VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laikmetīgā marīna Aiga Dzalbe Voldemāra Johansona instalācija „Slāpes” Bijusī tekstilfabrika „Boļševička” 04.–10.09.2015. | |
 Voldemārs Johansons. Slāpes. Kadrs no videoprojekcijas (12 x 5 m). 5.1 telpiska skaņa, migla. 2015 | |
| Viens no spilgtākajiem notikumiem šajā mākslas un kultūras piesātinātajā rudenī pavisam negaidot pārsteidza bijušajā tekstilfabrikā „Boļševička”. Tur tukšā, pamestā betona korpusā atradās kaut kas pilnīgi fascinējošs – Voldemāra Johansona monumentālais okeāna vētras piemineklis. Neraugoties uz dziļo, trāpīgo iedarbību, izteiksmību un pat precīzo nosaukumu „Slāpes”, šo darbu nevar nekā viennozīmīgi apzīmēt un raksturot. Jaunā teātra festivālā Homo Novus tas tika pieteikts ar pirmizrādi teātra telpas un scenogrāfijas programmā „Kopīgā telpa: mūzika, laiks, politika”. Es tomēr sliecos domāt, ka tur ir kas vairāk nekā spēcīga scenogrāfija piemērotā un uztverei labvēlīgā vidē, drīzāk „Slāpes” varētu saukt par videoinstalāciju (kas neko neizsaka) vai lietot metaforisko apzīmējumu – skaņas skulptūra (kas vedina varbūt pat pamatotas asociācijas ar, teiksim, Samotrākes Nīkes skulptūru). Mēģināju saprast, kāpēc mani šis darbs tik ļoti pozitīvi iespaidoja un šķita kā nevainojams veselums, atbilstošs tam, ko parasti domā, kad saka: īsts mākslas darbs. Pirmkārt, bez šaubām, iespaidoja pati ainava – stihija, kas ar mākslai vien zināmiem paņēmieniem ir iekapsulēta un nogādāta līdz skatītājiem mierīgā pilsētā. Pie darba – milzīga ekrāna, kurā līdz ar skaņu filmēta vētra okeānā, patiešām var meditēt, „vērot un ieklausīties stihijā no attāluma, kas nebūtu iespējams dabiskajā vidē, kad apbrīns mijas ar šausmām” (kā teikts anotācijā). Šāds tehnoloģiju laikmeta mākslas darba radīts pārdzīvojums nebūtu iespējams, ja tam trūktu izpildījuma perfekcijas, ko Johansona darbā nodrošinājuši operatori Andrejs Rudzāts un Māris Pilāts, kā arī skaņas redaktors Ernests Ansons. Tomēr galvenokārt pārliecināja veids, kā par mūžīgo, mākslas vēsturē aprobēto tēmu var runāt laikmetīgās mākslas valodā. Būtībā Voldemārs Johansons atbilstoši savām interesēm, prasmēm un pieredzei skaņas un audiovizuālās mākslas formās ir darījis to pašu, ko 17.–20. gadsimta gleznotāji marīnisti – Tērners, Aivazovskis, latvieši Eduards Kalniņš, Valdis Kalnroze, Jānis Osis un citi, kurus arī interesēja jūras un vēja daba, viļņu kustība, gaismas īpašības. Pat jaunākajā glezniecībā nākas dzirdēt par satriecošiem lielizmēra jūras vai okeāna tuvplāniem, kādus glezno, piemēram, Sanfrancisko dzimušais Ņujorkas gleznotājs Rens Ortners (Ran Ortner). Voldemāra Johansona darbs minēto autoru veikumam piepulcējas kā aktuāla, 21. gadsimta uztveres specifikai adekvāta marīna. Tā jēga ir pārdzīvojums – stihijas sajūtas tvērums un ģenerēšana skatītājos (un ne jau tikai jūrās plosās stihijas, bet arī mūsu dvēselēs), savukārt lielākā veiksme – spēja atteikties no visa liekā. | |
| Atgriezties | |
