VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Oda jaunībai jeb dzīvo ātri, mirsti jauns Līga Gaile Francesca Woodman. On Being an Angel Moderna Museet, Stockholm 05.09.–06.12.2015. | |
 Frančeska Vudmena. Bez nosaukuma. Roma, Itālija. 1977–1978 © George och Betty Woodman | |
| Modernās mākslas muzejā Stokholmā šoruden līdz 6. decembrim apskatāma Frančeskas Vudmenas (Francesca Woodman, 1958–1981) fotogrāfiju izstāde „Esot eņģelim” (On Being an Angel). Izstādes nosaukums aizgūts no Vudmenas darbu sērijas ar tādu pašu nosaukumu un iemīļotu tēmu, pie kuras māksliniece savas īsās dzīves laikā atgriezās vairākkārt. Uz Stokholmu izstādi atveduši viņas vecāki, kas pēc meitas pašnāvības 22 gadu vecumā izveidoja Frančeskas Vudmenas fondu viņas mākslas saglabāšanai un popularizēšanai. Izstādē eksponēti darbi no agrīnā, 13 gadu vecumā radītā pašportreta līdz lielformāta fotogrāfijām, kas tapušas Vudmenas dzīves pēdējā posmā Ņujorkā. Stokholmā skatāmas 102 fotogrāfijas, no kurām pāris desmiti publiskai apskatei izstādītas pirmoreiz, kā arī no astoņiem īsiem video veidota filma. Darbi ir gandrīz tikai estate prints, ko atlasījusi kuratore Anna Tellgriena (Anna Tellgrien). Mākslinieces pašas kopijas ir pārāk trauslas, lai tās izstādītu vai izvestu no ASV. Parasti Vudmenas daiļradi mēdz iedalīt piecos periodos: agrīnie darbi, darbi no Rodailendas Dizaina skolas (Rhode Island School of Design) Providensā, Itālijas darbi, fotogrāfijas no Makdovelas mākslinieku kolonijas (McDowel Colony) un pēdējais posms – Ņujorkā. Tomēr, kā jau Stokholmas Modernās mākslas muzejs bieži praktizē, izstāde iekārtota nevis hronoloģiski, bet iedalot darbus pēc tēmām un biežāk sastopamajiem motīviem. Pārsvarā visi Vudmenas darbi ir neliela izmēra melnbaltas fotogrāfijas, izņemot nedaudzus eksperimentus ar diazotipiju („Studijas tempļa projektam”), kad diapozitīvi ar drapētos tērpos ieģērbtām modelēm kariatīdēm projicēti uz lielām gaismjutīgām arkām. Frančeska Vudmena nākusi no mākslinieku ģimenes. Savu pirmo fotokameru viņa saņēma 12 gadu vecumā kopā ar pāris lekcijām fotogrāfijā, ko viņai pasniedza viņas tēvs gleznotājs un fotogrāfs Džordžs Vudmens. Frančeska ātri aizrāvās ar fotogrāfijas mākslinieciskajām iespējām. Viņa metodiski atkal un atkal atgriezās pie izvēlētajām tēmām, neatlaidīgi pētot tās no dažādiem aspektiem gan formas, gan satura ziņā, mainot skatpunktu vai koncentrējot uzmanību uz kādu detaļu. Māksliniece daudzkārt izmantoja kā modeli pati sevi, atkailinoties gan fiziski, gan simboliski. Darbi tapa dienasgaismā, un gandrīz visi ir fotografēti iekštelpās, inscenētā vidē, bieži izmantojot ilgu eksponēšanas laiku. Vudmenas poētiskā, izteiksmīgā un jutekliski uzlādētā pasaule skatītāju vienlaikus mulsina un aizrauj, bet fotogrāfiju nelielais izmērs (aptuveni 20 x 25 cm) aicina uz intīmu dialogu. Vudmenu interesēja sirreālisms, un viņas darbos redzami tā simboli – gulbis, zutis, gliemežvāks, cimds. Vienas no spilgtākajām un plašāk pazīstamajām darbu sērijām ir „Māja” (House) un „Telpa” (Space), kurās izmantota pamestu māju vide, pētot tēla mijiedarbību ar telpu. Noskaņa svārstās starp pasakainu un nomācošu, klaustrofobisku. Kailo meiteņu pretrunu plosīto tēlu dēļ Vudmenas mākslai bieži piedēvēts feminisma cīņas motīvs. Laikabiedri liecina, ka māksliniece pati neesot bijusi apmierināta ar tik šauru viņas mākslas satura vērtējumu. Gan skolotāji, gan vienaudži atceras Vudmenu kā spēcīgu, harismātisku personību, kas atšķīrās no vairākuma. Impulsīva, prasīga, bet arī iedomīga un ambicioza – brīnumbērns ar izteiktu talantu jau agrā jaunībā. Dzīves laikā viņa paguva izstādīt tikai dažus darbus un nepārdeva gandrīz neko. Daudzus no saviem darbiem Vudmena izmantoja kā pastkartes, ko sūtīja ģimenei un draugiem, vienu daļu atdāvināja. Tieši fotogrāfiju poētiskā noskaņa izceļ viņu laikabiedru vidū 20. gadsimta 70. gados, kad daudzas sievietes fotogrāfes lauza ierasto sievietes – objekta tēlu, izmēģinot dažādas identitātes un aktīvi piedaloties sabiedriskajā dzīvē. Izstāde papildināta ar divdesmit divu tālaika mākslinieku darbiem, kas ilustrē 70. gadus kā pārejas periodu fotomākslā no dokumentējošas uz radošāku, subjektīvāku izteiksmi. Var tikai apbrīnot, ka Vudmena jau tik agrā vecumā spēja radīt paliekošas mākslas vērtības, kas izceļas ar izteikto formu, struktūru un izcilo kompozīcijas izjūtu. Slavinot brīnumbērnu, „Esot eņģelim” atklāšanā kuratore nosauca šo par rudens svarīgāko izstādi Stokholmā. | |
| Atgriezties | |
