VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jānis Purcens. Savādākas meditācijas Eduards Dorofejevs Jānis Purcens. „Tas pats, tikai savādāks” Galerija „Daugava” 29.07.–20.08.2015. | |
 Jānis Purcens. Ignācijs. Audekls, eļļa. 115x90cm. 2013 | |
| Jebkurš mākslas darbs parasti ir cieši saistīts ar paša mākslinieka personību. Protams, iespējami arī izņēmumi, ja mākslinieks kādā situācijā ir spiests izpildīt pasūtījumu, kas viņam šķiet garlaicīgs, pretīgs vai pat antihumāns. Bet arī šādos ekstremālos gadījumos aiz konjunktūras mēs vienalga varam saskatīt autora individualitātes ēnu. Jānis Purcens, kura pēdējo gadu darbu izlase bija apskatāma galerijā „Daugava”, šķiet, atrodas polāri pretējā situācijā, proti – viņa glezniecība ir tas, no kā sastāv viņš pats: tur ir viņa dzīve, valoda un ticība. Ticība un reliģija visticamāk ir pirmais, kas nāk prātā, jo gleznotāja pievēršanās aktīvai kristīgajai dzīvei, tostarp gandrīz gadu pavadot katoliskās baznīcas garīgajā seminārā Rīgā, atšķir viņu no citu mākslinieku vidus, kuriem ticība dažreiz ir tikai tēma, nevis ikdienas dzīves saturs. Tajā pašā laikā Purcena gleznu ekspresīvā vizuālā valoda, postmodernistiskās spēles ar asociācijām un galējais individuālisms ir tas, ko vismazāk varētu sagaidīt no t. s. garīgās mākslas, kurai it kā būtu jābūt universāli skaistai un harmoniskai. Sanāk, ka arī šeit Jānis Purcens ir savādāks. Izstādes nosaukums „Tāds pats, tikai savādāks” norāda uz vēl vienu mākslinieka daiļrades pretrunīgo aspektu – pašatkārtošanos. Tas, manuprāt, izriet galvenokārt no attieksmes pret mākslinieka profesiju, ko Purcens, cik noprotams, uztver caur viduslaiku sholasta prizmu. Kā rakstīja svētais Augustīns – cilvēka racionālā darbība pakļauta ar dievišķo gaismu apskaidrotam prātam, un, protams, šajā gadījumā mākslinieks var sevi uztvert tikai kā izpildītāju, otu Dieva rokās, nepretendējot uz autortiesībām. Šī pieeja Purcena mākslā ir noteicošā un ļauj viņam samierināties ar postmodernistiskiem sirdsapziņas pārmetumiem par savu neizbēgamo piedalīšanos globālajā mākslas pārprodukcijā. Lūdzies un strādā – novēlēja svētais Benedikts, un Jānis Purcens uzklausa, liekot vienlīdzības zīmi starp gleznošanu un meditāciju. Atmetot reliģiskos pārdzīvojumus, ļoti aizraujoši atrast nemanāmas atsauces izstādē redzamajos darbos, kas ļauj skatītājiem iegrimt mākslas pazinēja apcerīgajā stāvoklī. Izstādes ievadglezna „Ignācijs” (2013), kas šķietami attēlo bezrūpīgu mākoņu vērošanu vasaras dienā, uzmanīgu skatītāju pēkšņi pārnes uz Romu un noliek guļus svētā Ignācija no Lojolas baznīcas vidusjomā. Koki virs galvas pārtop par grandiozu arhitektūru, iluzorās debesis piepildās ar eņģeļiem un svētajiem, un uz mākonīša Dieva priekšā parādās ceļos nometies Ignācijs. Tas viss notiek tikai iztēlē, bet, jo ilgāk meditatīvi vēro Jāņa Purcena darbu, jo līdzīgāks tas top baroka laika mākslinieka Andrea Poco baznīcas plafona gleznojumiem. Arī darbā „Neprotu līmēt” (2010) nemitīgi atkārtotā lūgšana „Kungs Jēzu Kristu, Dieva dēls, apžēlojies par mums, nabaga grēciniekiem”, ko mākslinieks kā nogrēkojies skolnieks ar roku raksta neskaitāmas reizes, aizpildot visu gleznas telpu, var būt interpretēta ne tikai kā mākslinieka garīgā prakse, bet arī kā parafrāze par konceptuālista Džona Baldasari rakstisko „solījumu” vairs netaisīt garlaicīgu mākslu (I Will Not Make Any More Boring Art, 1971). Un tā, aizrautīgi lēkājot starp asociācijām, pēkšņi attopies un saproti, kāpēc Purcena gleznas ir tik pievilcīgas, jo katra no tām ir kā pavediens, lai sajustu to pašu, ko pārdzīvojis mākslinieks. Rezultāts gandrīz tas pats, tomēr citādāks. | |
| Atgriezties | |
