Jaunības faktors Arta Vārpa Jauno tēlnieku darbu izstāde „T-faktors”
Latvijas Mākslinieku savienības galerija
07.11.–06.12.2015. |
| Rihards Ābeltiņš. Manuālais kino
Koks, metāls. 200×200×50cm. 2015
Foto: Olga Šilova |
| Izstāde „T-faktors” tika pieteikta kā ieskats jaunās paaudzes tēlnieku darbos, atklājot laikmetīgās tēlniecības tendences un dažādību. Tas bija intriģējoši, jau pirms apmeklējuma aicinot domāt par to, ko rada studenti. Vai viņi ir drosmīgi, vai viņi ir asprātīgi, un kādos medijos viņi strādā? Kas nodarbina viņu prātus, un vai viņi mani pārsteigs?
Izstādē bija aplūkojami 24 Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības apakšnozares studentu un neseno absolventu darbi. Vērtīga iespēja klātienē redzēt studentu radošo attīstību, veikumu dažādos studiju posmos – no pašiem pirmajiem līdz maģistra darbiem.
Lielajā zālē visticamāk apzināti tika koncentrēts izstādes kodols – telpiski vērienīgākie darbi. Daži no tiem jau bija redzēti LMA aulā maģistra programmas diplomandu izstādē „Nākotnes kartēšana” šīgada augustā. Piemēram, Laura Vītoliņa „Laika dīdītājs” – brīnišķīgs kinētisks objekts, kas atrodas mūžīgā mainībā. Piespiežot pogu, acu priekšā sāk rotēt telpa, pilna sadzīves priekšmetiem, kas krīt unikālās kombinācijās. Autoru interesē laika izjūta un tas, kā nemanot mainās vide mums apkārt. Skatītājs laika plūdumu var paātrināt un apturēt un apzināties, cik daudz no notiekošā ir pakļauts nejaušībai.
Turpat līdzās Zanes Elertes monumentālais darbs „Okeānā”. Tie ir trīs dimensijās attēloti sastindzināti lielu ūdens viļņu šķērsgriezumi. Viļņi nedaudz atgādina milzīgas grafiskās zīmes un vedina domāt, ka šim darbam ir ārtelpas objekta potenciāls, kaut arī tā skaidrība ir iedarbīga arī izstādes telpā.
Līdzīgu iespaidu rada Agitas Šteinbergas „Robeža”. Metinātais zīmējums telpā ir tīra abstrakcija – tā, protams nepārsteidz kā kaut kas līdz šim neredzēts, taču izraisa simpātijas ar skaidro formu un vēstījumu. Raugoties darbā, gan var rasties jautājums, vai un cik apzināti autore iedvesmojusies no britu tēlniecības milža Entonija Gormlija „Kvantu mākoņa” Londonā un citiem līdzīgā tehnikā izpildītiem viņa darbiem, kuros fiziskās un garīgās telpas robežu jautājums risināts daudz monumentālākā mērogā.
Apzinātas un neapzinātas ietekmes, domāšanas veida un formālo paņēmienu pārņemšana no citiem, tostarp – saviem skolotājiem ir neizbēgama parādība studijās. Turklāt jāatceras, ka tieši balstīšanās uz autoritātēm ir tā, kas rada pēctecību, kura savukārt veido tradīcijas. Bieži vien robeža starp iedvesmošanos un rokraksta vai domāšanas kopēšanu ir grūti nošķirama. Par to izstādē nācās aizdomāties, arī raugoties uz Anetes Bajāres darbu – niedrēs stāvošu nelielu oša koka figūriņu. Neiespējami neatsaukt atmiņā Aigara Bikšes nesen redzētos darbus, piemēram, personālizstādē „Inficēt taisnību” tieši pirms gada.
Savukārt Kristapa Andersona performance, par ko izstādē liecināja tetovēšanas galds, rada pavisam pretrunīgas izjūtas. Mākslinieka varonības akts – publikas klātbūtnē uz muguras ietetovēt Kārļa Zāles „Važu rāvēju” skulpturālās grupas attēlu – ir diezgan drosmīgs. Sabalsojoties ar Brīvības pieminekļa astoņdesmitgadi, kā arī Neatkarības dienu, tas ir atzinību pelnošs mīlestības apliecinājums savai zemei, un ticu, ka šai akcijai ir liela personīga nozīme autora dzīvē, taču kā mākslas fakts tas nepārliecina.
Atsevišķu ekspozīcijas telpu bija ieguvis Anša Dobičina darbs Atopos, kas noteikti iekļaujas labāko izstādes darbu komplektā. Patiesībā tas ir vides un tās elementu pētījums: autors atradis sliežu, bruģa, drupu formas dažādās pilsētas vietās. Precīzie, taču fragmentārie vietu nospiedumi iekštelpā uzrunā ar dokumentalitāti, kā arī tehnoloģiski interesanto un nevainojamo izpildījumu.
Mazās zāles, kurās eksponēti nelielos mērogos veidoti darbi, gribētos uzlūkot kā izstādes satelītu. Tajās studentu veikums lielākoties atstāj konkrēta uzdevuma izpildes iespaidu (nelielas sižetiskas, figurālas kompozīcijas) un rada visai neviendabīgu iespaidu. Atbildot uz sākumā uzdoto jautājumu – kas interesē studentus –, pārsteidzoši bija ieraudzīt tik daudz rezignācijas un pat politisko vilšanos: studenti darbos atainojuši, piemēram, vēlēšanas kā liekulības tirgu un no radio muļķībām nogurušu vēlētāju, Nobela Miera prēmiju nepelnīti ieguvušu Baraku Obamu, veidotu plastilīnā, komiskās apakšbiksēs un mērķtiecīgi neveiklā, Misteram Bīnam raksturīgā stājā, kā arī vispārinātu bērna seju bez acīm, kurš „vēl nav izjutis civilizācijas pieredzes apgūšanas slogu”. Lai arī daļa nosaukto un nenosaukto darbu formāli interesanti risināti, rodas iespaids, ka to autori, kuru lielākā daļa ir savos agrīnos divdesmit gados un kuriem priekšā ir uzvaras, iespējas, dzīves mācības un izaicinājumi, jau paspējuši itin visā vilties. Bet, ja padomā, – neviens ar varu neliek klausīties radio un ticēt populistiskiem saukļiem, un arī politiskais aktīvisms neapstājas pie kariķēšanas – ja reiz esi nolēmis kritizēt.
Interesantāka pieeja karikatūrai tomēr izdevusies Annai Rasmus darbā „Kolorīts”. Viņa veikusi tipāžu studijas, portretējot piecu tirgū sastopamu cilvēku vaibstus. Lai gan rezultāts ir visai līdzīgs animācijas tēliem un – nevar noliegt – atgādina arī Ivara Drulles veikumu stāstu stāstīšanā caur maziem figurāliem sižetiem, darbs vieš optimismu par autores radošās domāšanas apvāršņiem.
Izstāde liecināja, ka daudzus studentus aizrauj kinētika un dažādu mediju saplūdināšanas iespējas. Bez jau minētā Laura Vītoliņa darba ar interaktivitāti izceļas Riharda Ābeltiņa „Manuālais kino” un Jāņa Novika radītā paradoksālā ierīce, ko darbinot skatītājs kļūst arī par skaņas radītāju.
Izstāde pierādīja to, cik svarīga ir uzdrīkstēšanās ideju izvērst telpā, neejot atdarināšanas vai subjektīvu sajūtu attēlošanas un simbolu radīšanas ceļu. Tā arī uzskatāmi atklāja, ka studiju process ir radošu veiksmju un neveiksmju caurstrāvots un tieši tāpēc vērtīgs. Neizbēgama dažbrīd ir apmaldīšanās starp uzdevuma izpildi un paša interesēm, turklāt vienlīdz svarīga ir ne tikai savu profesionālo iemaņu attīstīšana, bet arī mācīšanās par savu mākslu domāt un prast par to runāt. |
| Atgriezties | |
|