VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Krāsu meditācija Ruta Štelmahere Mariannas Peilānes un Vladislava Šveides 100 gadu jubilejas izstāde Jēkabpils vēstures muzeja Krustpils pils vārtu tornis 07.08.–31.10.2015. | |
 Vladislavs Šveide. Vecrīga. Audekls, eļļa. 35 x 48 cm. 1964 | |
| Daces Lukševicas izlolotā, ar cieņu un pietāti veidotā izstāde Jēkabpilī aizsāk laulāto draugu gleznotāju Mariannas Peilānes (1915–1996) un Vladislava Šveides (1919–1984) 100 gadu jubilejai veltītu izstāžu ciklu, noslēgumā plānojot izvērstākas abu mākslinieku darbu skates Rīgā. Gleznotāju darbu apzināšana un izpēte tiek veikta sadarbībā ar mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni. Izstāde mūsdienu skatītājam sniedz iespēju iepazīt padomju laikā apzināti piemirsto gleznotāju pagājušā gadsimta otrajā pusē radītos darbus, kuru kopīgā iezīme ir mīlestība pret Latviju. Mākslinieku uzskatu neatbilstība padomju ideoloģijas virzienam bija priekšnoteikums viņu mākslas dzīves savrupībai, kurā tika saglabāta radošā un domas brīvība. Marianna Peilāne dzimusi 1915. gada 8. februārī Madonas apriņķa Mārcienā, mācījusies Arvīda Dzērvīša vadītajā Rīgas Valsts mākslas amatniecības skolā un Latvijas Mākslas akadēmijā pie vecmeistariem Augusta Annusa, Valdemāra Tones, Konrāda Ubāna, Kārļa Miesnieka un Leo Svempa, diplomdarbu gleznojusi stājglezniecības darbnīcā pie Jāņa Liepiņa, absolvējusi akadēmiju 1950. gadā. Latvijas Mākslinieku savienībā uzņemta 1968. gadā. Vladislavs Šveide dzimis 1915. gada 28. februārī Ludzas apriņķa Nirzas pagastā. No 1935. līdz 1938. gadam mācījies Romana Sutas gleznošanas studijā Rīgā. 1973. gadā uzņemts PSRS Mākslinieku savienībā. Abi gleznotāji strādājuši arī restaurācijas darbus baznīcās un veidojuši altārgleznas. Izstādēs mākslinieki piedalījās kopš 20. gadsimta 50. gadu sākuma. Mākslinieki bieži gleznojuši plenērā, tāpēc nav pārsteigums, ka piemiņas izstādē dominē ainavas, pārsvarā ūdeņi – Daugava, Gauja, Pērse – un marīnas ar zvejnieku būdiņām. Mariannas Peilānes ainavas raksturo impulsivitāte, nesamocīts triepiens, smalks pelēcinātu toņu kolorīts ar gaišas mākoņu maliņas dominanti. Krāsās spožāki, pastozāki, pārsvarā konturēti ir ziedu un kluso dabu gleznojumi. Daži no tiem, šķiet, tapuši gluži joņaini, priekšmetu materialitāte tajos teju taustāma, darbi fascinē ar grūti formulējamu vibrāciju vai atmosfēru („Ziedi”, „Baravikas”, „Rudens ziedi”). Meistarīgs ir arī Peilānes gleznotais meitenes portrets ar viegli nostalģisku vēstījumu („Dace”). No akvareļiem un pasteļiem izceļams noskaņā spēcīgais akvarelis „Rīts jūrmalā”. Manuprāt, mazāk veiksmīgi ir ziedu zīmējumi pasteļa tehnikā. Vladislava Šveides monohromās, tonāli niansētās marīnas un pilsētas ainavas man bija patīkams, nedaudz mistisks jaunatklājums. Pārliecinoša nosacītība, kas atstāj telpu iztēlei un meditācijai, brīžiem izraisīja līdzīgas sajūtas piedzīvotajam Marka Rotko zālēs ievērojamā abstrakcionista muzejā Daugavpilī. Vladislava Šveides darbi iegūtu, ja tiem būtu daudz vērienīgāks formāts un tie būtu skatāmi pārdomātākā apgaismojumā. Šķiet, liela daļa ainavu gleznotas laika nogrieznī starp dienu un nakti, notverts mirklis, kad sabiezē krēsla, izplūdinot debesu un zemes vai jūras robežas. Drosme, skarbums, tekstūras pretstatā gludiem laukumiem, pelēcināti („Nomākusies diena”), brūngani silti zemes toņi, sārtais un gaumīgi iegleznotais zelts („Vecpilsēta”) sasaucas ar Borisa Bērziņa ceļu glezniecībā. Spēcīgu vispārinājumu māksliniekam izdevies ietvert gandrīz abstraktajā gleznojumā „Klusā daba”. Vladislava Šveides darbi atgādina par to, ka zaudējumu pilnajā laikā, kurā viņš dzīvoja, varēja gleznot un saglabāt savu patību, un tas piešķir viņa vēstījumam paliekošu vērtību. | |
| Atgriezties | |
