VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Voldemārs Matvejs kā Āfrikas spoku barvedis Irēna Bužinska L’EUROPE FANTÔME – la représentation de l’art d’Afrique au siècle vingtième Mu.Zee, Oostende, Belgium 04.07.2015.–03.01.2016. | |
 Voldemārs Matvejs (Vladimirs Markovs). 43. attēls grāmatā „Nēģeru māksla”. Sēdošas sievietes – kariatīdes figūra. Lubas kultūra, Kongo Demokrātiskā Republika. Koks Fotografēts tuvplānā 3⁄4 pagriezienā 1913. gadā Britu muzejā Londonā Fotogrāfijas oriģināls – Latvijas Nacionālās bibliotēkas kolekcijā | |
| Katra izstāde raksturo tās kuratoru ambīcijas. Ostendes Mu.Zee direktora un kuratora Filipa van den Boses (Phillip Van den Bossche) vēlme bija izgaismot Beļģijas koloniālo pagātni ar Āfrikas mākslas palīdzību, pareizāk sakot – parādīt tās reprezentāciju dažādās 20. gadsimta gaitā sarīkotajās izstādēs un izdevumos. Turklāt ķerties pie ārpus Eiropas mākslas izstādes sarīkošanas varēja arī tādēļ, ka vadošais Karaliskais Centrālās Āfrikas mākslas muzejs (Musée royal de l’Afrique centrale) Briseles priekšpilsētā Tervirenā līdz 2017. gada vidum atrodas rekonstrukcijā un tāpēc laipni atvēlēja savas kolekcijas priekšmetus eksponēšanai citos Beļģijas muzejos. Šajā izstādē, atlasot 45 eksponātus no minētā muzeja krājuma, kurators sadarbībā ar mākslinieku Kūnrādu Dedobelēru (Koenraad Dedobbeleer) pārliecina vispirms sevi, ka arī nelielam mākslas muzejam Beļģijas provincē ir pa spēkam tikt galā ar tā sauktajiem kauna traipiem savas valsts vēsturē. Lielā mērā izstāde ir intensīvu postkoloniālo studiju rezultāts. Izstādē piedalās 14 mākslinieki no Beļģijas, Austrijas, Vācijas, Nīderlandes, Francijas, Lielbritānijas, ASV, kā arī Kenijas, Kongo Demokrātiskās Republikas, Nigērijas un Kamerūnas. Āfrikas kontinenta pārstāvjiem ir gluži cita vēsturiskā pieredze un izpratne par vieniem un tiem pašiem notikumiem. Apzināti tika veikts mēģinājums radīt kopīgu pagātnes un tagadnes versiju. Turklāt izrādās, ka ar „Āfrikas spokiem” izstādes nosaukumā bija domāti nevis tumšādainie pamatiedzīvotāji, bet gan „melnā” kontinenta „baltie” pētnieki, kuru fotogrāfijas rada priekšstatu par turienes tautām, dzīvi, kultūru un mākslu. Izstādes vēsturiskajā daļā iekļautas tikai divu autoru fotogrāfiju kolekcijas, kam ir vistiešākā saistība ne vien ar Āfrikas, bet arī ar Beļģijas vēsturi. Tā vispirms ir angļu misionāres Alises Sīlijas Herisas (Alice Seely Harris) slaidu un fotogrāfiju kolekcija, kas tapusi Kongo valstī 20. gadsimta sākumā, kurp viņa devās kopā ar savu vīru. Plašajā Kongo upes baseinā saimniekoja Beļģijas karaļa Leopolda II nosūtītās dabas resursu izpētes ekspedīcijas, piekopjot grūti aptveramu nežēlību un metodes vietējo iedzīvotāju sodīšanā. Redzētais tik ļoti satrieca jauno sievieti, ka viņa bez iepriekšējas fotografēšanas pieredzes sāka dokumentēt notiekošo. Pēc atgriešanās Lielbritānijā viņas fotogrāfijas tika izmantotas kampaņā, lai ierobežotu Beļģijas karaļa varas pārstāvju patvaļu. Lekcijas, kurās tika demonstrēti slaidi ar bērnu sakropļotajiem ķermeņiem, noslepkavoto cilvēku līķi un izvarotas sievietes, Rietumu sabiedrībā izraisīja tik plašu protesta vilni, ka 1908. gadā karalis bija spiests atsaukt ekspedīcijas no šī reģiona. Arī 21. gadsimta sākumā Herisas fotogrāfijas pārsteidz ar kompozīcijas perfekciju un gaismēnu saspēli, radot tik lielu kontrastu ar paskaidrojumu, kāpēc tapis šis konkrētais kadrs. Satriecoša ir fotogrāfija ar jaunu vīrieti, kas aplūko savas piecgadīgās meitiņas pēdiņu un plaukstu – vienīgos pārpalikumus no beļģu uzkūdīto kanibālu maltītes... Herisa lietoja tādu pašu Kodak kameru, kāda bija, iespējams, arī mūsu māksliniekam Voldemāram Matvejam, kad viņš kopā ar tuvu draugu un līdzgaitnieci Varvaru Bubnovu devās savas Āfrikas meklējumos pa Eiropas etnogrāfiskajiem muzejiem un 1913. gada vasarā ieradās mākslas muzejā Tervirenē. Paradoksāli, bet Matvejam ar angļu misionāri ir vēl vairāki saskares punkti: arī viņam nebija iepriekšējas fotogrāfa pieredzes, ķeroties pie ārpus Eiropas mākslas darbu fotografēšanas. Herisai bija svarīgi maksimāli precīzi dokumentēt pieredzētās šausmas, bet Matvejam bija būtiski fiksēt pilnīgi pretējo – skaistumu un unikālo, kas piemīt afrikāņu tēlniecībai. Šī iemesla dēļ Matvejs centās atrast atbilstošo tēlniecības objekta fotografēšanas rakursu un izmantoja tuvplānus, lai būtībā atdzīvinātu garus, ko reprezentē skulptūras, jeb, pārfrāzējot izstādes nosaukumu, – Āfrikas spokus, kuri paņem savā varā, apburot ar majestātisko skaistumu un pirmatnējo spēku. Nācās konstatēt, ka rietumnieki savas koloniālās pagātnes apcerē joprojām saglabā zināmu augstprātību saskarē ar citādajiem. Citāds viņiem ir arī Matvejs ar savu latvisko izcelsmi un krievu pseidonīmu. Prieku, ka beļģi pirmie Rietumu muzeju praksē iekļāvuši Matveja fotogrāfijas Āfrikas reprezentācijas vēsturei veltītajā tik nozīmīgajā ekspozīcijā, mazliet aptumšoja fakts, ka iepriekš nebija nācies sastapties ar paviršību fotogrāfiju izvietošanā: neraugoties uz visām norādēm, Matveja fotogrāfija sākumā bija eksponēta otrādi. Laikam jāpiekrīt afrikāņu izcelsmes Kongo dzimušā, tagad Briselē dzīvojošā mākslinieka, mākslas zinātnieka un kuratora Tomas Mutebas Luntumbues (Toma Muteba Luntumbue) atziņai, ka „muzejs tomēr ir ideoloģiska konstrukcija, kurā citādajam labākajā gadījumā tiek piešķirts vienīgi pagaidu viesa statuss”. Tas nozīmē tikai to, ka mums vēl jo vairāk jācīnās par savējiem un jāturpina nostiprināt Matveja pozīcijas Āfrikas pētniecības vēsturē. | |
| Atgriezties | |
