VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vīrietis ironiskais, vīrietis simboliskais Andrejs Ģērmanis Valdis Krēsliņš, Āris Smildzers. A MAN Jūrmalas pilsētas muzejs 01.–25.10.2015. | |
 Valdis Krēsliņš. Jūgenda motīvs. Lins, akrils, eļļa. 135 × 195 cm. 2006 Foto: Normunds Brasliņš | |
| Tematiskas figurālas kompozīcijas kā plaši izmantots žanrs Latvijas glezniecībā aizgājis pagātnē jau apmēram divdesmit piecu gadus, un tagad tajā strādā vien atsevišķi autori vai jaunie reizēm pievēršas svaigākām vēsmām žanra interpretējumā. Lai atceramies Imanta Lancmaņa sižetiskās kompozīcijas vai Aijas Zariņas daudz nosacītākos opusus. Studenti Mākslas akadēmijā, iegūstot pamatprasmes un zināšanas, joprojām studē cilvēka ķermeni un psiholoģiju, apgūst mākslas vēsturi ar Grieķijas „daiļā” cilvēka kanoniem, ar renesanses un baroka humānistisko vērienu (Mikelandželo, Rembrants, Jordānss), ar Davida un Engra laikmetu, kā arī vēlākām sociālās dzīves ainām marksisma vai freidisma mērcē. Šī skola un apvāršņa paplašinājums Rietumeiropas un Amerikas virzienā ļauj autoriem izvēlēties ejamo ceļu uz pašpiepildījumu. Valdis Krēsliņš (1962) kopš Mākslas akadēmijas beigšanas savām gleznām izvēlējies asas, pat nesaudzīgas „laikmeta liecības” (tā saucas arī viņa 2010. gada glezna, kur uz koša apelsīnu sulu reklamējoša skatloga fona attēlots zemē guļošs puspliks, piedzēries un novārtījies bomžs izkāmējuša suņa kompānijā starp atkritumiem un tukšu alus blašķi). Pirmkārt, mākslinieku interesē literārais stāstījums, kas savā būtībā ir ļoti kritisks, otrkārt, jaušama tāda kā autora tīksmināšanās par atļaušanos šokēt ierindas pilsoni, bet pāri visam ir vēlēšanās redzēt un atainot to reālās dzīves daļu, kura ir kā sāpīga alternatīva „sacukurotajai patiesībai par augšupeju un IKP”. Liela formāta gleznas (220 x 260, 230 x 425, 195 x 210 cm) pierāda izcilu zīmētprasmi, ironijas devu un spēju saistīt vienotā kompozīcijā gan nedaudzas cilvēku figūras, gan ļoti lielu personu skaitu. Ar paradoksālu skatījumu iezīmējas 1999. gada glezna „Piena balle”, kurā kailu un puskailu piena orģijās sašūmētu trakuļu vidū gozējas pati piena karaliene – govs raibaļa. Tipāži tverti ar portretista aci un roku, ik pa laikam starp tiem pavīd paša Valda Krēsliņa vaibsti. Hronoloģiski vecākā Krēsliņa glezna izstādē bija „Sadzīves žanrs” (1898). Ar šaržista atjautību tajā, šķiet, attēlota studentu kopmītnes aina. Vēlākajās gleznās pieaug autora vēriens gan formātos, gan kompozīciju vērienīgajā „barokālismā”, kā arī nostiprinās brīvdomīgs kriticisms. Minēšu gleznas „Satīrs” (2003), „Miesnieka klusā daba” (2004), „Ražas svētki” (2004). Izstādē bija redzama arī kāda cita mākslinieka jaunrades šķautne. Tās ir mažorā krāsu gammā un ar faktūras dažādojumiem risinātas ziedu un ziedēšanas tēmai veltītās gleznas ar tikko pamanāmām fotokolāžām. Valda Krēsliņa kompanjons izstādē – viņa laika un studiju biedrs tēlnieks Āris Smildzers (1962). Pie mākslinieka veikuma pozitīvām īpašībām gribas minēt formu lakonismu, asprātību tēmas interpretējumā un labu materiāla (koks, bronza, alumīnijs, granīts) pārvaldīšanu. Lielākā daļa darbu ir neliela izmēra un veidoti kā trauslas statuetes, piemēram, „izstīdzējušais” „Kentaurs” (2004) ar bronzai tipisko zaļo sūbējumu. 2000. gadā radītais (arī izstīdzējušais) bronzas „Romantiķis” ar saviem dzejas spārniņiem uzlidojis pašā augstākajā smailē, bet cits, kas arī varbūt gribējis būt romantiķis, sagumis zem smagas nastas („Nasta”, 2004). Āris Smildzers darbu plastikā izmanto asociāciju un simbolu valodu. Viņa skulptūriņu nosaukumi – „Vēsais”, „Tumšais”, „Ārējā sajūta”, „Saltā sirds”, „Eņģelītis”. Ar trāpīgu pozu un žestu izceļas darbiņš „Opā” (2014), kura pamatam izmantota zaļa stikla plāksnīšu piramīda. Abu mākslinieku izstāde deva iespēju tuvāk iepazīt šo vidējās paaudzes autoru radošo sniegumu. | |
| Atgriezties | |
