studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 Nr. 6 (105) Nr. 5 (104) Nr. 4 (103) Nr. 3 (102) Nr. 2 (101) Nr. 1 (100) 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Māksla bēniņos Māris Brancis Petra Derkins, Raimonds Līcītis. „Kosmiskās skumjas” Mencendorfa nams 07.10.–08.11.2015.

Petra Derkins. Dzīve pēc nāves. Starpposmā Kolāža, finieris, akrils. 24×24×1,2cm. 2014

Mencendorfa nams, precīzāk, tā bēniņu stāvs, kas piemērots dažādiem pasākumiem un izstādēm, ar telpu intimitāti, vienkāršību, slīpajiem griestiem un koka spārēm ir īsti piemērota vieta Raimonda Līcīša un Petras Derkins miniatūrajiem darbiem. Raimonds Līcītis vietu Latvijas mākslas dzīvē iekarojis kopš 2003. gada, kad kļuva „Rudens 2003” laureāts. Kopš tā laika viņš ir izstādījies Rīgā un Valmierā, Jelgavā un Aizputē, gleznas ceļojušas arī uz izstādēm ārpus valsts robežām. Mencendorfa namā šī ir jau ceturtā reize, un, kā pēdējās izstādēs ierasts, Raimonds Līcītis aicina kādu sev piebiedroties. Šoreiz tā ir Petra Derkins – pretstati pievelkas, bet viņus vieno uzskati par mākslu. Blakus pēdējo gadu veikumam bija eksponēti vecāki, izmēros lielāki Raimonda Līcīša darbi (parasti mākslinieks glezno uz nelieliem kartona gabaliņiem). Viens no tiem tapis 1979. gadā un attēlo Čukotkas ainavu, vietu, kur viņš strādājis kopā ar ģeologiem zelta meklējumos, bet kas gleznota tepat Latvijā, citi darbi tapuši 1982. gadā. Atšķirība starp agrīnajiem un jaunākajiem darbiem ir milzīga, liekas, tos gleznojuši divi dažādi mākslinieki. 70.–80. gadu mijas gleznas ieturētas maigās krāsās, ievērojot smalkākās tonālās nianses, gleznots gludi, ar gandrīz nemanāmiem otas pieskārieniem, turpretī jaunākajos darbos pigmenti klāti uz papes ar špakteli, nežēlojot krāsas, veidojot biezākas un plānākas faktūras, vietām pat krāsu kunkuļus. Neliela izmēra darbos (25 x 35 cm, bieži vēl mazākos) ieliktas dienas pārdomas, pārdzīvojumi, emocijas. Mākslinieka iedvesmai nepieciešama daba. Viņš pats stāsta, ka, sēžot kartupeļu vagā un gleznojot kādu motīvu, tas pamazām pārvēršas viņa noskaņojuma vizualizējumā, nevis reālā dabasskatā ar alkšņu skupsnu vai lakstu, lai gan dažkārt nelielajos darbos iespējams pamanīt kādu dabas detaļu. Krāsas liktas šķietamā haosā, taču šķiet – ja paraudzītos no kosmosa attāluma vai, gluži otrādi, vislielākajā palielinājumā un nemeklētu dabas precizitāti, tad iegūtu to, ko mums rāda Raimonds Līcītis. Viņš reiz pats glezniecību nosaucis par „padziļinātu impresionismu” – tāda cilvēka impresijas, kurš dzīvo saskaņā ar dabu un tās vidū. Un ne kā kartupelis, kam vajadzīga tikai saule, mitrums un zeme. Raimonds Līcītis nepārtraukti domā, samēro ar izlasīto, saprasto. Tā nelielajās Vilces „ainavās” atspoguļojas visa galaktikas dzīve. Viņa glezniecību nosaka dzīve Vinķīlās, Jelgavas novada Vilces pagastā, vecās mājās, ko pats atjaunojis. Viņa dzīve piestrāvota ar lauku klusumu un mieru, bet gleznās ielikta no dabas gūtā enerģija. Arī Petra Derkins dzīvo laukos – Dobeles novada Apguldē, mežu ielokā. Viņas vārds rīdziniekiem, un ne tikai viņiem, droši vien ir svešs. Šveiciete apprecējusies ar latvieti, perfekti iemācījusies latviešu valodu un nu jau četrus gadus dzīvo Latvijā. Gadu pēc pārcelšanās Petra Derkins apgleznoja Apguldes autobusu pieturu. Viņa pārvērta ne tikai piedrazoto vietu, bet arī cilvēkus – māksla laikam tomēr pārveido pasauli. Pēc profesijas restauratore, Petra Derkins aizrāvusies ar kolāžām un asamblāžām, ko varēja aplūkot jau viņas personālizstādē „Eiropas mājā” 2013. gada oktobrī. Nelielajās miniatūrās māksliniece drusku pazobojas par cilvēku kaislībām, aizrautībām, aplūko notikumus no ironiska skatpunkta. Tās ir spēles ar cilvēkiem, ko vada nevis Dievs, bet Petra. Viņa rada citu pasauli. Kolāžās un asamblāžās Petra Derkins parāda absurdā padomju okupācijas laika traģiku un dramatismu caur ironijas un satīras prizmu. Dažbrīd dramatiskais un absurdi satīriskais savijas neatšķetināmā kamolā, atklājot tāda cilvēka skatpunktu, kurš nav piedzīvojis padomju okupācijas laiku un vēsta pasaulei nu jau paseno gadu nejēdzīgumu un aplamības. Māksliniece strādā ļoti rūpīgi, pat pedantiski, kolāžām izmantojot fotoreprodukcijas no padomju gadu žurnāliem un tikai retu reizi iejaucoties ar gleznotiem vai zīmētiem foniem un detaļām akrilā. Asamblāžās izmantoti arī atrasti priekšmeti – koka klucīši, zariņi, sarūsējušas skrūves, dzeloņstiepļu gabaliņi. „Katram darbam jau ir savs stāsts, tikai māksliniekam tas jāatrod,” ar vieglu humoru bilst Petra Derkins.

Atgriezties