VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Bbbbailes no romantiķiem Šelda Puķīte Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns. „Bailes nav” Galerija "Alma" 07.09.–10.11.2015. | |
 Skats no izstādes „Bailes nav”. 2015 Foto: Kristaps Kalns | |
| Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstāde „Pacieties” (2012), kas vizuālajā skanējumā atgādināja Mocarta Rekviēmu, šķita noslēgums kādam būtiskam radošās darbības ciklam. Izstāžu zāles „Arsenāls” velvju ieskautās plašās telpas bija piedzīvojušas sakralizāciju, dzīves un nāves nebeidzamās pāru dejas pazemīgu un reizē monumentālu atceri. Šis izstādes formā ietērptais piemineklis 2012. un 2013. gada mijā diemžēl kļuva par Purvīša balvas ekspertu un pēcāk neapmierināto projekta cienītāju galveno strīdābolu, Sarmītei Māliņai un Kristapam Kalnam neiekļūstot finālistu astoņniekā. Pēcāk gan runas noklusa, publika pašķīda, mākslinieki katrs nodevās individuālajiem projektiem presē vai grāmatu dizainā, kamēr mākslas vide pacietīgi divus ar pusi gadus gaidīja jaunu projektu, jaunu lapaspusi. Ja izseko Sarmītes Māliņas darbiem cauri pēdējām trīs desmitgadēm, tad var konstatēt, ka viņas gadījumā nav tāda noslēguma, vienmēr ir turpinājums vai atgriešanās. Arī tagad galerijā ALMA apskatāmā izstāde ir kārtējais viņas un Kristapa Kalna sakralizācijas akts, arī uz kolektīvām un personīgām atmiņām balstītu bērnu zīmējumu semiotikas paraugstunda. Nelielie redīmeidi un instalācijas veido altāra (šaha galdiņš ar pūpoliem un sakaltētas zāles kumšķiem), kanceļu (bezdelīgas ligzdas) un relikvijas (motociklista retro ķivere) kolekciju, bet pie abu zāļu sienām ir sakārtas ar Kristapa Kalna roku zīmētas ikonas. To pamatne veidota no veciem tēstu koku – bērza, ozola un egles – dēļiem, kas reiz bijuši daļa no lauku mājas. Manuprāt, izstāde nav paredzēta skatītājam, mākslinieki savā radīšanas baudā un ekspozīcijas veidošanas priekā ir pašpietiekami. Darbi, it īpaši uz melni krāsotajiem, nolakotajiem dēļiem zīmētie tēli, nepadodas komunikācijai un uztverami vien kā personīgā pieredzē iegūtu zīmju vingrinājumi. Tie drīzāk ir konceptuāls akts, paskaidrojošs teksts. Zīmējumu labākā daļa ir paši dēļi – tāpat kā mazās, neuzbāzīgās instalācijas / redīmeidi. Tiem piemīt romantisks jutekliskums un nostalģijas oreols – kā jau mīļu atmiņu rekonstrukcijām. Atskārsme, ko gūst ilgāk izstādē uzkavējies apmeklētājs, ir līdzīga garlaikota viesa pieredzei, kurš atstāts istabā viens, kamēr dzīvokļa saimnieks aizrunājies pa telefonu. Rodas vēlme atrast kaut ko, kas kliedēs apātiju, esot starp skaistām, bet mēmām lietām. Ja paveicas, tu atrodi kādu mazu, ļoti īpašu dārgumu, kā pamesta putnu ligzda vai saulīte, iezīmēta kāda attēla stūrī. Ja ne, vienmēr var sākt uz līdzņemamās anotācijas malas švīkāt zvaigznītes. Pieteiktā tēma, kas žonglē starp personīgi nostalģiskām atmiņām un atsaucēm uz bērna kā bezbailīgā sevis izteicēja figūru, liek domāt par 19. gadsimta romantiķiem un viņu pastiprināto interesi par bērnu radīto mākslu. Franču skolotājs un viens no komiksu mākslas aizsācējiem Rūdolfs Topfers 1848. gadā rakstījis, ka bērni ar visu savu neveiklo naivumu labāk atspoguļo radītāja apslēptos nodomus nekā kāda radītās realitātes kopijas. Tieši šajos „naivajos cilvēciņos” ir jāmeklē mākslas pirmavots. Topfers aizsāka domu, ko vēlāk attīstīja un savā mākslā par ļoti būtisku uzskatīja modernisti. Arī latvieši ir fascinējušies ar bērnu zīmējumiem no Voldemāra Matveja un Jāņa Jaunsudrabiņa līdz Aijai Zariņai, Džemmai Skulmei, Mārim Subačam, Ingai Melderei un Ērikam Apaļajam. Kamertonī veidotā ekspozīcija kontrastē ar pieteiktās tēmas lielumu, kas liecina par dominējošo Sarmītes Māliņas rokrakstu šajā izstādē. Viņai, šķiet, patīk smalkas, skaistas, mazas lietas, intīmi rotaļīgi komunikatori kā izstādē redzamais šaha galdiņš ar pūpoliņiem, kas atsauc atmiņā 1994. gadā galerijā „Bastejs” izstādīto darbu „Vērtību komplekss” (uz pusdārgakmeņiem sarindotas pupas). Sajūtu līmenī gribas Māliņu salīdzināt ar vēl vienu mazo lietu burvi, jau iepriekš minēto Ingu Melderi, bet lakoniskos zīmējumus – ar Māra Subača vizuālo valodu. Kazimira Maļeviča melnais kvadrāts jeb „Pēdējais romantiķis” (atsauce uz grupas izstādi „Mūsu laika ikonas”) turpina māksliniekus vajāt. Skaistums prevalē un simboliski atspoguļojas divu tā padevīgo kalpu pašportretos, garās samta lentēs piekārtās bildēs, – Kalna motociklistā un Māliņas melnajā kvadrātā. Izstāde, gluži kā pupas uz pusdārgakmeņiem, ir personīga vērtība, kas tā īsti būs saprotama tikai savējiem. Bet, ja vēl par tām bailēm, – ir tā, ka, tikai tās pārvarot, var noturēt līdzsvaru uz riteņa. | |
| Atgriezties | |
