VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par latviešu jauno mākslu Inga Bunkše | |
| „Ir divas lietas, ko no mākslas vajag ievērot: viena pakāpeniskā tehniskā attīstība, (..) otra mākslinieka individuālā lieta, kuru mēdz saukt par iešanu kopā ar apkārtni,“ tā vēsta Kazaka ieraksts dienasgrāmatā 1920. gada 16. augustā.1 Tā otrā lieta 25 gadus vecajam Jēkabam Kazakam un viņa biedriem Romanam Sutam, Konrādam Ubānam, Voldemāram Tonem u. c. bija nepārprotami skaidra – viņi ir tieši atbildīgi par jaunās latviešu mākslas likteni: „Mākslai dota iespēja izteikt to, kas mūsu jaunajā valstī jātur izcilus un pašā redzamākajā vietā – mūsu īpatnējo tautas gara ievešanu veco kultūras tautu saimē.“2 | |
 Jēkabs Kazaks. Mets gleznai “Karā aizejot”. Kartons, guaša. 31 × 45,7 cm. 1920 | |
| Iespēja pierādīt abas „lietas” māksliniekam tika dota 1920. gada rudenī, kad Satversmes sapulce viņam pasūtīja gleznu par Brīvības cīņu tēmu. Gleznu, pie kuras Kazaks strādāja līdz pat savai pāragrajai nāvei tā paša gada 30. novembrī, liktenis nesaudzēja – to pēc LPSR Ministru padomes Mākslas lietu pārvaldes rīkojuma 1952. gadā norakstīja kā „mākslinieciski nevērtīgu”, izņēma no toreizējā Valsts Tēlotājas mākslas muzeja krātuves, un tās atrašanās vieta nav zināma.3 Par neatbilstīgu padomju ideoloģijas uzstādījumiem atzina arī gleznas metu, ko līdz ar vēl 35 darbiem pavēlēja izņemt no Tukuma muzeja un iznīcināt. Muzeja direktors Leonīds Āriņš uzdrīkstējās neizpildīt mākslas funkcionāru rīkojumu.4 Kā visos Kazaka darbos, arī šajā svarīga loma ir kompozīcijai, ko pats mākslinieks sauca par „ritumu un uzbūvi”. Horizonts sadala gleznu pēc klasiskā zelta griezuma proporcijas – debesis aizņem kompozīcijas augšējo trešdaļu. Horizonta līniju nepārkāpj arī priekšplānā zvilnošo karavīru figūras, kas iekļaujas trīsstūrī, ko mēs iegūtu, ar iedomātām līnijām savienojot kompozīcijas centrā esošā karavīra stāvo cepuri un gleznas vertikālo malu viduspunktus. Līnijas, ko iezīmē figūru locekļi, žesti, karoga kāta un durkļu izvietojums, ienes kompozīcijā dinamiku, ko pastiprina formu konstruktīvās uzbūves ekspresija. Atsevišķos elementus it kā ietver un kopā satur neredzama elipsveida līnija, kuras fragments saglabājies uzmetuma labajā apakšējā stūrī. Traģisko noskaņu, kāda vērojama Kazaka bēgļu tematikai veltītajās gleznās, te mazina spilgtās krāsas, kas iemirdzas gleznotāja paletē jau 1918. gada darbos. Vien melnās debesis virs Rīgas ienes dramatiskāku gaisotni. Tomēr ne jau uzbūves vai krāsu dēļ padomju funkcionāri darbu atzina par politiski kaitīgu. Kā skabarga acī tiem bija gleznā attēlotais sarkanbaltsarkanais karogs, kas atgādināja par neatkarīgo Latviju. Bargajās Brīvības cīņās lentītes karoga krāsās, paslēptas šineļu azotēs, sildīja daudzu latviešu strēlnieku sirdis, tāpēc ne velti Kazaks karogu novietojis kompozicionālās diagonāles augšgalā kā uzvaru nesošu cīņā saucēja simbolu. Sarkanbaltsarkanā karoga krāsas reglamentēja tikai 1922. gada 25. augustā Ministru kabineta pieņemtajos noteikumos, nosakot, ka sarkanā krāsa ir „tumši sarkana (karmin)”5. Lai arī Kazaka gleznā Latvijas nacionālais simbols attēlots pārāk košs, tā ir pirmais mākslas darbs, kurā tas uzmirdzējis.6 1 Pujāts, Jānis. Uz sintēzi. Māksla, 1971, Nr 1. 2 Kazaks, Jēkabs. Mūsu māksla. 1919. Rokraksts. LVA, 2204. f., 3v apr., 113. lpp. 3 Lamberga, Dace. Jēkabs Kazaks. Rīga: Neputns, 2007, 144. lpp. 4 Pēc Tukuma Mākslas muzeja vadītājas Ineses Klestrovas sniegtās informācijas. 5 Pumpuriņš, Tālis. Latvijas valsts karoga veidošanās vēsture. XIX gs. 70. gadi – 1923. gads. Promocijas darbs. Cēsis, 2003. 6 Neskaitot dažas pastkartes, piemēram, Anša Cīruļa zīmēto un fotogrāfa Jāņa Rieksta izgatavoto tautā populāro kartiņu, kas attēloja karoga krāsas proporcijās 2 : 1 : 2 vai Petrogradā izdoto Burkarda Dzeņa zīmēto pastkarti ar Latvijas karti un karogu. Abas 1918. gadā, vēl pirms valsts proklamēšanas. | |
| Atgriezties | |
