore Sandra Jonāne iedvesmu bija smēlusies Izraēlā redzētā Vinsenta van Goga daiļradei veltītā multimediālā retrospekcijā. Lai ieceri īstenotu gana vērienīgi un profesionāli, tika pieaicināti arī režisors un videomākslinieks Roberts Rubīns, scenogrāfs Didzis Jaunzems un skaņu mākslinieks Uģis Vītiņš. Nav šaubu, ka tieši Kristīnes Luīzes Avotiņas glezniecība ir piemērots iegansts šādam precedentam. No vairāk nekā 500 viņas daiļrades 10 gadu laikā radītajiem darbiem projektā tika izmantotas aptuveni 50 gleznas ar līdzīgu tematiku, to skaitā arī jaukās ilustrācijas Dzidras Rinkules-Zemzares dzejolim „Svētki ledus pilī” sērijā „Bikibuks”. Lūkojoties uz laimīgo skatītāju rindām, kas, rāmi sēžot uz kāpnēm Rīgas Mākslas telpas Lielajā zālē vai pastaigājoties starp ekrāniem (savus 10 eiro par biļeti samaksājuši), baudīja redzamo un dzirdamo, pieslēgušies citai pasaulei līdzīgi kā kino vai operā, man sanāca ļauties pretrunīgām pārdomām. No vienas puses, šķiet lieliski, ka projekts īstenots draudzīgi plašai auditorijai – ekrāna kultūras paaudzei, kas varbūt neprot lasīt glezniecības kodus un fotogrāfiju parasti lieto bezatbildīgi, drīzāk piesārņojot, nevis izkopjot attēlu valodu. Šai neapzinātajai auditorijai tika sagādāts patiess prieks, uzburts skaistas aizmiršanās mirklis, līdztekus iepazīstinot ar gleznotājas radīto tēlu pasauli. Tai pašā laikā galvā brīdinoši ieskanējās postmodernisma teorētiķa Žana Bodrijāra konstatētais par simulakriem un simulācijām, proti, ka mēs visi tagad dzīvojam hiperrealitātē, t. s. „amerikāņu sapnī”, kuru veido masu mediju un izklaides radīta realitātes simulācija, „aizvien vairāk un vairāk informācijas un arvien mazāk un mazāk nozīmes”. Tehnoloģijas un atmosfēra mums spēj sniegt vairāk realitātes, nekā atrodams dabā. Diemžēl laikam jau arī īsti, autentiski romantisks pārdzīvojums vairs nav iespējams. Piemēram, tāds, kādu savās „Atmiņās” (1824) apraksta itāļu dzejnieks Džakomo Leopardi: „Tolaik, kad vakaros biju radis ilgi sēdēt zaļajā zālē, lūkoties debesīs un klausīties, kā tālu laukos kurkst varde, spīdvaboles lidinājās gar dzīvžogiem un pār dobēm, vējā šalkoja smaržīgā aleja un cipreses tur, tālāk mežā (..) Kādas bezgalīgas domas, cik saldus sapņus man iedvesa skats uz tālo jūru un zilgajiem kalniem, ko redzu no šejienes, – es sapņoju reiz šķērsot šo jūru un šos kalnus, lai sasniegtu noslēpumainu pasauli un piepildītu savu dzīvi ar noslēpumainu laimi.” | |
| Atgriezties | |
