VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Fizioloģiskā romantika
Santa Mičule
Paula Pelše. „Divdabīgs”
LLMC „Ofisa galerija”
21.10.–13.11.2015.
 
Paula Pelše. Divdabīgs. Papīrs, grafīts. 43×71cm. 2015
 
Latvijas laikmetīgās mākslas centra „Ofisa galerijā” skatāmā izstāde „Divdabīgs” bija mākslinieces Paulas Pelšes pirmā personālizstāde, kas piedāvāja jaunas tēlainības meklējumus tradicionāli grafiskā estētikā. Paula Pelše līdz šim aktīvi piedalījusies grafiķu grupu izstādēs un apguvusi grafiku Latvijas Mākslas akadēmijā, paliekot uzticīga šim medijam arī pēc studijām. Uzsākot savas radošās identitātes meklējumus, pievēršanās viena konkrēta mākslas medija iespēju un robežu izzināšanai ir likumsakarīga izvēle, ko nosaka arī Latvijas mākslas izglītības sistēmas dalījums. Taču globālā mērogā laikmetīgās mākslas darba tehnika arvien biežāk darbojas tikai kā papildinoša norāde anotācijā, neietekmējot mākslinieka identitāti vai darba nozīmi, protams, izņemot gadījumus, kad forma kļūst par galveno satura veidotāju vai „antiformas” manifestāciju. Materiāls un tehnika ir instrumenti ar idejai pakārtotu lomu, un mākslinieka piederība pie kādas konkrētas cunftes vairs nešķiet būtiska, pat ja atsevišķus autorus nespējam iedomāties strādājam citos mākslas medijos.

Paula Pelše sevi pozicionē kā grafiķi, darbos eksperimentējot ar grafikas valodu vairāk vai mazāk klasiskās grafikas tehnikās (diemžēl „Ofisa galerijas” ekspozīciju nepapildināja darbu anotācijas, tādēļ tās ir nojaušamas tikai aptuveni). Zīmējumus apvienojot ar fotomontāžām, māksliniece personālizstādē „Divdabīgs” vēstīja gan par apkārtējās pasaules, gan mūsu uztveres divdabīgumu, kurā cilvēka ķermenis kļūst par daļu no iztēles ainavām, izplūdinot robežas starp abiem. Filigrāni attēlotie ādas fragmentu pietuvinājumi ir gan reālistiskas fotofiksācijas, gan pusabstraktas, fantastiskas vīzijas, kuru saplūšana vai sadursme (atkarībā no kompozīcijas) ir darbu galvenais izejas punkts. Vēl viens faktors, kurā izpaužas nosaukumā pieteiktais divdabīgums, ir hiperreālisma un sirreālisma metožu apvienošana. Cilvēka ādas fragmentus – poras, apmatojumu, krunciņas –, kas attēloti ar fotogrāfisku precizitāti, pārklāj vizuāli līdzīgi un tikpat rūpīgi atveidoti dabas motīvi. Šo acis mānošo formu saspēli varētu dēvēt par fizioloģisko romantiku, kas rāda cilvēka ķermeni ārpus skaistā un neglītā kategorijām, vadoties pēc neizskaistināta tiešuma un dokumentālisma principiem. Cilvēka ķermenim šajos darbos piemīt nepiespiests dabiskums, īpašība, kas glancēto fotošopa attēlu pasaulē arvien biežāk tiek notušēta un nogludināta ar tādu pašu mirdzumu kā jebkura virtuves iekārtas virsma tīrīšanas līdzekļu reklāmās. Paulas Pelšes izmantotais fotogrāfiskais formu tvērums nekļūst pārlieku juteklisks, proti, tas neliek domāt par to, cik vizuāli pievilcīgi vai nepievilcīgi ir rugāji, kā arī neprovocē skatītāju ar klaju naturālismu. Drīzāk tas ir kontrasts starp distancētajiem, neitrālajiem pietuvinājumiem un kopainas sirreālismu, kas visspēcīgāk piesaista uzmanību un atklāj cilvēka ādu kā dabas formām līdzvērtīgu „grafisko materiālu”.

Paulai Pelšei piemīt īpatnējs, konsekvents formālais rokraksts, kam diemžēl vēl nav tikpat oriģinālas domu telpas, kurā izpausties. Izstādi „Divdabīgs” veidoja eleganti gaumīgu, profesionāli augstvērtīgi izpildītu darbu sērija, kas galvenokārt saista tikai kā vizuāli neparastu kompozīcijas efektu eksperiments. Spēja domāt spilgtos vizuālos tēlos, tehnikas brīnumu pārzināšana un oriģināla estētiskā izjūta ir labs sākuma komplekts jaunam māksliniekam un pirmajai personālizstādei, taču laba māksla nav tas pats, kas laba amatniecība. Komplicētu tehniku pārvaldīšana sniedz plašas izpausmes brīvības iespējas, bet pagaidām šķiet, ka Paula Pelše vēl īsti nezina, ko ar šo brīvību iesākt.
 
Atgriezties