VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Zigurda Poļikova abstrakciju lauki Guna Millersone | |
 Zigurds Poļikovs. Dārza būdas. Audekls, eļļa. 80 x 120 cm. 2010 | |
| Divi Kurzemes muzeji – Talsu novada muzejs un Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejs – 2015. gadā vasarā rīkoja pazīstamā gleznotāja Zigurda Poļikova 60 gadu jubilejai veltītas izstādes. Kopīgiem spēkiem, arī ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu izdots Poļikova pēdējo desmit gadu darbu katalogs. Zigurds Poļikovs (1955) dzīvo un strādā Saldū, bet pēdējos astoņus gadus vairāk ir saistīts ar Talsu „Krūmu mākslas grupu”, piedaloties tās rīkotajās izstādēs, projektos un plenēros, kopā izstādoties Čehijā, Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā, Beļģijā un Turcijā. Poļikova darbi labi iekļaujas talsinieku spraigi ekspresīvajā glezniecībā ar it kā mierīgākām un izsvērtākām gleznu virsmām. Poļikova mākslinieka biogrāfija ir līdzīga vairāku talsinieku biogrāfijām: sekojot paša gribai un aicinājuma spēkam, bez speciālās mākslas izglītības, arī laimīgi satiekot īstos padoma devējus un līdzgaitniekus. Pirmkārt jāmin viņa un Andra Biezbārža kopīgais skolotājs jūsmīgais Talsu ainavu gleznotājs Žanis Sūniņš. Vēlāk, darbojoties Jaņa Rozentāla Saldus Tautas mākslas studijā, īpaši nozīmīga bija tikšanās ar personībām, kuras Saldus pilsētai piespēlēja „liktenis un laiks” (var varbūt vilkt paralēles ar laimīgo Jaņa Rozentāla piedzimšanu Saldus miestā?): 1983. gadā par studijas vadītājiem kļuva tikko Mākslas akadēmiju beigušie Alija un Ģirts Muižnieki, un vēlāk to vadīja Aija Zariņa (1986–1991). Tas bija viņu visu kopīgais atklāsmju un nepieciešamās bohēmas laiks un laimīgā kārtā arī 90. gadu sākumā robežu atvēršanās laiks Latvijas mākslai. Par Poļikova, pavisam vienkārša elektriķa, kurš, kā daudzi Kurzemes „veči”, beidzis Kandavas Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumu, pēkšņo ienākšanu 80. gadu beigu – 90. gadu Latvijas glezniecības un tās pirmo nozīmīgo ārzemju izstāžu (Vācijā) sarakstos un starptautiskajos mākslas gadatirgos (Beļģijā, Spānijā, Vācijā) var pateikties šai laimīgajai īsto mākslinieku īstajam satikšanās gadījumam. Tepat bija arī mākslas zinātnieks Ivars Runkovskis, kas līdzēja viņa personālizstāžu sarīkošanā (Rīgā, galerijās „Jāņa sēta”, „G&G” un „Čiris”) un 1994. gadā rakstīja: „Viņa glezniecība uztveras kā gaišredzība, apskaidrība. Tā ir brīva un sakāpināta formu un krāsu orģija, spēle (..) viņam ir Dieva dota mēra izjūta, bet ne tikai (..) Poļikovs glezno ne amatu, bet sūtību.” No kurienes tas viss? Aija Zariņa vienmēr neviltoti laimīga atklāj, ka viņas dzīvē tā gadījies tikai divas trīs reizes – noskārst, ka tepat blakus ir talants, ko dzīve tev piespēlē pabīdīt uz īstā ceļa. Gribētos izcelt gleznu no Poļikova šīs vasaras izstādēm ar pavisam banālu nosaukumu „Dārza būdas” (2010). Tajā notverts mazpilsētu brīnišķais skaistums, kas ieraugāms mazdārziņos. Mēra izjūta, ko min Ivars Runkovskis, patiesībā ir maigums. Un tā lauku cilvēka sentiments, kurš redz un pēta savu ikdienišķo ainavu savās gaitās katru dienu. Kāpēc gan to saukt kaut kā citādi? Protams, krāsa. Īstais tonis. Tīksmīgi garšīgs fons, debesis, koptonis perfekti rūpīgi un biezi noklāts. Otas platums vieliski un fiziski sajūtams – gribas pieskarties. Valdošais zilais ir tik žilbinoši skaists, spilgtā pavasara saule vēl kailajos dārziņos liek samiegt acis līdz asarām, tad tam pāri droši iet vēsi melnas tioindigo krāsas platas, šur tur arī mazas otas zīmējums: būdu karkasu grafika, pašdarināto vārtiņu ornamenti, koku un krūmu zaru raksti, polietilēna plēvju fragmenti, gludo laukumu simbioze ar drošo otas kaligrāfiju. Tīri, vienkārši un viegli. Tā liekas. Līdzīgu jūsmas pilnu sajūtu radījušas Poļikova gleznotās pamestās kaltes un dzirnavas, lapu dedzinātājas, pilskalni, mazie dīķīši, baltās mājas, mājas pie ezera un mājas naktī. Redzēt to, kas gleznojams, kas saviļņo, dod impulsu, bet gleznot pēc darba dienas, vēlos vakaros, – tas ne vienmēr ir viegli. Runkovskis 1994. gadā min krāsu orģiju spēli. Tagad mākslinieka rokraksts ir mainījies. Kataloga ievadā Poļikova laikabiedre Baiba Sprance raksta, ka „parādās pavisam cits dominējošs spēks, kas nomierina aktīvās struktūras. Tā ir sedzoša vai daļēji sedzoša krāsa lielā laukumā, kas it kā pasaka – ir jau labi, miers pāri visam. (..) Patiesībā tā ir piesātināta un blīva, bet reizē ļoti dzidra un maiga telpa, kas ir lielāka, nekā izskatās, un tāpēc šķiet pilna ar jaunām iespējām (..).” | |
| Atgriezties | |
