VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Miers un nemiers Līvijas Endzelīnas klusajās dabās Daina Auziņa | |
| „Viņa bija ļoti klusa un runāja tikai tad, ja bija pārliecināta, ka zina. Ja ne, tad viņa klusēja. Ar to viņa reizēm aizbaidīja. Pat draugus, kas domāja, ka viņa ir dusmīga.” Tā Līviju Endzelīnu (1927–2008) raksturo viens no viņas pašiem tuvākajiem cilvēkiem – dzīvesbiedrs desmit gadu garumā, mākslinieks un draugs Uldis Zemzaris. Viņas mazrunību izbaudīja gan žurnālisti, kas bez iepriekšēja brīdinājuma, reaģējot uz aktuāliem mākslinieces panākumiem, centās izvilināt no viņas kādu publisku atklāsmi, gan nopietnāki viņas daiļrades pētnieki. Nedaudzajās publicētajās mākslinieces intervijās īsos, aprautos teikumos sniegtās atbildes maz pastāsta par viņas dzīves gājumu, radošajiem uzstādījumiem, meklējumiem un ideāliem. Daiļrunīgāka vienmēr ir bijusi viņas māksla, taču ceļā līdz sava rokraksta izveidei pagājis ilgs laiks. Studijas Latvijas Mākslas akadēmijā Līvija Endzelīna uzsāka gandrīz nejauši, ilgi nespējot izšķirties, ar ko pēc izcili pabeigtās vidusskolas saistīt savu nākotni. Pirmā izvēle bija arhitektūra un tikai tad glezniecība, taču nevienu no uzsāktajām studiju programmām viņa nepabeidza. Trauslā veselība liedza dzīvot un strādāt pilnasinīgi, tādēļ, tuvinieku materiāli atbalstīta, viņa noslēdzās savā pasaulē, vien epizodiski atgriežoties pie sapņiem par mākslu. Par viņas nozīmīgāko pedagogu kļuva Uldis Zemzaris, sākumā kursabiedrs, vēlāk – vīrs, kas palīdzēja apgūt kompozīcijas pamatus un glezniecības tehniku, kā arī pamanīja veiksmes un talanta stiprās puses. Māksliniecei, kas nemitīgi apšaubīja savas radošās izvēles, viņa atbalsts un padomi bija nozīmīgi visas dzīves garumā. Kad 20. gadsimta 60. gadu sākumā Līvija Endzelīna sāka piedalīties izstādēs, viņas rokraksts jau bija nobriedis. Augsti novērtēta no kolēģu puses, viņa iestājās Mākslinieku savienībā, ātri iemantojot popularitāti gan vietējās, gan vissavienības skatēs. Godīgā reālisma maniere un it kā sadzīviskie, bet reizē simboliski cēlie darbu motīvi uzrunāja plašu auditoriju. Tolaik Līvija Endzelīna gleznoja arī portretus, taču, apjautusi žanra specifiku, kas cita starpā pieprasīja labas komunikācijas prasmes, viņa arvien konsekventāk pievērsās klusajai dabai. Klusā daba, kas Rietumu mākslā kā patstāvīgs stājglezniecības žanrs attīstījās kopš 16. gadsimta, piedzīvojot uzplaukumu 17. gadsimta holandiešu un flāmu glezniecībā un 19. gadsimta nogales – 20. gadsimta sākuma avangardiskajās tradīcijās, māksliniekam dod iespēju daudzveidīgiem satura un formas risinājumiem, no dzīves svinēšanas līdz memento mori apcerei, no trompe l’oeil spēlēm ar realitāti un šķietamību līdz abstrahējošai ģeometrizācijai un ekspresijai. Latvijas mākslā klusā daba bija iecienīta gan klasiskā modernisma pārstāvju, gan akadēmiskāk orientēto mākslinieku vidū, un 20. gadsimta otrajā pusē blakus Līvijai Endzelīnai tajā aktīvi strādāja virkne nozīmīgāko savas paaudzes mākslinieku: Boriss Bērziņš, Vilis Ozols, Imants Vecozols, Biruta Baumane, Ojārs Ābols, Bruno Vasiļevskis un citi. Līvijas Endzelīnas darbi pārējo vidū izcēlās ar nacionālu vai metafiziski sirreālu tēlainību, kas bija izklāstīta it kā viegli saprotamā, realitāti imitējošā vizuālajā valodā. | |
 Līvija Endzelīna 20. gs. 60. gadu vidus Foto no ģimenes arhīva | |
| Tradicionālas ievirzes kompozīcijas ar dabas veltēm, etnogrāfiskiem un sadzīves priekšmetiem ir viena no plašākajām Līvijas Endzelīnas darbu grupām. Kompozīciju uzbūves un formālo izteiksmes līdzekļu, kā arī motīvu atlases ziņā tās veido harmoniskāko viņas daiļrades daļu. Horizontāli izstieptā gleznas formātā māksliniece frontāli atkārto medus kāres taisnstūri, visu kompozīciju sakausējot vienoti siltā, zeltainā kolorītā („Klusā daba. Medus”, 1973). Gleznojot interjera fragmentu ar koka solu, uz kura rūpīgi noklāta balta linu blūze, bet pie sienas viens virs otra pakārti divi vainagi – viens ozollapu, otrs pļavas ziedu –, viņa krēslainā rīta atmosfērā uzbur Jāņu nakts noslēpumaino noskaņu („Mātes blūze”, 1985). Vismaz trīsdesmit variantos Līvija Endzelīna gleznojusi rudzu maizi, uzsverot tās simbolisko nozīmi, kas latviešiem kā zemkopju tautai saistās ar smagu darbu, iztikas nodrošinājumu un – plašākā nozīmē – dzīvību. Viņas maize vienmēr ir lauku krāsnī cepta – apaļi, gareni vai jau pārgriezti kukuļi; blakus tiem no karstuma savītušas kļavu lapas, kādi pārtikas produkti, virtuves priekšmeti vai pat fotogrāfijas. Kompozīciju uzbūve allaž veidota ļoti stabila, pat smagnēja, zīmējums precīzs, kolorīts saskaņots, gaismēnu pārejas vienmērīgas. Gleznojumā māksliniece bieži tiekusies pēc gandrīz taustāmas materialitātes izjūtas, panākot to ar koloristiskiem un, jo īpaši, faktūras kāpinājuma paņēmieniem. Gleznā „Klusā daba ar maizi un sīpoliem” (1973) viņa precīzi atdarinājusi gan stikla pudeles un porcelāna šķīvja auksto gludenumu, gan nelakota māla trauka, saplaisājušās galda virsmas un maizes garozas raupjumu, bet visradikālākos, gandrīz vizionāros materialitā tes imitācijas paņēmienus izmantojusi sēņu un sīpolloku attēlojumā. Tikai retos gadījumos Līvijas Endzelīnas gleznotie sadzīviskie uzstādījumi vēsta par nemieru un iekšēju trauksmainību. Tāda ir kompozīcija „Klusā daba” (1967), kurā no augsta skatpunkta attēlota galda virsma, uz kuras novietots tumšs māla trauks, piepildīts ar putnu spalvām, apbružāta kartona kastīte, laulības gredzens, peldcepure un dvielis. Visa kompozīcija būvēta uz tumšo un gaišo laukumu attiecībām: priekšplāna un galda pamatnes tēlojumā tie ir inerti un smagnēji, bet putnu spalvu apļveida kustībā – kaligrāfiski asi un sāpīgi griezīgi. Gandrīz melnbalto gleznas kolorītu izteiksmīgi akcentē spilgti sarkanā kastīte un blakus novietotais zelta gredzens, kas veido, iespējams, ļoti personisku atsauci uz privātiem mākslinieces pārdzīvojumiem. Otra plašākā kluso dabu tematiskā grupa Līvijas Endzelīnas daiļradē ir metafiziskās kompozīcijas, kuru tēlu sistēmā ietilpst vecu grāmatu folianti, vēstuļu sainīši, apstājušies pulksteņi vai to mehānismi, putnu izbāzeņi, piestas, stikla lēcas u. tml. Telpas saspiestība un it kā bezkaislīgā, vēsi sterilā atmosfēra, kas kopumā dominē lielākajā daļā Endzelīnas darbu, šajās gleznās papildināta ar tikai intuitīvi tveramu saturisko spriedzi, kad būtiskākais ir nevis ārēji redzamais, bet nojaušamais. Noslēpumainību rada priekšmetu izvēle un kārtojums negaidītās, asociatīvās sakarībās. Un tā nav Ēzopa valoda, ko padomju mākslā nereti lietoja kā norādi uz visiem zināmām, taču publiski noklusētām laikmeta ačgārnībām, bet gan tīra metafiziska vai pat sirreāla tēlainība. Blakus maizei otrs izplatītākais motīvs Līvijas Endzelīnas gleznās ir pulksteņi, to ciparnīcas un salauztie mehānismi. Laika fenomena filozofiskā nozīme ir viņas tēma, ko neviens cits autors Latvijas mākslā nav tik dziļi un sāpīgi iztirzājis. Izmantojot pulksteni kā laika abstrakcijas simbolu, māksliniece pauž vispārināti un subjektīvi dramatisku vēstījumu. Visi pulksteņi viņas gleznās ir salauzti. Pat ja ārēji nevainojami, tie tomēr neiet kopsolī, bet rāda katrs savu individuālo laiku. Izjaucot pulksteņus detaļās un atsevišķi pētot to ciparnīcas, rādītājus, zobratus vai citus sastāva elementus, gleznotāja šķietami uzšķērž laika mehānismu. Kompozīcijās iekļautie pulksteņi reizēm ir nostādīti rindiņā, reizēm attēloti kopā ar citiem simboliskas asociācijas vai paradoksālas kombinācijas veidojošiem priekšmetiem, piemēram, olu vai putna izbāzeni. Galējā variantā Līvija Endzelīna pulksteni aizdedzina, it kā protestējot pret laika ātrumu un tā nestajām pārmaiņām. | |
 Klusā daba. Audekls, eļļa. 60,5 × 65 cm. 1967 Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Foto: Raimo Lielbriedis | |
| Vēl lielāka emocionālā spriedze raksturīga klusajām dabām, kuru uzbūvē iekļauti antropomorfi elementi – cilvēku fotogrāfijas vai lelles. Spilgts piemērs tam ir hrestomātiskā kompozīcija „Lelles” (1972), kuras horizontāli izstieptajā formātā iekļautas salauztu rotaļlietu daļas, apgāzts zvans un šo elementu ritmizēts atspulgs spogulī. Gandrīz monohromajā darba kolorītā kā grafiska zīme izceļas kaila, maskai līdzīga lelles galva. Darbā atspoguļotā stindzinošā nežēlība piešķir tēlojumam neraksturīgu psiholoģisko dziļumu, izceļot to starp žanra paraugiem Līvijas Endzelīnas un visas Latvijas mākslā. Mākslinieces rokraksts, kas formālo izteiksmes līdzekļu ziņā uzrāda vienmērību un stabilitāti visas radošās darbības laikā, vienlaikus tēmu risinājumos atklāj viņas sarežģīto personību. Darbos savijas naivais un eksaktais, liriskais un racionālais, harmoniskais un dramatiskais, liecinot par mokošu pretrunu plosītu pasaules un savas patības izjūtu. Emocionālā dualitāte, kas piemīt Līvijas Endzelīnas klusajām dabām, izceļ viņas veikumu Latvijas mākslas kopainā. | |
| Atgriezties | |
