VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pēteris Sidars. Tveramā kustība Arta Vārpa | |
| „Es visu laiku dejojos ar sevi,” – savas personālizstādes atklāšanas dienā, stāstot par darbiem un to radīšanu, īsā videointervijā saka Pēteris Sidars. Viņa personālizstāde “Tveramā kustība” līdz 13. martam notiek Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls”. Abas vērienīgās „Arsenāla” zāles autors aizpildījis ar darbu kopumu, kas pārliecina kā drosmīgi un ārkārtīgi radoši veidots ansamblis. Izstādes telpas ir atšķirīgas. Pirmajā, gaišajā, zālē eksponēta trīsdimensiju glezna „Plūsma” – tik tikko saredzamās makšķerauklās iekārts levitējošs laminētas krāsas labirints. Kā monumentālu un vienlaikus vieglu un gaismas caurstrāvotu instalāciju telpā to var distancēti vērot no malas. Kā aizraujošu krāsu mudžekli to var izbaudīt, līkumojot objektam cauri, atrodoties kustībā, vērojot krāsas un to pārejas. Darba tuvāka iepazīšana ir vizuāli iedarbīgs un daudzus apmeklētājus fascinējošs „plezīrs”. „O, tu paskaties! Kādas krāsas!”– pārsteigumā dalās divas kundzes, kas vienlaikus ar mani ložņā starp laminētājām milzu loksnēm. Darbs arī apmeklētājiem labprāt ļauj sekot kārdinājumam domāt tēlaini. Koši ņirbošā abstrakcija aicina uz asociatīvām domām, un Sidars neiebilst, ja kāds „Plūsmā” saskata gadalaikus vai Latvijas ainavu – te var būt un var arī nebūt ziema, pavasaris, vasara un rudens. Kopumā ap 120 metru garā „Plūsma” ir efektīga prelūdija (fonā klusi skan instrumentāla mūzika), kas noskaņo izstādes kodolam. Žurnālā „Pēteris”, ko autors laidis klajā vienlaikus ar izstādi, rakstīts: „Vairāk vai mazāk strādāju un vēlos strādāt „psihoautomātiski”, kas nozīmē, ka, veidojot darbu no dažādiem materiāliem, sākotnēji neizvirzu kādu konkrētu ideju.” Tātad koncepciju radīšana un tematiska sacere Sidaru neinteresē. Toties viņu raksturo neierobežots un intuitīvs radošums. Tā ir unikāla parādība – prasme ar ikvienu materiālu spēlēties absolūti brīvi, būt azartiskam eksperimentētājam un nemitīgam jaunatklājējam. Var droši teikt – Sidars ir pētnieks. | |
 Pēteris Sidars. Pašportrets darbnīcā. Kartons, eļļa. 145 × 107 cm. 2010 Foto: Pēteris Sidars | |
| Par mākslinieka atpazīstamības zīmi jau drīz pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā, kuru viņš absolvēja 1978. gadā, kļuva interese strādāt ar neparastiem materiāliem un to savienojumiem, tā pamazām aizvirzoties pavisam tālu no tekstilmākslas tradicionālajām robežām. Sidars prot saskatīt vērtību priekšmetos, kuros potenciālu pamanītu retais. Deviņdesmitajos gados virkne lielisku darbu tapa no tirgū nejauši uzietiem presētas kūdras podiņiem, bet vēlāk viņš atklāja, kā izmantot karstās līmes iespējas, un kā zirneklis ar līmes kausējamo pistoli auda telpiskas mežģīnes un objektus. Nozīmīgs atklājums 90. gadu izskaņā Sidaram bija zoodārzā pamanītas un iegūtas čūsku nomestās ādas. Tās viņš sāka laminēt – tāpat kā tas darīts ar eļļas krāsām jaunajā darbā „Plūsma”. Bet 2005. gadā, pastaigājoties pa pilsētu, viņš uz trotuāra ievēroja vārnu ekskrementu radītos ornamentus, atklājot tās kā gatavas kompozīcijas. Ar fotoaparātu uzņemot neskaitāmus vārnu kaku – jeb, kā viņš pats tās sauc, „vārnu haiku” – traipus, Sidars ir izpētījis, ka nevienam citam putnam šādas konfigurācijas „haiku” radīšana neizdodas. Šo darbu sērija ir nozīmīga izstādes daļa – vārnu „haikas” mākslinieks fotografē, attēlus palielina, pārnes uz audekla un veido gleznas, saucot to par fraktālismu. Līdzās fraktāļu gleznām, otrajā – tumsas un rūpīgi plānotu gaismas akcentu – telpā aplūkojama virkne divu un trīs dimensiju objektu. Te ekspozīcija sākas ar darbu, kura nosaukums ir „Skulptūra pie sienas”. Ciļņa virsmas ņirboši ritmisko faktūru veido ar celtniecības fēnu kopā sakausēti plastmasas ēdamrīki. Ievērojis, ka Ķengaraga kafejnīcā apkopēja lietotās dakšiņas sviež laukā, Sidars atkal saticis jaunu materiālu darba radīšanai. Blakus kausētajām dakšiņām redzams visai meditatīvs minimālisms – četri izgaismoti melni kartoni melnos rāmjos, kuriem piemīt noslēpumaini dūmakains noskaņojums, kas drosmīgi mērojas ar, piemēram, Marka Rotko abstrakciju suģestējošo magnētismu. Savu darbu nosaukumiem Sidars velta maz uzmanības, atzīstot, ka vislabāk viņam patīk, ja nosaukumu nemaz nav. Ar atsevišķiem izņēmumiem lielākā darbu daļa izstādē ir numurētas kompozīcijas. Savukārt darbi ar nosaukumiem – kā „Šī krāsa man patīk,” „Šī skulptūra man patīk” – pavēsta vairāk, nekā varētu šķist, pirmajā brīdī pasmaidot par autora tiešumu un vienkāršību. Mākslinieks, šķiet, vispār dara tikai to, kas viņam patīk. Radīšana ir atrašanās visnotaļ drošā zonā, kurā viņš vienmēr ir patiess. Sidars rada visupirms pats sev, nevis pienākuma vai ambīciju mudināts. Katrs viņa nākamais projekts ir kaut kas jauns – Sidars neatražo ierastās prasmes un paņēmienus, bet atrodas nemitīgā kustībā. „Tveramā kustība” līdz ar to ir ne tikai trāpīgs izstādes virsraksts, bet arī precīzs apzīmējums autora radošajam darbam. Izstādes iekārtošanas laikā māksliniekam radās ideja izveidot objektu, kas pakāpeniski radītu pats sevi. Tā ir melna auduma klāta horizontāla virsma, uz kuras pil baltas krāsas pilieni, veidojot kaut ko līdzīgu nejaušam „vārnu haiku” brīnumam. Kā top rezultāts, tam var sekot līdzi izstādes norises laikā. Cita darbu kopa izstādē veidota no kabeļu rūpnīcas produktiem. Tie ir vadi un to mudžekļi, kurus mākslinieks karsējis līdzīgi kā plastmasas dakšiņas, radot telpiskus un abstraktus objektus. Dažbrīd tie atgādina keramiku, dažbrīd neatgādina neko. Plastmasas objektiem ir raksturīgs savs ritms – neatkarīgi no tā, vai tie stiprināti pie sienas un met izteiksmīgas ēnas uz izstāžu zāles sienām, vai iekarināti telpiskā karkasā, vai eksponēti uz podestiem. Lūkojoties uz to, kā industriālie materiāli padevušies Sidara transformācijām, reizēm nevar saprast – tas ir dekoratīvs efekts vai mērķtiecīgi veidota ritmiska faktūra? Sintētiskie materiāli to aizrautīgā pārradītāja rokās kļuvuši gandrīz vai par tikpat pakļāvīgu materiālu kā māls, ko Sidars mīcījis, savu radošo instinktu vadīts. Viņš strādā bez iepriekšējas saceres, kaut arī darbu dažbrīd ornamentālais raksturs vedina domāt, ka viņš, iespējams, ir meistarīgs “štukotājs”. Sidaru kā patiesu un radošumā neatkarīgu personību atšifrē viņa sacītais: „Paņem jebkuru materiālu, domā un spēlējies, rotaļājies! Tā kā mazs bērns! Un tad iznāk kaut kas.” | |
 Pēteris Sidars. Kompozīcija 0008. Kartons, eļļa. 32 × 41 cm. 2014 Foto: Pēteris Sidars | |
| Staigājot starp „vārnu haiku” tuvplāniem, kas atgādina vīrusus, galaktikas vai baisus mutantus, starp krāsas šļakstu hieroglifiem, kuru izpausmei Sidars nav žēlojis neko (pat dāvātu kompaktdisku, mākslas žurnālu, savu kreklu, pasi un kara apliecību), prātā var ienākt tas abstrakciju lērums, kas Rietumu mākslā 20. gadsimtā radīts ar līdzīgiem paņēmieniem. Ne tikai forma kā darba rezultāts, bet arī ekspresīvā darba metode asociācijas vedina abstraktā ekspresionisma virzienā. Varētu pat teikt, ka Sidars šodien strādā tā, kā pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem to darīja Džeksons Polloks un virkne citu action painting attīstītāju vai franču tašistu. Sidara mīlestība pret virsmas tekstūrām un faktūrām atsauc atmiņā Antoni Tapjesa mākslu. Var aizceļot pagātnē vēl tālāk un apgalvot, ka Sidars strādā kā 20. gadsimta sākuma modernisti – nejaušība taču bija centrālā ass dadaisma mākslā! Līdzību sarakstu varētu turpināt gandrīz bezgalīgi, bet tas ir lieki. Skaidrs taču, ka visnotaļ neatkarīgais Sidars ir radoši attīstījies līdzās pasaules un arī savu laikabiedru mākslas pieredzei. Viņš pats saka: „Man patika 70. un 80. gados lasīt žurnālus, ko par blatu varēja dabūt antikvariātos. Stāstus par Raušenbergu un citiem lieliem māksliniekiem.” Sidars nav nosaukto mākslas vēstures virzienu adepts. Kaut arī metodes ir līdzīgas, viņš netiecas uz gala produktu kā atdarinājumu, nealkst līdzināties citiem, sacensties vai kādu pārspēt. Ar bērna atvērtību atklājumiem viņš eksperimentē un brīnās, kas no tā sanāk. Liela telpa – kā „Arsenāla” zāles – ir ārkārtīgi piemērota, lai Sidara mākslai nodrošinātu tik nepieciešamo kustību un tās iedarbību uz skatītāju. „Tveramā kustība” ir tīra izstāde, kurā krāsa, forma un faktūras ir pašpietiekamas vērtības. To pārvaldīšanā Sidars ir apbrīnojams meistars. Izstāde pozitīvā nozīmē atslābina un kaut ko no spēlēšanās prieka un atvērtības pasaules brīnumainajai daudzveidībai pielipina arī apmeklētājam. | |
| Atgriezties | |
