VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Rituma Ivanova svītrkods Aivars Leitis Ritums Ivanovs. „Kadri” Cēsu Izstāžu nams 25.09.–18.10. 2015. | |
 Ritums Ivanovs. Raugoties saulē. Akrils, audekls. 73×80cm. 2015 | |
| Cēsu Izstāžu nams savā 30. jubilejas gadā turpina apmeklētājiem piedāvāt iespēju iepazīt novadnieku mākslas darbus. Viens no populārākajiem latviešu mūsdienu gleznotājiem ir 1968. gadā Cēsu novadā dzimušais Ritums Ivanovs, kura izstāde „Kadri” bija apskatāma septembrī un oktobrī. Dažkārt tiek jautāts: kas ir Rituma Ivanova fenomena pamatā? Iespējams, to kādreiz kādam mākslas kritiķim izdosies precīzi formulēt, taču, manuprāt, šo fenomenu veido vairākas komponentes – mērķtiecība, nopietns darbs, talants, veiksme un iekšējais pozitīvais, cerību nesošais starojums. Minētie aspekti dominēja izstādes ekspozīcijā, kas bija veidota kā dažādu iespaidu saspēle, izmantojot fragmentu kadrējumu. Tā tiek gleznoti portreti, dažādas enerģijas (piemēram, gaismas), emocijas un simboli. Eksponētajās darbu sērijās „Zvaigznes”, „Gaismas staros”, „Erotiskā filma”, „Ilūzijas simbols” un „Saulē” gleznotājs daiļrunīgi dokumentē laikmetu un mūsdienu sabiedrību, kā simboliskas zīmes plaši izmantojot popkultūras ikoniskos tēlus. Tā veidojas pretrunīgo pasaules kadru kopums. Tāda ir arī jaunākā silto, saules gaismas pielieto portretu sērija „Saulē” (2015), kas radusies mākslas rezidencē Abū Dabī. Gleznotājs akcentē: „Saules enerģiju esmu vienmēr jutis kā pašu vitālāko un nepieciešamāko. Tās spēks un klātbūtne rada mūsu vizuālo pasauli.” Rituma Ivanova glezniecības galvenā iezīme ir veiksmīgi atrastais „individuālais triepiens svītru tehnikā”, kas raisa dažādu (reizēm pretrunīgu!) asociāciju plūsmas par mākslas virzienu paņēmienu saskarsmes un saspēles interpretācijas iespējām viena mākslinieka darbos. Gleznās fotoreālismam raksturīgais veiksmīgi sadzīvo ar jau popārtam tuvo svītru tehniku, vienlaikus gan fragmentējot, gan apvienojot darbu kompozīciju pamatdomu, ļaujot „fiksēt laikmetu un paskatīties no malas uz mūsdienu sabiedrību, popkultūru un tās tēliem”. Šajā aspektā atsauce uz popkultūru un tās tēliem kļūst noteicoša, veidojot monolīti vienotu izpratni par glezniecības specifiku un uzdevumu. Krāsa kā galvenais izteiksmes līdzeklis ļauj interpretēt tēmu un attēlot noskaņu, bez vajadzības paskaidrot to ar vārdiem. Ritums Ivanovs ir izveidojis savu svītrkodu, kas signalizē, ka mākslas darbam „jānes pozitīvs lādiņš”, akcentējot, ka glezniecība brīnišķīgi spēj izteikt cilvēka sarežģītākās jūtas un augstākos ideālus. Un tomēr šķiet, ka izstādes nosaukums „Kadri” mazliet maldina tos, kuri domā, ka gleznu varoņi, dažādu nozaru pasaules zvaigznes, varētu atklāt kādus noslēpumus. Liekas, gleznotāja radītais svītrkods dažās darbu sērijās, pateicoties izkāpinātai šķietamās realitātes groteskai, iegūst jau pavisam citas eksistences dimensijas, nekā sākotnēji iecerēts. Uzgleznotie tēli reizēm ir izpausmēs teatrāli, bet vienlaikus daudz racionālāki nekā sākotnējais inspirācijas avots, kas „atbilstoši izvēlēto toņu harmonijai un līniju precizitātei” ir arī varoņi ārpus viņa mākslas. Gleznotājs to komentē, sakot: „Protams, sociālais aspekts kutina vai rausta mūs, jo varam teikt – šis attēls redzēts avīzē, cits – koncertā, filmā. Tās ir lietas, ko ieelpojam visi līdzīgi. Globālais arhīvs ir internets – tajā visvieglāk nosakāms, kas ir visvairāk skatītie attēli. Mans tēlu atlases princips ir vērošana, iedziļināšanās, mēģināšana saprast, kas mūs aizrauj. No daudziem attēliem parasti izkristalizējas viens, lai arī ikonas radīšana ir kolektīva lieta.” Izstādes realizētāji īpaši uzsvēra, ka „apmeklētājiem būs iespēja iepazīt mākslinieka daiļradi tās dažādajos līmeņos un saskatīt vispārīgi cilvēcīgo”. Tomēr no skatītājiem tukšā izstāžu zāle rosināja pārdomas, ka harismātiskā mākslinieka glezniecība plašākam skatītāju lokam šķiet neinteresanta. Bet laikam jau pūlis vienkārši negrib (nespēj!) saskatīt Rituma Ivanova gleznu jaudīgo spēku, jo, lai izsekotu gleznotāja piedāvātajai precīzajai koncepcijai, ir jādomā. Cik mums ir tādu skatītāju? | |
| Atgriezties | |
