VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Arhitektūras izcilības – Ziemeļu konteksts Ar arhitektu Gunāru Birkertu sarunājas Ingrīda Peldekse | |
| Arhitekta Gunāra Birkerta (1925) vārds Latvijā nav īpaši jāpiesaka, jo viņš ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas autors. Janvārī bibliotēkas Mākslas lasītavā atklāja arhitekta dāvinājumu – privāto profesionālo bibliotēku, kas pusgadsimta laikā veidota izcilās karjeras gados un tagad pieejama ikvienam bibliotēkas apmeklētājam. Radošā mūža lielu daļu Gunārs Birkerts ir aizvadījis trimdā ASV, kurp devās pēc studijām Štutgartes Tehniskajā augstskolā. Tiem, kas izrādījuši interesi par Somijas 20. gadsimta arhitektūru, nebūs sveši arī Eliela Sārinena, viņa dēla Ēro Sārinena un Alvara Ālto vārdi. Kas vieno šīs modernisma laika arhitektūras pasaules mēroga izcilības abpus Atlantijas okeānam? Ingrīda Peldekse: Tie, kas kaut reizi bijuši mūsu kaimiņvalsts galvaspilsētā Helsinkos, visticamāk, ir novērtējuši Centrālās dzelzceļa stacijas ēkas un Nacionālā vēstures muzeja ēkas īpašās vērtības. To autors Eliels Sārinens1 ir viens no 19. un 20. gadsimta mijas Art Nouveau jeb jūgendstila izcilāko somu arhitektu trijotnes, kurai pieder arī Hermanis Gezeliuss un Armass Lindgrēns. Gunārs Birkerts: Es iepazinos ar Eliela Sārinena darbiem, jau mācoties Štutgartē.2 Un vēl vairāk, kad ieceļoju Amerikā, – Mičiganā un Blūmfīldhilā, kur atrodas Krenbrukas ēka.3 Tur mani sagaidīja pārsteigums, jo pirmoreiz apjēdzu, ka Eliels faktiski ir eklektisks, viņš daudz „velk līdzi” no pagātnes un vēstures, viņa domas nesniedzas nākotnē. Tas man sagādāja vilšanos, jo nesaskatīju nekā jauna. Tikai vēlāk sāku viņu saprast pilnībā. Lielāko iespaidu uz mani atstāja ēkas iekšizbūve. Es ievēroju, ka Eliela Sārinena darbos gaisma nespēlē tik lielu lomu kā Alvara Ālto būvēs. Viņa ēkās tomēr izpaudās eklektisms. Gaisma galvenokārt nāca caur logiem, un virsgaisma iesaistījās tikai kaut kur jumta detaļās. Toties man patika viņa telpas izjūta, un viņa veidotajā interjerā vienmēr esmu juties ļoti labi. I.P.: Starptautiskā arhitektu konkursā par Chicago Tribune ēkas projektu Eliels Sārinens ieguva otro vietu un 1923. gadā piecdesmit gadu vecumā ar ģimeni pārcēlās uz ASV, lai turpinātu Somijā aizsākto spožo karjeru. Jūs savu arhitekta darbību sākāt, strādājot viņa dēla, arī arhitekta, Ēro Sārinena4 birojā. G.B.: Eliela piedāvātajā arhitektūrā pāreja nebija šokējoša, tā bija saprotama; atlika vien izvērtēt, vai to iespējams realizēt. Izrādījās, ka tā bija pareiza pieeja. Runājot par Chicago Tribune torni, visa Amerika salēcās, kad viņš ieguva godalgu. Tas bija pilnīgi jauns piedāvājums arhitektūrā – jauna pieeja nevis konstrukcijai kā tādai, bet tieši vizuālajai izteiksmei. Turklāt viņš izcēlās ar to, ka pārlēca pāri visam, kas bijis iepriekš, bet nebūt neizrādījās šokējošs, viņu tūlīt pieņēma. Viņš realizēja domu, kas guva sabiedrības atzinību, būtībā neapzinoties, ka sabiedrība jau bija gatava pieņemt šīs pārmaiņas. I.P.: Somijas arhitektūra nav iedomājama bez Eliela Sārinena, tomēr viņa radošais mūžs divus gadu desmitus bija saistīts ar ASV. G.B.: Ieradies Amerikā, Eliels Sārinens sāka mācīt Mičiganas Universitātē, un pēc dažiem gadiem viņu uzaicināja atvērt jaunu koledžu Krenbrukā. Tad viņa dēls Ēro sāka studijas Jeila Universitātē. Amerika lēnām iepazina somus. Sārinens uzaicināja tekstilmāksliniekus, piemēram, Mariannu Strengeli5, un keramiķus, kā Maiju Grotelu6, kas ieviesa somisku siltumu un gaisotni, tā palīdzot iegūt patīkamu tembru arī viņa interjeriem. Eliela sieva Loja7, būdama audēja, darināja lielus gobelēnus. Tādā veidā radās sava skola, savs virziens. Somi „pārlēca” pāri Eiropas kontinentam un nokļuva Amerikā. Tajā laikā ap Sārinenu sāka pulcēties cilvēki, kas domāja līdzīgi, ieskaitot mani. Dzīvojot trimdā, man ļoti trūka Latvijas, un to aizstāja Somija; somiskais man palīdzēja uzturēt zināmu pieeju un izteiksmes formu. Es tolaik uzskatīju Somiju par sev tuvāko Eiropā, jo Latvija man bija neaizsniedzama. I.P.: Arī Alvara Ālto8 vārds Jums bija zināms kopš studiju gadiem Štutgartē. G.B.: Es devos uz Helsinkiem 1962. gadā, lai apskatītu Ālto arhitektūru nevis grāmatā, bet, kā saka, trīs dimensijās. Man tas bija ļoti nozīmīgs laiks daudzējādā ziņā, jo bija lietas, kuras man patika, un bija arī tādas, kas neiedvesmoja. Šos iespaidus var sadalīt divās daļās. No vienas puses, mani interesēja pieeja un analīzes metode, respektīvi, man bija svarīgi izprast viņa racionālo domāšanu un programmatisko analīzi – ēkas novietojumu, tās veidolu un materiālu pieejamību. Tie bija jautājumi, kurus uzskatīju par svarīgiem savā pieejā, savos konstruktīvajos risinājumos. Paša darbos biju gatavs izvirzīt savu koncepciju tikai tad, kad biju guvis atbildes uz visiem jautājumiem. Ālto ēkās pētīju viņa risinājumus un prātoju, kā viņš nonācis pie rezultāta. Tad konstatēju, ka viņa darbos ir visas tās pašas pieejas, kas bija svarīgas man, risinot savas arhitektūras problēmas. Šī atziņa man bija ļoti patīkama. Pārējā pasaule tolaik attīstījās citā virzienā – tā kļuva racionāla: Mīss van der Roe, Lekorbizjē un Frenks Loids Raits; protams, Gropiuss un Bauhaus kustība. Viņu darbos neizpaudās organiskā pieeja, kas raksturīga Ālto ēkām. Būtība slēpjas nevis apstāklī, ka mani piesaistītu organiska domāšana, bet gan tajā, kā mana domāšana, manas smadzenes reaģē uz problēmu. Piebildīšu, ka koncepcijas radīšanas momentos mani gandrīz nekad nav vadījusi racionāla attieksme... Viss ir veidojies zemapziņā. Savā arhitektūrā es lielākoties reaģēju uz zemapziņas impulsiem. I.P.: Alvars Ālto savos interjeros galvenokārt ir izmantojis ķieģeļus un koku, kas ir dabiski materiāli un veido humānu vidi. G.B.: Tie ir arī vietējie materiāli. Ālto izmantoja marmoru tikai atsevišķām ēkām, bet granīts ir Somijā uz vietas pieejams materiāls. I.P.: Attiecinot šīs vērtības uz interjeru kopumā, ziemeļvalstu dizaina veiksmes lielais noslēpums slēpjas atziņā, ka priekšmetiem cilvēka apkārtnē jābūt labi dizainētiem, no kvalitatīva materiāla, bet tiem nav obligāti jābūt ekskluzīviem cenas ziņā, jo tas ir ikviena cilvēka dzīves kvalitātes jautājums. Pēc Otrā pasaules kara tas izpaudās ļoti spilgti. G.B.: Pēc Otrā pasaules kara tas bija viens no svarīgākajiem aspektiem, jo tika radīts tik daudz jauna, un bija jāsaprot, kādu ceļu iet. Virziens, kas radās Skandināvijā, bija vispieņemamākais. Arī es biju nodevies skandināvu arhitektūrai. Mani neinteresēja Frenka Loida Raita „prērijas stila” arhitektūra, ko iedvesmoja Mīss van der Roe un Gropiuss un kas faktiski jau bija industriālā laikmeta izpausme. Mani ļoti ilgi iespaidoja somi, un interesantākais bija tas, ka es sajutu somu arhitektūru, tās pirmavotus. Es uztvēru to ar atbalsi sevī. Aizbraucis uz Ameriku, es attīstīju šo līniju. Mani ātri pieņēma, un es drīz vien, ja tā var teikt, tiku pamanīts. Manis piedāvātie risinājumi vienmēr bija citādi un ļoti pieņemami, jo es ietekmējos no skandināviem. Tikmēr Amerikā konkurēja četras skolas, četri virzieni – Mīss van der Roe, Lekorbizjē, Gropiuss un Frenks Loids Raits. Šie arhitekti attīstīja katrs savu domu. Tolaik Alvars Ālto Amerikā vēl nebija tik ietekmīgs – Ālto pieeja un domāšana arhitektūrā ļoti palīdzēja manai karjerai, jo to uzņēma lieliski – kā interesantu un progresīvu. Tā bija progresīva Amerikā, nevis Skandināvijā; skandināvi to jau bija pieņēmuši kā pareizo pieeju arhitektūrai. I.P.: Nojaušams, ka Alvaram Ālto nebija nekādu saistību, viņš nebija piederīgs nevienai skolai, tāpēc varēja nodoties eksperimentiem. Zīmīgi, ka tieši 1962. gadā, kad jūs ieradāties Somijā, tika uzcelta Enso-Gutzeit biroja ēka līdzās Prezidenta pilij un Helsinku Domes ēkai. Tā ir ieguvusi iesauku „Cukura grauds” un daudzus gadus pamatīgi kaitinājusi helsinkiešus. G.B.: Ja runājam par somu arhitektūru vispārināti, tā bija adresēta somiem un izcēlās ar loģisku pieticību, bet Rietumu pasaulē daudz kas saistīts ar finansējumu, ar institūciju līdzdalību un tā tālāk... Pats pirmais projekts, uz kuru Ālto, diemžēl jāsaka, „uzķērās”, bija Enso-Gutzeit ēka ostmalā. Pirmkārt, šī ēka mani pārsteidza, jo pirmo reizi konstatēju, ka Ālto ir izvēlējies ortogonālu plānu un arī fasādi, faktiski pietuvojoties Mīsa van der Roes izpausmēm, kas radušās ar ļoti spēcīgu racionālu komponenti. Šo celtni bija ietekmējušas biroja ēkas vajadzības ar konkrētu aprīkojumu un funkcijām. Ālto nebija mainījis savu pieeju problēmas risinājumam, tikai pārāk iedziļinājies ēkas racionālajā izteiksmē. Otrkārt, tā varbūt ir viena no pirmajām viņa celtnēm, ko iespaidojis industriālais laikmets. Enso-Gutzeit ēkas pasūtītājs bija racionāli domājošs biznesa cilvēks, Ālto par daudz iekļāva šo komponenti savā plānošanas procesā, un tapa viņam neraksturīga ortogonāla celtne – siena ar logiem. Arī Finlandia Hall izpelnījās kritiku, tomēr šajā ēkā saskatāmas ļoti raksturīgas Ālto iezīmes – gaismas jautājums un viss pārējais tajā ir atrisināts. | |
 Alvars Ālto. Koncertzāle Finlandia Hall Helsinkos. 1967–1971 Foto: Esko Jämsä / Visit Helsinki | |
| I.P.: Būtībā ēka savā ziņā ir uzskatāma par čaulu, kas pasargā vērtīgo saturu no ārējās pasaules iedarbības – tostarp laikapstākļiem –, savukārt telpā ir svarīga virsma, plašums, siltais koks. Šīs skandināviskās kvalitātes īpaši labi saskatāmas Nacionālajā bibliotēkā, kur Kanādas kļavas grīdas tonālā saskaņa ar bērza koksnes sienu apdari ļauj acīm atpūsties. Savukārt gaismēnu spēle rada poētisku gaisotni – gaisma ziemeļos ir īpaša vērtība. Prātā nāk modernistu maksima „less is more”.9 G.B.: Vienmēr esmu uzskatījis, ka līdzās ķieģeļiem, akmeņiem un kokam gaisma ir vēl viens būvmateriāls. Pareizi lietojot gaismu, var uzbūvēt kaut ko tādu, kas citādi nebūtu ieraugāms. Ielaižot telpā virsgaismu, to var reflektēt un izkliedēt. Ir paņēmieni, kā gaismu var izmantot dažādos veidos, un es esmu mēģinājis to darīt. Jūs minējāt bibliotēku, bet tur droši vien nav panākts viss iespējamais; gaismu varētu izmantot vēl vairāk, bet tad pieaugtu izmaksas. Bija ļoti liela vajadzība koncentrēt telpu, un tāpēc neradās tik daudz iespēju spēlēties jeb lietot gaismu simboliski. Runājot par bibliotēkas veidolu, kritiķi saka, ka tā nav progresīva, laikmetīga, ka tās forma aizgūta no pagātnes, 19. gadsimta, un nemainīgā veidolā iecelta 20. gadsimtā. Es uzskatu, ka Nacionālās bibliotēkas ideālā forma nav ievietojama nekādā klasifikācijā, jo tā ir vērtība pati par sevi. Šajā gadījumā lielais radīšanas impulss radās 1991. gadā, kad tapa mūsu jaunā Latvija. Tautai vajadzēja kādu pieturas punktu, un par tādu kļuva bibliotēka. Tā kā mūsu arhitektūrā nebija līdzvērtīgu piemēru šāda veida izteiksmei, es smēlos to folklorā. Primārā ideja bija Stikla kalns; tikai vēlāk tas tika pārdēvēts par Gaismas pili. Stikla kalna metafora ir visa pamatā, bet tagad par to ir zudusi izpratne, tā kļuvusi nesvarīga. 1991. gadā tauta to pieņēma, jo pieturas punkts tika meklēts pagātnē – etnogrāfiskos un vēsturiskos motīvos. I.P.: Agros vasaras rītos Stikla kalna fasāde spoguļojas Daugavas ūdeņos, savukārt drūmās rudens dienās izgaismotie logi patiesi attaisno Gaismas pils metaforu. G.B.: Es jums piekrītu. Tur jau tā lieta, ka ēka nepārtraukti mainās un atkarībā no diennakts laika vai skatpunkta cilvēks var nonākt pie atšķirīgiem secinājumiem. Ēkas novietojumam ir liela nozīme – saulei esot tieši zenītā, fasāde šķiet pelēka, bet dienas gaitā ēkas krāsa mainās. Es neatkāpjos no viedokļa, ka stikls ir nevis caurspīdīgs kā vīna glāze, bet gan zaļš. Ja ņem biezāku stikla plāksni, tā ir zaļā krāsā. Arī stikls bibliotēkas fasādē ir radīts no trim kārtām – no diviem stikliem un no krāsojuma –, lai rastos dziļuma sajūta; pienākot tuvāk, redzams dziļums. Tā ka viss mainās, arī ēka – tā ir jāvēro, jāiet tai apkārt, lai spētu to pilnīgi izprast. I.P.: Stiklam jūs liekat pildīt daudz uzdevumu – fasādei tas ir būvmateriāls, iekštelpās pilda rūts funkciju, interjerā iemiesojas stikla senākajā izstrādājumā – spogulī, un tas izmantots ne vienā vien jūsu projektētajā ēkā. Bibliotēkai ir stikla čaula. G.B.: Čaulas primārā nozīme ir pasargāt, bet sekundārā nozīme ir tam, kāda ir tās forma, jo ēkas forma izsaka to, kas iekšā tiek pasargāts, vai arī pauž kādu vēstījumu ārpasaulei. Var izmantot dažādus materiālus – koku, ķieģeli, stiklu, marmoru, mūri. Materiāls vienmēr kaut ko vēsta. Svarīgi, lai čaula neizteiktu tikai vienu laikposmu, lai tā būtu pārlaicīga. Vienīgais, kas ļauj to identificēt kā modernistisku, ir tas, ka tā ir no stikla, jo stikls ir tas modernais materiāls, kāda agrāk nebija. Agrāk ēkas čaula tika realizēta apmetumā, ķieģelī vai akmenī, un stikls bija tikai logos, bet te tas kalpo kā būvmateriāls. Un tas būs moderns līdz arhitektūras pastāvēšanas galam. Stikls tagad ir apritē kā vispārpieņemts būvmateriāls. Un līdz ar to visai ēkai paredzams citāds dzīvesveids. Stikla izturība ir viena no tēmām, kas mani nodarbina aizvien. Stikls nav ķieģeļu siena, stikls ir ievainojams; ja to neciena, to var ieplēst, izsist. Lielā starpība slēpjas apstāklī, ka šajā ēkā stikls pilda čaulas funkciju. Bibliotēkas sūtība ir mūsu kultūras mantojuma glabāšana, tāpēc ēkai ir otra čaula tās iekšienē – tā ir mūra ugunsdrošā daļa I.P.: Stikla kalna metafora ir ļoti pārliecinoša. Jūsu ēkām vienmēr pamatā ir stāsts, kuru smeļaties konkrētā kultūrvidē. Helsinkos jums 70. gadu vidū bija iecere būvēt ASV vēstniecības ēku Alvara Ālto slavenās Savojas vāzes formā. Šķiet, šis projekts nav realizējies. G.B.: Tā ir. Tolaik projekts jau bija novests līdz diezgan attīstītai izstrādes stadijai, bet Amerikas ārpolitikas dēļ būvniecība tika atlikta un galu galā palika nerealizēta. Nesen iepazinos ar dažiem Ēro Sārinena darbiem; nemaz nezināju, ka viņš bija iesniedzis šādas ēkas būvniecības priekšlikumu jau pirms manis, piecdesmitajos gados. Es biju izvēlējies Savojas vāzes metaforu. Vēstniecības teritorija atradās uz granīta klints ar padziļinājumu, kurā bija paredzēts ievietot pašu celtnes formu. Tā bija Somijas sargājošā metafora, savukārt Amerikas metafora izpaudās stiklā un metālā – materiālos, kas izteiksmīgi savienojas ēkas veidolā. I.P.: Kuras no paša projektētajām ēkām ASV jūs ieteiktu izstaigāt, kurās visizteiksmīgāk izpaužas jūsu rokraksts? G.B.: Interesantā kārtā visvairāk komentāru ir bijis par pazemes ēkām. Tāda ir, piemēram, Mičiganas Universitātes Juridiskās fakultātes bibliotēkas ēka (University of Michigan Law School, Ann Arbor, 1974–1981). Tur cilvēki dodas pazemē un nenojauš, no kurienes nāk gaisma – divu trīs stāvu dziļumā viņi joprojām bauda dienas gaismu. Interesanta ēka ir Stikla muzejs Korningā, Ņujorkā (1976–1980), kur es faktiski pirmo reizi lietoju paša izgudroto stikla paveidu – tas ir parastais stikls ar grubuļainu virsmu, kura aizmugure ir spogulis. Federālo rezervju banka Mineapolē (1973) – tai ir neredzēta strukturāla arhitektoniskā izpausme. Vairākas skolas, viena no tām – Linkolna pamatskola Kolumbusā, Indiānā (1965–1967). Tā ir ļoti iemīļota un saņēmusi vairākas nacionālā un vietējā mēroga godalgas. Būtībā ļoti vienkārša pamatskola, bet arhitektūras risinājumi bērnos rada lielu patiku tajā uzturēties. Viņi apciemoja mani un stāstīja, cik ļoti viņiem skola patīk. Šī ēka uzrunā gan audzēkņus, gan skolotājus, gan arhitektūras apceļotājus. Gaisma ēkā tiek ielaista virsgaismas veidā, tad vienreiz, otrreiz balansēta, atstarota un atkal atstarota, līdz nonāk iekštelpās. Man grūti sevi tā tieši vērtēt, bet visām celtnēm, ko esmu veidojis, pats esmu izstrādājis konceptu, pats novedis to līdz stadijai, kad visi tā mērķi ir sasniegti, un tad lēnā garā realizējis to kopā ar savas komandas dalībniekiem, vienmēr iedziļinoties vissīkākajās detaļās. 1 Arhitekta Eliela Sārinena (Eliel Saarinen, 1873 –1950) nozīmīgāko būvju vidū ir Somijas Nacionālā vēstures muzeja (1904) un Helsinku Centrālās dzelzceļa stacijas (1909) ēkas. 2 Gunārs Birkerts 1949. gadā absolvējis Štutgartes Tehnisko augstskolu. 3 Campus of Cranbrook Educational Community (1926). 4 Arhitekts un dizainers Ēro Sārinens (Eero Saarinen, 1910 –1961). 5 Tekstilmāksliniece Marianne Strengela (Marianne Strengell, 1909–1998), Krenbrukas Mākslas akadēmijas Aušanas un tekstila dizaina katedras vadītāja kopš 1942. gada. 6 Keramiķe Maija Grotela (Maija Grotell, 1899–1973), Krenbrukas Mākslas akadēmijas Keramikas katedras vadītāja. 7 Tēlniece un tekstilmāksliniece Loja Sārinena (Loja Saarinen, dzim. Louise Gesellius, 1879–1968), Krenbrukas mākslas akadēmijas Aušanas un tekstila dizaina katedras dibinātāja un vadītāja (1928–1942). 8 Arhitekts un dizainers Alvars Ālto (Alvar Aalto, 1898–1976). 9 Arhitektam Mīsam van der Roem piedēvētās frāzes autors patiesībā ir Pēteris Bērenss (Peter Behrens). Avots: Schulze, Franz; Windhorst, Edward. Mies van der Rohe: A critical biography. University of Chicago Press, 2012, p. 25. | |
| Atgriezties | |
