VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par skaistā aktualitāti Artis Svece | |
| Jautājums, vai skaistumam ir nozīme laikmetīgajā mākslā, daudziem noteikti šķistu dīvains. Ar ko tad vēl nodarbojas mākslinieki, ja ne ar skaistu gleznu, skulptūru vai melodiju radīšanu? Atceros, ka reiz pie kolēģes, estētikas pasniedzējas, uz konsultāciju bija atnācis kāds students, kas bija paņēmis līdzi savas fotogrāfijas. Tajās bija redzami daudzi krāsaini, krāšņi dabasskati, sākot ar nokaltušiem kokiem un beidzot ar ziedošām pļavām. Jauneklis sprieda, ka gribētu nodarboties ar mākslas fotogrāfiju pastāvīgi. Nenoturējos un ieminējos, ka, manuprāt, attēli ir pārāk skaisti, pārāk perfekti. To nevajadzēja darīt dažādu iemeslu dēļ, bet viens no tiem – viņš acīmredzami nesaprata, par ko runāju. Patiesībā sejas izteiksme lika domāt, ka viņš manis teikto uztvēra kā absurdu izteikumu. | |
 Gabriele de Veki. Deformēta kuba aksonometriskā projekcija. Motors, alumīnijs. 1965 Skats no izstādes Proportio. 2015, Venēcija Foto: Inga Bunkše Pateicība MAAB galerijai Milānā | |
| Tomēr liela daļa mūsdienu filosofu vai kritiķu šaubas par skaistumu kā labas mākslas pazīmi droši vien uzskatītu par diezgan paredzamu un visai garlaicīgu pozīciju. Vēl pirms viņiem no skaistuma novērsās paši mākslinieki. Arturs Danto (Arthur Danto) lietoja jēdzienu „kallifobija”, lai raksturotu modernistu un viņu mantinieku „bailes no skaistuma”.1 Skaidrs, ka mūsdienu mākslai nav obligāti jābūt skaistai, un bailēm no skaistuma ir daudzi paveidi. Šobrīd grūti atbrīvoties no iespaida, ka kategorija „skaists” ir novecojusi un nepiemērota, lai runātu par mūsdienu mākslu. Vismaz to mākslu, kas pretendē uz oriģinalitāti un mēģina paplašināt mākslinieciskās izteiksmes iespējas. Vienlaikus arī diskusija par skaistā lomu mūsdienu mākslā nav gluži jauna. Ik pa laikam parādās paziņojumi, ka skaistais atgūst nozīmi laikmetīgajā mākslā. Iespējams, ka šādi izteikumi un raksti paši apstiprina savu patiesumu, jo ir simptoms tam, ka interese par skaisto vēl aizvien pastāv. Lai to pārbaudītu, būtu jāpapēta, vai pirms divdesmit, trīsdesmit, piecdesmit gadiem šī tēma tika mazāk apspriesta. Tomēr atbilde uz jautājumu par skaistuma nozīmi, manuprāt, ir visai vienkārša. Jā, skaistumam ir nozīme gan modernajā, gan laikmetīgajā mākslā, skaistums nekad no mākslas nav pazudis. Vienīgi, pirmkārt, jānoskaidro, kādā izpratnē šis jēdziens tiek lietots. Otrkārt, mūsdienās tas reti tiek lietots, lai raksturotu galveno, kas mākslas darbu padara par labu mākslas darbu. Skaistums ir svarīgs, bet tas nav svarīgākais laikmetīgās mākslas darbos. Skaistā pārdzīvojums Mūsdienu estētikas diskusija par to, kas ir skaistais, balstās uz 18. gadsimta filosofu mēģinājumiem definēt šo jēdzienu. Skaistuma problēma, kādu risināja tādi domātāji kā Frānsiss Hačisons (Francis Hutcheson), Imanuels Kants vai Deivids Hjūms, nav pašsaprotama. Kaut vai tāpēc, ka tā nav šķirama no viņu laika pieņēmumiem un veida, kā viņi formulēja jautājumu. Piemēram, varam to salīdzināt ar vienkāršāku jautājumu – kas ir skaista seja vai skaists ķermenis. Šajā gadījumā, manuprāt, viegli izvirzīt dažādus bioloģiskus un kultūrvēsturiskus skaidrojumus. Bioloģisko skaidrojumu piemērs varētu būt sociobiologa Meta Ridlija grāmata „Melnā dāma: sekss un cilvēka evolūcija”2, kurā viņš skaista ķermeņa kritērijus saista ar evolucionāri nozīmīgu uzvedību, un mūsdienās netrūkst līdzīgu pētījumu3. Kultūrvēsturiskie un sociālie faktori ķermeniskā skaistuma izpratnē, piemēram, plaši apspriesti feminisma kontekstā.4 Klasisks piemērs būtu pirmsrevolūcijas Ķīnas paraža meitenēm nosaitēt pēdas, lai tās izskatītos mazākas, proti, skaistākas. Bet, ja uzdodam jautājumu, kas ir tas, kas liek mums saskatīt skaisto gan ķermenī, gan arī ainavā, ziedā, gleznā, mūzikā un dzīvē, turklāt visā šo parādību daudzveidībā, tad šādas atbildes vairs neder. Bet tieši šādu universālu skaistuma izpratni meklēja apgaismības laikmeta filosofi. Turklāt iespējams, ka, meklējot skaistā definīciju, viņi netīšām mazināja tā statusu. Izsenis skaistais ir bijis saistīts ar kaut ko pārpasaulīgu un apgarotu. Sastapšanās ar skaisto ir sastapšanās ar brīnumu. Cilvēka skaistums var būt kaut kas dievišķs (vai sātanisks); radot meistardarbu, meistars pārspēj pats sevi, savu cilvēcisko ierobežotību; cilvēka tikumīgums padara viņu skaistu, jo kaut kādā ziņā tomēr ir arī dāvana; caur dabas skaistumu atklājas transcendence. Un, lai gan apgaismības laikmeta domātāji, vēl jo mazāk 19. gadsimta sākuma romantiķi vai Hēgelis savā estētikā neatteicās no šīs izpratnes, tomēr analītiskais prāts kaut ko neglābjami bija sabojājis. Tajā mirklī, kad filosofi skaistuma problēmu formulē kā uzdevumu atrast īpašības, kas jebko padara par skaistu, skaistais kļūst piezemēts un ikdienišķs. Danto raksta, ka, studējot universitātē, viņš ar interesi esot lasījis estētiķu tekstus, bet konstatējis, ka tiem nav nekāda sakara ar 50. gadu amerikāņu mākslā notiekošo.5 Taču būtu kļūdaini izdarīt secinājumu, ka tas ir tikai tāpēc, ka tālaika mākslai skaistais nebija būtisks. Iemesls varētu būt arī tas, ka estētika kā sistemātiska skaistā analīze nespēj pietiekami labi izteikt skaistā pieredzi, kas var rasties laba mākslas darba klātbūtnē. It sevišķi pateicoties Kantam, filosofijā skaisto mēdz analizēt kā formālu, no satura neatkarīgu īpašību, kas izraisa specifisku baudu. Bet šis formālais aspekts noteikti neizsaka visu, ko saprotam ar skaisto. Turklāt šajā laikā skaistais it kā tika sadalīts, un pieredze, kurā cilvēks sastopas ar cilvēciskā un pārdabiskā, aptveramā un neaptveramā, izsakāmā un neizsakāmā robežu, pārceļoja uz citu plauktiņu – tā apzīmēšanai filosofi sāka lietot jēdzienu „sublīmais” jeb „cildenais”, kā šis vārds savulaik tika latviskots. Sublīmais nav obligāti skaists (okeāna klaids) un skaistais – sublīms (dekoratīvs ornaments), tomēr pārklāšanās ir. Fransuā Liotārs norādīja, ka modernisma mākslas uzmanības centrā bija sublīmais, nevis skaistais un „lietas” visā savā pašpietiekamībā, nevis tādas, kādas tās spēj uztvert un sakārtot prāts.6 Piemēram, „Melnais kvadrāts” nav skaists. Bet šī modernistu izvēle droši vien nebūtu saprotama viduslaiku māksliniekam, lai gan, iespējams, ar laba tulka palīdzību viņam varētu izskaidrot, ko mēs saprotam ar skaisto un ko ar sublīmo. Un patiesībā arī Liotārs nesaka, ka sublīmais ir nodalāms no skaistā, bet vienīgi to, ka modernistus sublīmais interesēja vairāk. | |
 Olafurs Eliasons. Tava kondensācija. Instalācijas fragments. 2013 Foto: Jens Ziehe Pateicība ARoS Aarhus Museum © Olafur Eliasson | |
| Otrs jēdziens, kas estētikā it kā izkonkurē skaisto, ir „estētiskais pārdzīvojums”. Arī tā saknes meklējamas apgaismības laika filosofu mēģinājumos raksturot skaistā pieredzi. Estētiskais pārdzīvojums ir plašāks jēdziens, lai gan būtībā tikpat neskaidrs. Piemēram, Volfgangs Velšs atmet ar roku mēģinājumiem to definēt un pasludina, ka tam ir vairākas nozīmes, kas pārklājas (tām ir „ģimeniskā līdzība”), bet nav pazīmju, kas būtu kopīgas visiem vārda „estētiskais” lietojumiem.7 Taču ir gana skaidrs, ka estētiskais ir saistīts ar juteklisku pieredzi, kas ietver gan skaistā, gan neglītā, gan sublīmā, gan, piemēram, interesantā pārdzīvojumu. Cits jautājums, kā īsti šo juteklisko pieredzi raksturot. Tomēr atkal – pievēršanās estētiskajam pārdzīvojumam nenozīmē atteikšanos no skaistā, drīzāk interešu jomas paplašināšanu. Viņpus kallifobijas Danto modernās un laikmetīgās mākslas nepatiku pret skaisto skaidro pirmām kārtām vēsturiski. Viņaprāt, 20. gadsimts nesākās ar skaistā noliegumu.8 Kallifobijas aizsākumu viņš saskata dadaistu šausmās par Pirmā pasaules karā piedzīvoto. Nepatikai ir vairāki iemesli. No vienas puses, kā iespējams jūsmot par skaisto pēc tā, kas ir noticis vai pat konkrēti piedzīvots kaujas laukā. No otras puses, skaistuma kults tiek asociēts ar buržuāziskumu un liekulību. Galu galā nozīme ir arī vispārējai modernisma nostādnei – tradīcija tiek atraidīta, un skaistā slavinājums nepārprotami ietilpst šīs tradīcijas piedāvātajā komplektā. Šo sarakstu var turpināt. Modernisma loģika liek mākslai attīstīties, nepārtraukti meklēt jaunas izteiksmes formas, idejas šķiļas un mijas, bet skaistajam tajā visā vieta īsti neatrodas. Skaistais izrādās pārāk komerciāls, kapitālistisks, mietpilsonisks, aizmidzinošs un atrunājošs. Nepietiekami konceptuāls, tīrs, elitārs, atbrīvojošs, tiešs. Idejiskais vēstījums tajā pazūd un novirza uzmanību no būtiskā vai neļauj izraut no rutīnas tos pašus mietpilsoņus, kurus mākslinieks nolēmis atmodināt. Tāpēc, pēc Danto domām, mākslinieki „zākā”, „vēršas pret” skaisto (abuse of beauty). Ja mākslas darbā nav skaidra vēstījuma, skaistums var izrādīties vēl bīstamāks, jo tad mākslinieks riskē tikt apsūdzēts dekoratīvismā, kas modernās un laikmetīgās mākslas kontekstā nozīmē to, ka mākslas darbs ir tukšs, bezjēdzīgs un tā radītājs nevar pretendēt uz vietu mākslas elitē. Tāpēc laikmetīga un vienlaicīgi skaista mākslas darba radīšana ir sarežģīts balansēšanas akts, kurā jāspēj atrast īsto samēru starp skaisto un visu pārējo, un atbilstoši skaistais, pat ja tas nav pretrunā ar darbu kopumā, vienmēr ir otršķirīgs, piemēram, kā līdzeklis, lai atklātu kaut ko „dziļāku”. Tomēr man nešķiet, ka pastāv fundamentāla pretruna starp laikmetīgo mākslu un skaisto. Manuprāt, arī mūsdienās iespējams īsts mākslas darbs laikmetīgā nozīmē, kurš varētu būt tikai skaists. Vienīgi tam jābūt īpašam skaistumam. Konstantīna Karuļa „Latviešu etimoloģijas vārdnīcā” latviešu vārds „skaists” tiek saistīts ar tādiem vārdiem kā „dzidrs”, „mirdzošs”, „sakarsis”.9 Droši vien sākotnējā nozīme tam bijusi gana vienkārša, tas pats „dzidrs” vai „spožs”. Taču tas man liek atcerēties latviešu idiomu „apžilbt no skaistuma”. Manuprāt, mākslas darbs, kuru uzlūkojot cilvēks “apžilbst no skaistuma”, iegūst vērtību, ko nevajag balstīt ar dažādiem kruķiem – koncepciju, ideju, viņpasauli, emancipāciju, skandālu u. tml. Šāds skaistums ir sublīms, lai gan nenorāda ne uz okeāna, ne kosmosa bezgalību, vienīgi uz skaistuma bezgalību. Un es domāju, ka tādi darbi ir, lai gan nezinu, vai tiem šī īpašība piemīt pastāvīgi vai tikai konkrētos brīžos, kad konkrēts skatītājs sastopas ar konkrētu mākslas darbu. Manuprāt, man šādas tikšanās ir bijušas. 1 Danto, Arthur C. Kalliphobia in Contemporary Art. Art Journal, Vol. 63, No. 2 (Summer 2004), pp. 24–35. 2 Ridley, Matt. The Red Queen: Sex and Evolution of Human Nature. New York: Harper Perennial, 1993. 3 Sk., piem.: Etcoff, Nancy. Survival of the Prettiest: the Science of Beauty. New York: Anchor Books, 2000. 4 Sk., piem.: Bārtkija, Sandra Lī. Fuko, sievišķība un patriarhālās varas modernizācija. No: Mūsdienu feministiskās teorijas. Rīga: Jumava, 2001, 127.–149. lpp. 5 Danto, Arthur C. The Abuse of Beauty. Chicago: Open Court, 2003, p. 1. 6 Lyotard, Jean-François. After the Sublime, the State of Aesthetics. In: Lyotard, Jean-François. The Inhuman. Cambridge: Polity Press, 1991, pp. 135–143. 7 Velšs, Volfgangs. Estetizācijas procesi – parādības, nošķīrumi perspektīvas. No: Velšs, Volfgangs. Estētikas robežceļi. Rīga: Laikmetīgais mākslas centrs, 2005, 13.–58. lpp. 8 Danto, Arthur C. The Abuse of Beauty. Daedalus, Vol. 131, No. 4 (Fall, 2002), pp. 35–56. 9 Karulis, Konstantīns. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga: Avots, 2001. | |
| Atgriezties | |
