VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mūžīgā šodiena Irēna Bužinska „Melnā kvadrāta” un latviešu mākslinieku izstādes simtgadi pieminot | |
 Nātans Altmans. Nadeždas Dobičinas portrets. Audekls, eļļa. 1913 Privātkolekcija, Sanktpēterburga Foto no Andreja Sarabjanova un izdevuma Энциклопедия русского авaнгарда arhīviem | |
| „Mūsu mākslas pasaule kļuvusi jauna, bezpriekšmetiska, tīra. Pazudis viss, palikusi materiālu massa, no kura tiks būvēta jauna forma...” 1 Kazimirs Maļevičs Pērn tika svinēta simtgade vienam no modernās mākslas vispazīstamākajiem darbiem – Kazimira Maļeviča gleznai „Melnais kvadrāts” (1915) –, sarīkojot vērienīgas izstādes gan Maskavā, Valsts Tretjakova galerijā, gan Bāzelē, Beielera fonda (Fondation Beyeler) muzejā. Kopš slavenās „bezpriekšmetiskās mākslas Monas Lizas” pirmās „parādīšanās tautai” pirms simts gadiem Petrogradā, Nadeždas Dobičinas privātajā galerijā Marsa laukumā 7, darbs nepārtraukti bijis sabiedrības uzmanības centrā, un ar gadiem interese par to tikai pieaugusi. Turklāt, kā zināms, glezna bijusi tik nozīmīga māksliniekam pašam, ka slaveno kvadrātu viņš ir ne tikai atkārtojis vēl trīs reizes, bet maksimāli pietuvinājis kvadrāta aprisēm arī sev pašam projektēto zārku un uz sava kuba formā iecerētā kapa pieminekļa netālu no Maskavas esošajā Ņemčinovkas ciemā bija iecerējis uzgleznot sarkanu kvadrātu... Tos, kam laimējies skatīt oriģinālā pirmo „Melno kvadrātu”, nereti nodarbinājis jautājums, kamdēļ glezna ir tik slikti saglabājusies, jo melnajā krāsā ir redzamas neskaitāmas lielākas un mazākas plaisas. Tuvojoties “Melnā kvadrāta” apaļajai jubilejai, tās īpašnieces – Valsts Tretjakova galerijas – darbinieki steidza pabeigt vairākus gadus ilgušo restaurāciju, lai nāktu klajā ar patiesi sensacionālu paziņojumu: zem melnās krāsas virsējā slāņa atrodas ne vien vēl vairāku citu krāsu laukumi, bet arī uzraksts, kas sākotnēji tika uzskatīts par autora signatūru. Speciālisti ar melnu zīmuli rakstīto atšifrējuši kā „Nēģeru kauja naktī” – kas sasaucas ar franču ekscentriķa, literāta, mūziķa un humorista Alfonsa Allē (Alphonse Allais, 1854–1905) acīmredzot joka pēc 1882. gadā radīto un 1897. gadā atkārtoto kompozīcijas „Nēģeru kauja tumšā alā dziļā naktī” (Combat des Nègres dans une cave pendant la nuit)2 nosaukumu. Ir vēl otra pārsteidzoša līdzība: Alfonss Allē uz balta fona attēlojis pilnīgi melnu tainstūri. Viņa kontā ir arī citas kompozīcijas ar monohromu sarkanu, dzeltenu, baltu, zaļu taisnstūri uz balta fona, kurām doti tikpat ekscentriski nosaukumi. Tretjakova galerijas darbinieki pasteidzās paziņot, ka darbs pie „Melnā kvadrāta” izpētes jāturpina, un tālab pagaidām būtu jāatturas no pāragriem secinājumiem, vai un ko Kazimirs Maļevičs ir zinājis par mākslas pasaulē nevienam nepazīstamā franču autodidakta radošajiem eksperimentiem glezniecības jomā. Ja slavenākais modernās mākslas darbs tiktu atzīts par klaju plaģiātu, var sabrukt daudzi teorētiskie vispārinājumi un interpretācijas par „melno kvadrātu kā izeju jauna telpiskā redzējuma kosmosā”. Taču jāatceras, ka Maļevičs arī pats mīlēja ekscentriskus gājienus. Atcerēsimies jau pieminēto paša autora projektēto zārku un kapa pieminekli. Intriga pēc „Melnā kvadrāta” restaurācijas gaitā gūtā atklājuma pieaugusi vēl vairāk: ja nu šis zem vairākiem krāsas slāņiem paslēptais uzraksts bijis mākslinieka „intuitīvās apziņas” ieprogrammēts un ir vēl kāda cita „kvadrāta – visu iespēju embrija” sveiciens nākošajām paaudzēm? Pieminot „Melnā kvadrāta” simtgadi, vēlos atcerēties arī pirmās ārpus Latvijas sarīkotās latviešu mākslas izstādes gadsimta jubileju. Arī šī izstāde bija skatāma Petrogradā, tajā pašā Nadeždas Dobičinas privātajā galerijā, tikai divus mēnešus pirms ”Melnā kvadrāta“ eksponēšanas ne mazāk slavenajā “Pēdējā futūristiskajā gleznu izstādē „0,10””. | |
 Kazimira Maļeviča supremātiskās glezniecības ekspozīcija izstādē „0,10”, 1915 Nezināms fotogrāfs Foto: no Andreja Sarabjanova privātā arhīva | |
| Adamini māja – izstāžu norises vieta Kā izskatījās vieta, kur pirmoreiz tika eksponēts „Melnais kvadrāts” un notika pirmā latviešu mākslas izstāde ārvalstīs? Marsa laukumā 7 esošais trīsstāvu daudzdzīvokļu īres nams aizņem trapeces formas apbūves gabalu, kuru ierobežo Marsa laukums, Moikas upes krastmala un Aptiekāru šķērsiela (Аптекарский переулок). Ēku projektējis itāļu izcelsmes šveiciešu arhitekts Domeniko Adamini (Domenico Adamini, 1792–1860), kura uzraudzībā tā pēc nama pirmā īpašnieka, tirgotāja Antonova, pasūtījuma laikā no 1823. līdz 1827. gadam arī tika uzcelta. Vienlaikus Dementijs Fomičs, kā arhitektu sauca Krievijā, piedalījās arī Karlo Rosi vadītajā Ģenerālštāba ēkas celtniecībā. Sadarbība ar izciliem krievu klasicisma arhitektiem lielā mērā noteica Adamini gaumi, mājas arhitektonisko uzbūvi un dekoratīvo noformējumu. Mājas galveno – dienvidu – fasādi rotā astoņu kolonnu portiks ar elegantu trijstūrveida frontona noslēgumu. Ēkas noapaļotais stūris dekorēts ar pilastriem, bet sienas augšējo daļu rotā grifonu un ornamentāli veidotu augu frīze, radot atturīgu, cēlu un reizē greznu kopiespaidu. Mājai ir slavena, vairāku gadsimtu ilga vēsture. Tajā dzīvojis, piemēram, barons Pāvels Šillings fon Kаnštats (Pawel Schilling von Cannstatt, 1786–1837) – fiziķis, elektromagnētiskā telegrāfa izgudrotājs, Austrumu kultūru pētnieks, litogrāfijas tehnikas ieviesējs Krievijā. 20. gadsimta sākumā ēkā atradās ne tikai pirmā profesionālā mākslas galerija Krievijā, bet arī literāri artistiskā kafejnīca-kabarē „Komediantu piestātne” (Привал комедиантов), kas atradās nama pagrabstāvā un kļuva par vienu no Petrogradas kultūras dzīves un īpaši – jaunu, novatorisku literāru un muzikālu formu meklējumu – epicentriem. Kafejnīcu-kabarē 1916. gada sākumā nodibināja režisors Vsevolods Meierholds, pieaicinot sadarboties Vladimiru Majakovski, Aleksandru Bloku, Annu Ahmatovu, Valēriju Brjusovu un daudzus citus. Kopš 1917. gada pavasara te notika arī režisora Nikolaja Jevreinova organizētie dzejas un teātra vakari. Klubs pamazām zaudēja savu popularitāti pēc Oktobra apvērsuma, un 1919. gada sākumā kabarē pārtrauca savu darbību vispār. 20. gadsimta 20. gadu sākumā Adamini mājā dzīvoja dzejniece Anna Ahmatova un rakstnieks Leonīds Andrejevs. Savukārt pēc Otrā pasaules kara – rakstnieki Vera Panova, Jurijs Germans, kinorežisors Aleksejs Germans.3 Bet 20. gadsimta mākslas vēsturē Adamini māja iekarojusi stabilu vietu, pateicoties te izvietotajai Nadeždas Jevsejevnas Dobičinas mākslas galerijai un viņas rīkotajām izstādēm. Tāpēc pakavēsimies pie šīs izcilās galeristes, kuras lomu krievu mākslā nereti salīdzina ar Sergeja Djaģiļeva lomu modernā baleta attīstībā. | |
 Adamini māja Sanktpēterburgā, Marsa laukumā 7 Foto: no Irinas Arskajas privātā arhīva | |
| Pirmā profesionālā mākslas galeriste Nadežda Jevsejevna Dobičina (dzimusi Fišmane, 1884–1949) mākslas pasaulē nokļuva, zināmā mērā pateicoties liktenīga nejaušībai. Mācoties Pēterburgā, Pjotra Lesgafta dibinātajos Fizkultūras audzinātāju un pedagogu izglītības augstākajos kursos, viņa iepazinās ar mediķi un mākslinieku Nikolaju Kulbinu, kurš kursos pasniedza bioloģiju. Pēc tam, kad Kulbins nolēma sarīkot jaunākās mākslas izstādes „Trijstūris” (1909) un „Impresionisti” (1910), Dobičina, 1909. gadā beigusi kursus, kļuva nevis par bioloģi, bet gan par šo izstāžu organizācijas komitejas sekretāri. Tas arī noteica Nadeždas Jevsejevnas tālākās intereses, un jau 1911. gadā viņa uzsāka profesionālas galeristes darbību. Galerija ieguva pavisam citu vērienu 1914. gada novembrī, kad viņas vīrs, turīgais jurists Pjotrs Dobičins, saņēmis mantojumu, nolēma iepriecināt sievu un viņas galerijai noīrēja dzīvokli Nr. 6 ar desmit istabām Adamini mājas otrajā stāvā. Galerijas oficiālais nosaukums bija „N. J. Dobičinas mākslas birojs”, un tās milzīgā reklāmas izkārtne, kas tika izgatavota pēc Annas Ostroumovas-Ļebedevas skices, bija saredzama pāri visam Marsa laukumam. Tolaik valdīja uzskats, ka sievietei, turklāt ebrejietei, neklājas aktīvi iesaistīties kultūras dzīves organizē̌anā Krievijas galvaspilsētā. Tomēr Dobičina mākslas pasaulē jutās kā zivs ūdenī, jo prata vienlīdz sekmīgi sadarboties ar praktiski visu mākslas virzienu un paaudžu māksliniekiem. Septiņu gadu laikā Nadeždas Dobičinas galerijā notika vairāk nekā 30 izstāžu, kurās kopumā piedalījās vairāk nekā 300 mākslinieku – sākot no izteiktiem reālistiem līdz krievu avangarda mākslas radikālā virziena – supremātisma – pārstāvjiem. Lai veicinātu mākslas darbu tirdzniecību, galerijā atradās arī pastāvīga mākslas ekspozīcija. Sabiedrības un preses uzmanību nodrošināja arī regulāru mākslas izstāžu programma un tai papildus rīkotie koncerti, disputi un literārie vakari. Tāpēc sākotnējos dzēlīgos komentārus drīz vien nomainīja izbrīns par Dobičinas mērķtiecību, drosmi, spēju kļūt par daudzu mākslinieku atbalstītāju un spožu, nereti skandalozu izstāžu organizatori, kurās piedalījās Marks Šagāls, Kazimirs Maļevičs, Natālija Gončarova, Mihails Larionovs, Vladimirs Tatļins, Olga Rozanova, Vasilijs Kandinskis, Dāvids Burļuks un daudzi citi tagad pasaulslaveni mākslinieki. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Dobičina, kā daudzi tālaika kultūras darbinieki, rīkoja labdarības pasākumus, izstādes un izsoles, lai vāktu līdzekļu Krievijas armijas un frontē ievainoto kareivju atbalstam. 1914. gada decembrī viņa organizēja izstādi ar mērķi savākt ziedojumus Mākslas darbinieku un biedrību vārdā nosauktajai lazaretei, kuru iekārtoja Debesu Karalienes Brālības patversmē, kas atradās B. Belozerskas (tagad Voskova) un Vedenskas ielas stūrī. Lazaretē bija izvietotas 68 mākslinieciski noformētas gultas, pie kurām bija piestiprinātas plāksnītes ar ziedotāju – Iļjas Repina, Fjodora Šaļapina, mākslinieku apvienības Мир искусства, Arhipa Kuindži biedrības, Peredvižņiku un daudzu citu organizāciju nosaukumiem un individuālu ziedotāju vārdiem.4 1915. gada maijā Dobičina sarīkoja divu mākslinieku – Jevgeņija Lanserē un Mihaila Dobužinska – Kaukāza un Galīcijas frontē radīto zīmējumu un skiču izstādi. Tādējādi arī latviešu mākslinieku darbu izstādes norisei Nadeždas Dobičinas galerijas telpas bija vispiemērotākās, jo, kā viens no izstādes aktīvākajiem organizatoriem Jāzeps Grosvalds 1915. gada 30. augustā rakstīja Konrādam Ubānam, „izstādes reklāma ar to būšot sakarā – viss ienākums bēgļiem par labu”.5 | |
 Jāzeps Grosvalds. Bēgļi pie dzelzceļa. Papīrs, akvarelis. 18,3 × 25 cm. 1915–1916 Latvijas Nacionālais mākslas muzejs | |
| Latviešu mākslinieku izstāde Petrogradā Arī latviešu māksliniekus vienoja patriotisks noskaņojums un vēlme palīdzēt grūtībās nonākušajiem. Vairums lieliski apzinājās, ka – vēlreiz citējot Grosvalda vārdus no iepriekš minētās vēstules – gaidāma „laba un uzkrītoša izstāde – apdomājiet – pirmā latviešu izstāde ārpus Rīgas!”. Spītējot kara apstākļiem, izdevās sagādāt 27 dažādu paaudžu mākslinieku 155 mākslas darbus, kas tika eksponēti Dobičinas galerijā laikā no 1915. gada 23. septembra līdz 21. oktobrim. Ieraksti Jāzepa Grosvalda dienasgrāmatā dod iespēju apjaust izstādes atklāšanas gaisotni: tā notika īsteni latviskā garā, mākslinieka māsām Līnai un Margarētai Grosvaldēm tautastērpos sagaidot apmeklētājus pie kases.6 Latviešu mākslinieki apzinājās sevi kā vienotu kopumu, un zīmīgi, ka izstādes nacionālo raksturu uztvēra arī krievu preses mākslas kritiķi, kuru vērojumus steidza publicēt latviešu valodā iznākošie laikraksti. Tā laikraksta „Līdums” 1915. gada 6. oktobra Nr. 257 lasām: „Tagadējie latviešu mākslinieki parādās nacionālā gaismā. No viņu portrejām, zīmējumiem un figūrām pretī spīd latviski otas vilcieni, viņu dabas skatos rotājas latvisku krāsu varavīksna. Latviešu nacionālā dvēsele ir ātri padevusies savu stipro kaimiņu iespaidam, tomēr viņā ir redzamas stingra rakstura iezīmes, kas cieši seko savam mērķim.” Savukārt no avīzes Обозрение театров kultūras notikumu apskatnieka N. Ščebujeva recenzijas izcelta doma: „Latviešu māksla iet soli pa solim blakus Eiropas mākslai nekur nepalikdama atpakaļ. Pār visu izstādi ir klusuma, skumju un apslēptas dziesmas nojauta.” Savukārt „Jaunās Pēterpils Avīzes” 1915. gada 21. oktobra Nr. 6 citētas rindas no laikraksta Биржевыя Вeдомости recenzijas, ka izstādē pats svarīgākais ir „latviešu stiprais gars, tas nacionālais spēks, ko nav spējuši nomākt vāci”, tāpēc izstāde krievu publikai ir „īsta jaunatklāta Amerika”. Turpat izteikts secinājums, ka „izstādītajos darbos guvuši atbalsi daudz un dažādi virzieni, ieskaitot futūrismu”, taču, „ja sastopami pakaļdarinājumi, tad tikai vārda labā nozīmē”. Nenoliedzami, izstāžu apskatos vispirms tiek akcentēts Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla, Riharda Zariņa, Jāņa Roberta Tillberga sniegums. Tai pašā laikā laikraksta Новое время kritiķis Kravčenko uzskata, ka ekspozīcijā ir daudz vecākās un vidējās paaudzes mākslinieku, minot „novecējušo „novatoru” kompozīcijas ar savām zilas, dzeltenas un brūnas krāsas kombinācijām”. Tātad tika izteikts pieņēmums, ka mūsu mākslinieku pirmā paaudze zināmā mērā bija sevi radoši izsmēlusi un jau kļuvusi par kvalitatīvu mākslas pagātni. To, iespējams, apliecina arī kritiķa Jakova Tugendholda uzmanība un vērtējums, ko viņš izsaka par Jāzepa Grosvalda akvareļiem, kuros „pašreiz aktuālo bēgļu tēmu jaunais mākslinieks atklājis tik talantīgi, izteiksmīgi un asi un tajā pašā laikā tik arhitektoniski cildeni, ka tā liekas kā dziesma – skumja un episka dziesma par jaunas, spēcīgas un katastrofas ugunīs rūdītas Latvijas tautas likteni.”7 Vērtējot izstādes nozīmi plašākā mākslas procesu kontekstā, top skaidrs, ka tieši Grosvalda darbi iezīmēja lūzumu latviešu glezniecībā: jaunais mākslinieks pievērsās latviešu glezniecībā iepriekš neizmantotai ikonogrāfisku tēmai un atklāja to ar jauniem izteiksmes līdzekļiem. Grosvalda piemēram sekoja viņa laikabiedri un tuvākie kolēģi – Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Konrāds Ubāns, Aleksandrs Drēviņš –, kuri savā glezniecībā, katrs atšķirīgā izteiksmes formā, risināja kara ciešanu un bēgļu tēmu. Tāpēc var teikt, ka Petrogradā sarīkotā pirmā latviešu mākslas izstāde iezīmēja jaunas tēmas pieteikumu, aktualizēja jautājumu par jaunas vizuālās formas meklējumu nozīmi un, pats galvenais, apliecināja nākamās mākslinieku paaudzes radošo potenciālu. Šī paaudze, pārņemot un radoši pārstrādājot citu kultūru un mākslas skolu un strāvojumu ietekmes, kvalitatīvi citā līmenī turpināja darbu pie nacionāla mākslas satura, radot un reizē savos darbos atklājot – mākslas kritiķa Oļģerta Grosvalda vārdiem – “latviešu dzīves īpatnējo estētisko ideālu“.8 Izstāde īstenoja arī savu mērķi savākt līdzekļus bēgļu komitejas vajadzībām, turklāt pirkumus veica arī cara ģimenes locekļi. Tā laikraksta „Līdums” 1915. gada 6. oktobra Nr. 257 lasām, ka „29. septembrī izstādi Pēterpilī apmeklēja Lielkņaze Marija Pavlovna un Lielkņazs Andrejs Vladimirovičs. Viņas Ķeizariskā Augstība nopirka akadēmiķa Purvīša „Ziemas ainu” un mākslinieka J. Rozentāla „Strēlnieku”. Ķeizariskā Augstība nopirka R.Tillberga gleznu „Grenadieri” un R. Zariņa etīdi „Pavasars””. Ņemot vērā mākslinieku atsaucību, tika nolemts 1916. gada sākumā sarīkot izstādi arī Maskavā. Tā notika krievu mākslas pasaulei tikpat nozīmīgā vietā – Lemersjē galerijā. Šīs galerijas darbība, latviešu mākslas izstādes sagatavošanas vēsture un vērtējums presē būtu pelnījuši atsevišķu publikāciju. Bet tagad atgriezīsimies pie hrestomātiskā „Melnā kvadrāta“ pirmās eksponēšanas simtgades. „Pēdējā futūristisko gleznu izstāde „0,10””. Supremātisma dzimšanas diena Par supremātisma dzimšanas dienu uzskata 1915. gada 19. decembri, kad Dobičinas galerijā tika atvērta krievu avangarda radikālā spārna programmatiskā “Pēdējā futūristisko gleznu izstāde „0,10””, kas mēneša laikā – līdz 1916. gada 19. janvārim – piesaistīja vairāk nekā 6000 apmeklētāju uzmanību. Izstādes organizatorisko darbu uzņēmās mākslinieki Ivans Puni un viņa dzīvesbiedre Ksenija Boguslavska, tomēr mākslas darbu atlasi veica Kazimirs Maļevičs, kura diktatorisko prasību dēļ izstādes dalībnieku skaits līdz pat pēdējam brīdim mainījās, un līdz ar to izstādē tika eksponēti nevis desmit, kā liecina cipars izstādes nosaukumā, bet gan 7 vīriešu un 7 sieviešu, tātad kopā 14 mākslinieku 154 darbi, no kuriem līdz mūsdienām saglabājusies tikai trešā daļa. | |
 Vladimirs Tatļins (1885–1953). Kontrreljefs izstādē „0,10” (nav saglabājies). 1915 Foto: no Andreja Sarabjanova privātā arhīva | |
| Kā viens no strīdu iemesliem tika minēta Maļeviča vēlme saglabāt noslēpumu līdz izstādes atklāšanai, lai jaunās idejas neviens nevarētu „aizņemties“. Turklāt supremātisma tēvam bija svarīgi izveidot šīs kustības idejām maksimāli uzticamu domubiedru kopu. Mākslinieku vidū valdīja liela spriedze, par ko liecina arī Maļeviča veiktā „sagrupēšana“ atbilstoši viņu radikālismam. Galerijas pirmajā istabā atradās Nātana Altmana un „mēreno atbalstītāju“ – Marijas Vasiļjevas, Vasīlija Kamenska, Annas Kirilovas – gleznojumi. Divās „supremātiskajās“ telpās bija izvietotas Ksenijas Boguslavskas, Ivana Kļuna, Kazimira Maļeviča, Mihaila Meņkova, Ivana Puni kompozīcijas. Vēl bija maskaviešu istaba ar Ļubovas Popovas, Vladimira Tatļina, Nadeždas Udaļcovas, Veras Pesteļas mākslas darbiem. Turklāt Maļevičs lika visus iespējamos šķēršļus, lai Tatļinam nebūtu iespējams eksponēt telpiskās kompozīcijas – tā saucamos kontrreljefus. Tomēr, baidoties, ka maskavieši tad izstādi pilnīgi ignorēs, viņš savas prasības mīkstināja. Tiesa, Popova, protestējot pret Maļeviča „kaprīzēm“, pie maskaviešu istabas durvīm novietoja uzrakstu „Glezniecības profesionāļu istaba“. Lai saglabātu vēl lielāku intrigu, Maļevičs savus darbus izkāra tikai naktī pirms izstādes atklāšanas, lai to izkārtojumā vairs nepagūtu iejaukties neviens cits mākslinieks. Izstādes atklāšanas dienā Maļevičs izplatīja skrejlapu un brošūru „No kubisma līdz supremātismam. Jaunais gleznieciskais reālisms“, kurā viņš cita starpā apgalvoja: „Jaunai mākslas kultūrai priekšmeti ir pazuduši kā dūmi un māksla tuvojas mērķim – jaunradei, kundzībai pār dabas formām.“ Vēl 1915. gada septembrī viņš vēstulē draugam, māksliniekam Mihailam Matjušinam, rakstīja: „Esmu pārveidojies par nulles formu un izgājis aiz 0–1. Es pāreju uz supremātismu – jauno glezniecisko reālismu, bezpriekšmetisko jaunradi.“ Fotogrāfija ar Maļeviča istabu šajā izstādē ir saglabājusies. Mākslinieks savas 39 gleznas izkārtojis tā, lai to kopums veidotu vēl vienu mākslas kompozīciju. Līdzās darbiem atradās autora skaidrojošais uzraksts – „supremātiskā glezniecība“. Istabā goda vietā – tur, kur krievu mājās parasti atrodas ikona, – bija piekārts „Melnais kvadrāts“ – jaunās mākslas darbs, kas, kā bija iecerējis autors, simbolizēja visa vecā noliegumu un visa jaunā sākumu, ievadot, pēc kritiķa Aleksandra Benuā domām, „formu izmaiņas, iespējams, pat smagu nobīdi“ nākotnē. Kā liecina 20. gadsimta mākslas vēsture, Maļeviča slavenais darbs tiešām iezīmēja izmaiņas izpratnē par mākslas pamatuzdevumu – pēc Maļeviča domām, māksla jāatbrīvo no dabu attēlojošās, mīmikrējošās funkcijas, lai tā varētu komunicēt ar sabiedrību tīru krāsu laukumu un abstraktu formu valodā. Lai cik liela bija Maļeviča vēlme būt par pirmo un vienīgo bezpriekšmetiskās mākslas tēvu, tā īstenojās tikai daļēji, jo šajā izstādē bija eksponēti Vladimira Tatļina kontrreljefi – dažādu materiālu un faktūru kārtojumi, kas bija apvienoti vienā kompozīcijā un izkārti uz balta fona tā, it kā planētu telpā, nojaucot robežas starp mākslas darbu un apkārtējo vidi. Tatļina kontrreljefi bija tikpat svarīgs pavērsiens modernās mākslas tālākajā attīstībā kā Maļeviča supremātiskā glezniecība. Rodas jautājums, vai mūsu mākslinieki apmeklēja šo izstādi, un, ja apmeklēja, kā to vērtēja? Diemžēl nav saglabājušās nekādas dokumentālas liecības. Tiesa, Jāzeps Grosvalds kārtējā vēstulē Konrādam Ubānam no Petrogradas 16. decembrī raksta: „Drīzumā rakstīšu Jums vairāk, starp citu, par futūristu izstādi „0,10“, kuru šinīs dienās atklās.“9 Tomēr nav zināms, vai Grosvalds jelkad ir uzrakstījis kādus komentārus; vismaz tādi nav saglabājušies līdz mūsdienām. Bet mēs šodien varam tikai apbrīnot mūsu nacionālās mākslas veidotāju misijas apziņu, ko lieliski raksturo vēl kāds fragments no citas Grosvalda vēstules, ko viņš Konrādam Ubānam rakstījis no 1916. gada 13. martā: „Mums visiem tagad pirmā plānā stāv viena doma – celt augšā lielo latviešu [Šeit un turpmāk Grosvalda pasvītrojumi. – I. B.] mākslas gaismas pili un rādīt to, ko tikai mēs varam radīt. Vai mēs tur gleznosim Penzu vai Parīzi, Cézanne’a āboļus jeb villlainītes, tas viens algs – tikai izteikt mēgināsim savu skaistumu. To, ko kāds cits tikpat labi varētu uzgleznot, atstāsim pie malas. Ja mēs būtu dzīvojuši tāpat kā agrāk (..) tad būtum varējuši vēl ilgi mācīties pie citiem un taisīt eksperimentus (..) mūsu tautai nav vairs no svara, ka mēs ko piemācāmies klāt, – tagad katrs darbs, kurš ko īpatnēju stipri izteic, ir vērtīgāks nekā vistehniskākais gabals ar abstraktu saturu.“10 Viena galerija, divas izstādes, vairākas pilnīgi diametrāli pretējas mākslinieku misijas izpratnes, ko radošā ziņā mērķtiecīgi demonstrē gan Maļeviča supremātiskā glezniecība, gan Vladimira Tatļina telpiskie kontrreljefi, gan Jāzepa Grosvalda bēgļu kompozīciju apgarotais, līdzsvarotu mieru un klusumu izstarojošais skaistums. Viņiem visiem izdevās pacelties pāri savam laikam, lai katrs savā veidā iegūtu nākotni. Katram apzināti un intuitīvi atšķirīgi. Skat, „Melnais kvadrāts” pēc simts gadiem ir sagādājis pilnīgi negaidītu pārsteigumu – kā apliecinot tā autora domu, ka „mākslai nav nedz nākotnes, nedz pagātnes, sekojoši – tā ir mūžīga šodiena.” Kas var slēpties aiz šiem vārdiem, tas jau ir nākotnes jautājums. Izsaku pateicību mākslas zinātniekiem Irinai Arskajai un Natālijai Semjonovai, un it īpaši izdevuma Энциклопедия русского авaнгарда veidotājam Andrejam Sarabjanovam par nesavtīgu palīdzību raksta sagatavošanā. 1 Manifests „No kubisma un futūrisma uz supremātismu. Jaunais gleznieciskais reālisms” (1915) 2 Sk.: https://news.artnet.com/art-world/kizimir-malevich-black-square-363368 un tass.ru/ kultura/2450760 3 Sk. www.votpusk.ru/country/dostoprim_info.asp?ID=8880#ixzz3t69lHgSx 4 Sk: encblago.lfond.spb.ru/showObject.do?object=2853566316 5 Laikmets vēstulēs. Latviešu jauno mākslinieku sarakste. 1914–1920. Sast. A. Nodieva. Rīga: Valters un Rapa, 2004, 26. lpp. 6 Kļaviņš, Eduards. Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla. Rīga: Neputns, 2006, 159. lpp. 7 Kļaviņš, Eduards. Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla. Rīga: Neputns, 2006, 12. lpp. 8 Grosvalds, Oļģerts. Jaunās Pēterpils Avīzes. Nr. 1, 3.10.1915 9 Laikmets vēstulēs. Latviešu jauno mākslinieku sarakste. 1914–1920. Sast. A. Nodieva. Rīga: Valters un Rapa, 2004, 73. lpp. 10 Laikmets vēstulēs. Latviešu jauno mākslinieku sarakste. 1914–1920. Sast. A. Nodieva. Rīga: Valters un Rapa, 2004, 104.–105. lpp. | |
| Atgriezties | |
