VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tehniskā meditācija pastelī Ansis Vasks Rolands Gross „Formas līnija” Galerija „Daugava” 05.08.–29.08.2015. | |
 Rolands Gross. Purvs. Audekls, avīze, pastelis. 79x100cm. 2013 | |
| Profesora Rolanda Grosa mākslas tēls manā apziņā spilgti iegūla kādā no Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēju izstādēm apmēram pirms desmit gadiem. Tie bija ogles un zīmuļa zīmējumi. Akti, kas fascinēja ar pārliecinošām formām un izsmalcinātu līniju. Šajos zīmējumos vēl vairāk par izdaudzināto mākslinieka tehnisko meistarību bija sajūtams tas, kā viņš ir izbaudījis zīmēšanas procesu – katru līniju un ēnu. Neaizmirstama pieredze, ko var saukt par mākslas pārdzīvojumu. Tas ir pārdzīvojums, ko var radīt pat tikai viena sekunde, viena detaļa. Šīs vienas maģiskās sekundes gaidās mēs visi arī dodamies skatīties mākslu. Izstādē „Formas līnija” bija skatāmi 16 pārsvarā pēdējos pāris gados tapušie Rolanda Grosa darbi. Par mākslinieka atpazīstamības zīmi līdztekus gludajai, uz maigām gaismēnām balstītajai formveidei kalpo arī eksperimenti, kad pasteļglezniecība tiek kombinēta ar dažādiem materiāliem – audeklu, papīru, linoleju –, meklējot faktūras vai papildinot vizuālo kompozīciju. Šie meklējumi attaisnojas gadījumos, kad izvēlētais materiāls dod pievienoto vērtību tā raksturam vai vēstij. Piemēram, darbā „Logā 3” (2010) par pamatu izmantots linolejs, kas ar savu raupjo tekstūru rada atmosfērisku virsmas vibrāciju, kura komplektā ar maigo sfumato reducē konkrētību, tādējādi izceļot gaismēnu veidotās „garšīgās” kailo sieviešu formas. Tomēr visos gadījumos, kombinējot tehnikas un materiālus, rezultāts nav tik organisks un pilnībā attaisnojies. It īpaši tas sakāms par digitālās drukas apvienojumu ar pasteli darbā „Makšķernieka sapnis” (2012), kur uz audekla uzdrukāts naksnīgs upes fotoattēls ar pietauvotām baržām, bet pa virsu priekšplānā iegleznotas zivis uz avīzes. Digitālā druka pēc būtības ir ērts un lēts medijs. Tās kombinācija ar glezniecību ir riskanta un daudzos gadījumos sevi neattaisno. Paliek mākslīguma jeb krāpšanās pēcgarša. Protams, nevar noliegt, ka rezultāts mēdz attaisnot līdzekļus, tomēr šajā gadījumā tā nav noticis. Tehniku vai materiālu kombinēšana ir sekundārs temats, jo galvenais ir rezultāts. Radoši vispārliecinošākais izstādē bija darbs „Purvs” (2013) – uz avīzes redzams hromatisks štriha mākonis, kurā, paveroties ilgāk, iznirst purva aprises. Pārliecina mākslinieka rokas atbrīvotība, tonālā niansētība un skaidrais uzdevums, ko viņš risinājis. Skaista izstādes detaļa – izteiksmīgajam sievietes dibenam pielipusī bērza lapiņa sievišķo formu pārpilnajā pirts ainā „Logā 6” (2010). Rezumējot jāsecina, ka Rolanda Grosa tehniskā meistarība apliecināta katrā darbā un katrā detaļā, taču brīžam radās sajūta ka meistarība rādīta meistarības pēc („Mūžīgie kontrasti”, 2015), ko drīzāk varētu nosaukt par savveida mākslinieka meditāciju. Ir mākslinieki, kas meditē, noklājot daudzus kvadrātmetrus ar sīkām svītriņām. Rolanda Grosa meditācija ir forma, līnija un detaļu perfekcija, dažādu tehniku pārvaldīšana. Nereti šīs meditācijas rezultātā visa paliek par daudz. Gribas vairāk monumentalitātes un vienkāršības. Gribas savu mākslas pārdzīvojuma sekundi katrā izstādē. | |
| Atgriezties | |
