VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Atmiņu stāsti un atslēgas Raimonds Kalējs Arturs Bērziņš „Attēldarbi” Galerija „Māksla XO” 17.12.2015.–16.01.2016. | |
| Kopš galerija „Māksla XO” pirms sešiem gadiem no Konventa sētas šauri drūmajiem pagrabiem pārcēlusies uz jaunām, plašām un mākslas eksponēšanai daudz piemērotākām telpām Elizabetes ielā, zināmu rotāciju un kvalitatīvu izaugsmi piedzīvojis tās piedāvāto autoru saraksts, kurā līdzās jau ģimeniski atpazīstamajiem māksliniekiem, atrasta vietiņa arī dažiem smalku radošumu praktizējošiem indivīdiem. Ne tikai Latvijas, bet ģeogrāfiski plašākā kultūras kontekstā Artura Bērziņa vārdscieši saistāms ar intelektuāli augstas raudzes mākslu, kurā svarīgākās sastāvdaļas ir skaidri definēts pamatojums, konceptuālisma gardēžiem baudāma prāta rēbusa piedeva un efektīgs vizuāli estētisks sniegums. Mākslinieks vairākkārt, tai skaitā arī šogad, ticis nominēts Purvīša balvai, apliecinot sava darba augsto novērtējumu profesionālu kritiķu un teorētiķu redzējumā, kuri viņa mākslas smalki preparatīvo raksturu salīdzina ar virtuoza ķirurga meistarīgo iejaukšanos pacienta organisma dzīvajā matērijā. | |
 Arturs Bērziņš. Bez nosaukuma. Šķituma šķitums. „Jā gan, bet tas ir tikai šķitums, īstenībā tā nav.” (Platons. „Valsts”, X grāmata) Audekls, koks, gesso, krāsu zīmuļi. 28 × 20 cm. 2015 | |
| Izstādē bija eksponēti neliela izmēra, specifiskā tradīcijā gruntēti koka dēlīši, uz kuriem zīmuļa tehnikā naturālistiski atveidotas asociatīvi latviskas ainavas, etnogrāfiskus rakstus atgādinošas zīmes, metamā kauliņa nejaušības diktētas krāsu mozaīkas un simboli, kas visi turklāt papildināti ar skaidrojošiem tekstiem jeb anotācijām, kuru uzdevums ir dibināt dialogu starp mākslinieku un skatītāju. Lai arī šīs ainaviņas šķiet arhetipiski atpazīstamas un tuvas, tomēr, sekojot spēles noteikumiem, jāapzinās, ka tās ir tikai mākslinieka atmiņu vizualizēti atspulgi, kas bez rakstītajiem papildinājumiem var novest vērotāju savas interpretācijas neceļos, atņemot viņam iespēju ar mākslinieku sarunāties vienā, abiem saprotamā tēlainā valodā. Bērziņa citētās Vitgenšteina, Hjūma, Augustīna un Platona atziņas, kuru fragmentu atrašanās vietas koordinātes precīzi norādītas tālākiem meklējumiem, ir atslēga atklāsmes vieglumam un jaunam skatījumam uz pasauli. Izstādi var definēt kā didaktisku piedāvājumu apgūt nebijuši svaigas attēla, domas un teksta analīzes metodes – protams, prasot zināmas priekšzināšanas un sagatavotību, kuru trūkuma gadījumā tiek pieļauta arī seklāka tradicionāli vizuāla uztvere, reducējoties tikai uz ainavas žanra liriski estētiskajām noskaņas kvalitātēm. Ekspozīcijas dvēseliskais vieglums slēpās daudzslāņaino inspirāciju arsenālā, kas ietver ne tikai tehniski virtuozu tonālu zīmējumu, pamatoti sintezētu ar verbālām filozofiskām atziņām un to interpretācijām, bet arī Keidža mūzikas dekonstruktīvi bezatbildīgās shēmas, kas pieļauj patiesi radošas brīvības lidojumu. Artura Bērziņa gadījumā mākslinieks kļuvis nevis par „atdarinātāju trešajā pakāpē no īstenības” – kā to savā traktātā „Valsts” definē Platons, attiecinot šo nievājošo formulējumu uz gleznotājiem –, bet gan par domātāju ar filozofa statusu, kas stāv pāri amatnieciskai dabas atrādīšanai vienā vai otrā žanriski ierobežotā medijā. Domāšanas dominante mākslā, kas līdz ar konceptuālisma skaidrojumiem un definīcijām savu uzvaras gājienu sāka 20. gadsimta 60. gadu beigās, nav apstājusies – tā tikai ieguvusi jaunas izteiksmes formas un motivācijas. Izlasot vārdu, tekstu vai kādā citā rakstītā formā ietvertu lietu jēdzienu, cilvēkam ir raksturīgi savā apziņā to padarīt vizuāli priekšmetiski atpazīstamu, tādā veidā uzmeklējot savā atmiņā arhivētos attēlus. Ja savā krājumā kāda apzīmējuma vizualizācija nav pieejama, tad, vadoties pēc asociatīvas nojausmas, intuīcijas vai kādiem citiem kritērijiem, attēls tiek meklēts apkārtējā telpā vai analītiski konstruēts no pieejamo zīmju, simbolu un tēlojošu fragmentu drumslām. Tad tas tiek estetizēti iesaiņots ekspozīcijas veidolā un kopā ar literāri ietērptu skaidrojumu ir gatavs uzsākt dialogu. Izstāde „Attēldarbi” bija kā svaiga vēsma vienmuļa ceļa gājējam un kā svētku dāvana skatītājam, kas izslāpis redzēt skaidra prāta diktētas pārlaicīgas filozofiskas atklāsmes un radošas virtuozitātes piesātinātu filigrāni smalku mākslu. | |
| Atgriezties | |
