studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 Nr. 6 (105) Nr. 5 (104) Nr. 4 (103) Nr. 3 (102) Nr. 2 (101) Nr. 1 (100) 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Ideju nezūdamības likums Guna Millersone Māris Grosbahs. „Nepadarītie darbi” Talsu novada muzejs 30.10.–27.11.2015.

Skats no Māra Grosbaha izstādes “Nepadarītie darbi”. 2015 Foto: Sandis Priede

Talsu muzeja Izstāžu zāles telpa, gaismas un šobrīd tik skumji rudenīgā ainava aiz plašajiem stūra logiem ir uzrunājusi Māri Grosbahu radīt šai vietā instalāciju, kurā apcerēts nepadarīto darbu „jūgs un smagums”. Kā jau zināms, tas var mocīt katru mākslinieku gana ilgu laiku neatkarīgi no tā, vai tam ir kāds attaisnojums vai nav... Kas nav izdarīts, tas nav izdarīts. Apzināti pasniegtie neaizpildītie zāles kvadrātmetri to apliecināja. Kā balanss strādāja trīsarpus minūšu garā videofilma ROJLAB, kurā savukārt blīvi un koncentrēti satilpināti mākslas laboratoriju ROJARAKU un ROJAL mākslinieku video, audio un foto darbi: vairāk nekā desmit gadu garumā aizskrējis piesātināts un darbīgs laiks, kura veidotājs vēl arvien ir Māris Grosbahs pats. Viņš savulaik izlēma par labu dzīvošanai un darbībai savā dzimtajā pusē Rojā (pēc radoši aktīvi pavadīta laika ASV un Šveicē), kādreizējā zvejnieku ciematā, tagad nopietnā mākslas pilsētciematā, kur vasarās atpūta ļaudīm apvienojas ar mākslas baudīšanu. Māris veido ap sevi radošu vidi, iepazīstina Rojā ar mākslu un māksliniekiem no visas pasaules, galu galā pats interesanti aizvada šīszemes dzīvi vidē ārpus Rīgas un – beigu beigās – paliek tomēr mākslinieks. Pats viņš atzīst, ka mākslas pasākumu organizēšanas vilkme ir visai tuva radošā darba priekam. Parasti gan šis prieks vai gandarījums ir neilgu laiku. Jo jāstrādā jau nākamajam projektam, nozogot laiku paša radošajiem darbiem. Izstāde bija lakoniska – seši apskates objekti. Izstādē piedalījās arī telpa, dodot iespēju domai un fantāzijai, sniedzot brīvības jausmu un cerību par ideju nezūdamību. Idejas noteikti realizēsies! Viss būs: spoži jaunajos lāpstu kātos tiks ieliktas pašas lāpstas, un četri vīri raks, tik skaisti notēstais (droši vien pat slīpētais) baļķis tiks nolikts tajā vietā, kur tam bija jābūt, kāpnēm pieliks arī otru margu, neiedzīto naglu kaudze saplaks, un jau sačervelējušos kartupeļus varbūt vēl paspēs iestādīt. Un rudenī būs raža. Taču izstādes apskati vajadzēja sākt ar rituālu: divu pelēkas akmens masas pusfigūru – it kā krājkasīšu – galvās bija jāmet papīriņi ar paša uzrakstītajām idejām. Diemžēl tās izbira cauri, un uz grīdas atkal krājās kaudze ar jauniem nepadarīto darbu sarakstiem. Kā kaut kas ļoti labi zināms, mūžīgs un nepārtraukts.

Atgriezties