VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mazie mīnotauri Aiga Dzalbe Rasa Jansone. „Sīkais” Mūkusalas Mākslas salona Mazā zāle 08.10.–14.11.2015. | |
 Rasa Jansone. Aira. Audekls, eļļa. 160 × 200 cm. 2015 Foto: Jānis Pipars | |
| Rasas Jansones socioloģiski un gleznieciski interesantā izstāde „Sīkais” ir 2. sērija viņas personālizstādei „ Barošanas miglā”, kas pirms gada notika „Rīgas mākslas telpā”. Eksistenciālo un radošo motīvu izvirdums toreiz tika izšauts kā bulta apkārt notiekošās netaisnības virzienā, un Rasa Jansone atklājās kā kaismīga gleznotāja, kam apnicis klusējot noskatīties, kā viņas draudzenes – radošas personības, kļūstot par laimīgām mātēm, tiek ieslogotas tādā kā mātišķības labirintā, no kura vairs netiek laukā. Gleznu cikla iepriekšējā sērijā bija eksponēti lieli un gleznieciski ekspresīvi sieviešu seju tuvplāni, kas nosaukti viņu bērnu vārdos (piemēram, Marta mamma, Airas un Kārļa mamma). Mākslinieces sākotnējā iecere bijusi gleznot mātes ar bērniem klēpī, tomēr šī madonnas toņkārta pēc pāris mēģinājumiem izrādījusies pārāk harmoniska, lai paustu vēlamo – izstāstītu par ikdienišķo trakumu, kam jāizlaužas cauri, tā vietā, lai smuki pozētu ar bēbīti rokās. Tādēļ skatījuma fokuss tika sadalīts un dubultots: vispirms mammas nokļuva „Rīgas mākslas telpā”, pēc tam bērni – Mūkusalas Mākslas salonā. Jaunākajā sērijā skatāmi 11 bērnu seju tuvplāni, kas gleznoti tikpat ekspresīviem, piesātinātiem un sulīgiem krāsu triepieniem kā viņu mammas. Tikai skaudrās drāmas elements šeit izpaliek. Mammu portretos ir daudz mulsuma un brīžam ieskanas pat nopietni traģiskas notis, bet, bērnus gleznojot, māksliniece izvērsusi priecīgi rozā un citu sārto toņu potenciālu. Tomēr maigais kolorīts netraucē laimīgo bērnību traktēt kā visai nešpetnu stihiju – arī tie gleznu modeļi, kas nav uzvilkuši biedējošas karnevāla maskas, bet, jautri smaidot, rāda zobus vai apcerīgi raugās tālumā, izskatās bīstami (lai gan – tikai tikpat, cik bīstami mēdz izskatīties sākumskolas vecāku sapulcē pie tāfeles izkārtie māmiņu portreti). Trauksmaino noskaņu pastiprināja ekspozīcijā izspēlētais gaismošanas veids, katru gleznu ietverot prožektora mestās gaismas kūlī. Izstādē skaidri bija jaušama dramaturģiska iecere bērnus atainot saistībā ar viņu mammu dzīves izjūtu, zināms, nevis kā mammu acuraugus, omīšu eņģelīšus vai nabaga cietējus, kā tas tradicionāli ierasts mākslas vēsturē, un arī ne kā unikālas personības attīstības stadijas piemērus (kas lieliski padevās ne tikai krievu romantisma un reālisma laika gleznotājiem, bet tiklab arī Pikaso, Džūljenam Šnābelam, Maijai Tabakai, Ritai Valnerei u. c.). Rasas Jansones pieeja gleznoto bērnu portretu klāstā šķiet vistuvākā Marlēnei Dimā raksturīgajai ekspresijai par sociālu problemātiku no personiska – sievietes skatpunkta. Šo dramaturģisko ieceri izstādes anotācijā paskaidro kuratore Sniedze Kāle: „Mežonīgā krāsu un otas triepienu ekspresija Rasas portretētajos iedveš mātes eksistenciālo baiļu sajūtu. Pretēji tām skatītājā tiek vērsts bērnu neaizsargātais, mīlestību alkstošais acu skats, kas prasa bezkompromisa uzmanību un iedzen klātesošo zināmā sprostā. Būt par māti nozīmē pieņemt šīs saldi rūgtās važas un atsaukties katram bērna saucienam pat tad, ja esi pārgurusi un nelaimīga.” Laimīgā kārtā bērniem pašiem tiešām tīri labi patīk viņu portreti. Intelektuālā un ekspresīvā gleznotāja Rasa Jansone savā jau ap 2005. gadu atklātajā nišā ir pavisam vientuļa māksliniece un visdrīzāk tāda arī paliks, kamēr Latvijas mākslas vidē nemainīsies dabiski (vienlīdz šovinistiski un vientiesīgi) noraidošā attieksme pret tādiem vispārpieņemtiem, ērtiem teorētiskiem nošķīrumiem kā feminisms vai dzimtes studijas, kas noteikta loka mākslas parādības atļauj interpretēt un izprast tā, ka tās pasaka kaut ko visiem būtiski svarīgu par sabiedrību. Izstādi papildināja neformāla diskusija – portretu sērijā iesaistīto un neiesaistīto mammu „šausmu stāstu” vakars. | |
| Atgriezties | |
