studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 Nr. 6 (105) Nr. 5 (104) Nr. 4 (103) Nr. 3 (102) Nr. 2 (101) Nr. 1 (100) 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Agita Šteinberga

Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Tēlniecības apakšnozarē (2014). Kopš 2011. gada sarīkojusi divas personālizstādes, piedalījusies vairāk nekā 40 grupu izstādēs, festivālos, simpozijos, rezidencēs Latvijā, Somijā, Zviedrijā, Francijā un citur, kur viņas darbi vairākkārt novērtēti, māksliniecei iegūstot mācību stipendijas, to skaitā mecenātes Ināras Teterevas stipendiju mākslā (2012).

Agita Šteinberga. Robeža. 2014 Metāls, metinājums, krāsa. 200x230x600cm (200x230x100cm(4x); 100x100x100cm) Foto: Andris Maračkovskis

Kad pirms gada, pabeidzot maģistra studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, devos praksē uz Franciju, domāju, ka turpmākā gada laikā sapratīšu, ko vēlos turpināt, ko – mainīt. Jau pēc astoņiem mēnešiem apjautu, ka pirmais, ko vēlos, ir atgriezties mājās. Man tur pietrūka brīvības un dzīvības sajūtas. Tagad, esot Latvijā, atkal jūtos dzīva un gribas ķerties pie lieliem darbiem – tie rada laimes un spēka sajūtu. Ja darbs ir lielāks par mani un ja tas vēl ir tik smags, ka jāpārvieto ar smago tehniku, rodas tādi kā taureņi vēderā, tad esmu apmierināta un laimīga. Manos darbos saistošais vadmotīvs ir līnija. Reizēm kā horizonts, kā savienotājs / šķīrējs vai haosa / miera radītājs. Es velku līnijas telpā. Tās varētu būt arī kā virzienu rādītājas, kā ceļš, kas kaut kur ved. Smadzenēs jau kaut kas vienmēr kustas un gaisā vibrē, un tad vienā brīdī redzu acu priekšā nākamo darbu. Tad sākas tapšanas process, kas man ir īpaši svarīgs. Tāpēc visi darbi ir tādi, ko pati varu izveidot, neprasot manā vietā kaut ko paveikt citiem. Tapšanas procesā ielieku daļu sevis, liekas, ka visas domas, ko strādājot domāju, paliek kaut kur starp metāla režģiem. Vēlos, lai skatītājs to sajūt. Process nereti ir fiziski smags, taču arī caur satraukumiem, nogurumu un pārdzīvojumiem rodu prieku. Gan dzīvē, gan darbos tiecos pēc harmonijas, man ir svarīgi kontrolēt procesu un plānot laiku. Neiebilstu nedēļām ilgi vienkārši metināt kopā metāla stienīšus, piecas dienas rakt 30 metrus garu taku vai dienu pēc dienas slīpēt granītu. Ticu, ka šajā atkārtošanās procesā, ko pavadu kopā ar savu topošo skulptūru, tajā iemiesojas dzīvība, īstums.

Atgriezties