VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Aci pret aci. Ar kramplauzi
Elīna Sproģe
Francijas laikmetīgās mākslas izstāde Le Cambrioleur
„Rīgas mākslas telpa” 05.09.–20.11.2015.
 
Ar vērienīgu publicitātes kampaņu mūsdienu kultūras foruma „Baltā nakts” laikā Rīgas plašākajā izstāžu zālē atklāta neatkarīgā kuratora Gēla Šarbo (Gael Charbau) veidotā izstāde Le Cambrioleur („Kramplauzis”). Tajā pārstāvēti mākslas darbi no Francijas laikmetīgās mākslas izplatīšanas asociācijas ADIAF biedru (konkrēti sešu no vairāk nekā trim simtiem nozīmīgāko franču kolekcionāru) privātkolekcijām. Notikums pieteikts kā līdz šim lielākā Francijas laikmetīgajai mākslai veltītā izstāde Latvijas vēsturē. Izklausās grandiozi? Izstādi atklāja ADIAF prezidents, nu jau 15 gadus pastāvošās Marsela Dišāna balvas dibinātājs un pazīstamais mākslas kolekcionārs Žils Fušs (Gilles Fuchs), īpašus pateicības vārdus veltot idejas autorei un producentei Ingai Šteimanei. Viņai paldies jāsaka arī mums, jo līdz ar Šarbo atlasītajiem darbiem Rīgā ieradās ducis ADIAF biedru, lai iepazītos ar vietējo mākslas scēnu, apmeklētu galerijas un mākslas centrus, kā arī ielūkotos mākslinieku darbnīcās.

Pagājušogad rīdziniekiem bija iespēja sastapties ar franču mākslinieku Kristiana Boltanska un ORLAN darbiem. Tagad, pateicoties tādiem autoriem kā Klods Kloskijs (Claude Closky), Sādans Afifs (Saâdane Afif), Neils Belufa (Neïl Beloufa), Kamija Anro (Camille Henrot), Adels Abdesemeds (Adel Abdessemed) un Teo Mersjē (Théo Mercier), varam atklāt arī daļu vidējās un jaunākās paaudzes glezniecības, laikmetīgās tēlniecības un konceptuālās mākslas ainu. Bez šaubām, šai gadījumā izstāde pieprasa vērīgu, iedziļināties gribošu skatītāju, jo no viena vai pāris darbiem nav iespējams novērtēt atsevišķa autora individuālo rokrakstu. Vai tiem kopā būtu jākalpo kuratora noteiktam vēstījumam? Fragmentārā, plašumā vērstā atlase neizbēgami draud apzagt pašu „kramplauzi” un apmuļķot „izmeklētāju” (jeb komisāru), jo kļūst radniecīga saloniskai skatei konceptualizējamas vienotības trūkuma dēļ. Gribētos ko vairāk nekā vien institūcijas nosaukumu, kas veido darbu ietvaru. Arī izstādes bukletā izcelti tieši kolekcionāri, nevis mākslinieki.
 
Skats no izstādes „Kramplauzis”
Foto: Kristīne Madjare
Publicitātes foto
 
„Kāpēc (un kas ir šis) kramplauzis?” es ļaujos nosaukuma suģestētajai lomu spēlei. Fušs smejot kramplauzi asociē ar kolekcionāru, kurš, kaislības mudināts, alkst piesavināties to, kas nepieder viņam. Šarbo sevi salīdzina ar komisāru, kas savācis nozieguma lietiskos pierādījumus un izlicis publiskai apskatei. Es? Laikam jau viens no daudzajiem lieciniekiem...

Nonākot „Rīgas mākslas telpas” Lielajā zālē, saskaros ar ekspozīcijas stendu izkārtojumu, kas šķietami atgādina noslēgtu kopumu – ko līdzīgu mājai ar vairākām (četrām) gaumīgi un tonāli vienoti „mēbelētām” istabām. Tajās izvietoti laikposmā no 1992. līdz 2015. gadam tapuši 56 franču mākslinieku darbi, kas pārstāv teju visus medijus. Eksponāti grupēti nevis pēc to piederības pie konkrētas kolekcijas, bet gan pēc vizuālajām un vietumis arī tematiskajām pazīmēm. Formveides meklējumi, atsauces uz avangarda strāvojumiem, atturīgs ornamentālisms ritmos un faktūrās mijas ar citviet violetai, nervozai neona gaismas ņirboņai pakļautiem, sci-fi stilistikā atspoguļotiem dokumentāliem notikumiem, liriskiem dabas vērojumiem un skarbiem sabiedrības portretējumiem.

Apstāties liek Neila Belufas videodarbs Kempinski (2007). Atsvešināts, pat trauksmi rosinošs, tas vēsta par vīrieti, kas sakās esam pēdējais šīs planētas iedzīvotājs. Bailes par nākotni pārtop tagadnē, eksotiskajam mazpilsētas fonam (bijušās franču kolonijas teritorijā Āfrikā) nakts ieskāvumā, vēstot par totālu pamestību.

Savveida fatalitāte jaušama arī Nikolā Mulēna (Nicolas Moulin) un Matjē Perno (Mathieu Pernot) fotogrāfijās, kurām līdzstādīts absolūti paralizējošais Lorāna Graso (Laurent Grasso) animētais video. Brutālās, arhitektoniskās formas, izolācija un burtisks sabrukuma tēlojums šķietami kulminējas miniatūrā TV ekrāniņā iesprostotajā šaušalīgajā skatā – kā pelnu un gruvešu mākonis piepilda tukšās ielas. Skumju ironiju iegūst arī Sādana Afifa mazformāta Bābeles modelīši, muļķīgais Hyppolite Hentgen dūmos smokošais celtnieka tēls, Katinkas Bokas (Katinka Bock) imitēti autentiskās terakotas un tērauda skulptūras, Tarika Kisvansona (Tarik Kiswanson) pasaules skrējēju kāpnes un, visbeidzot, Belufas nehumānās „Skaitīšanas durvis”.

Es kā liecinieks tieku nostādīta vis-à-vis ar dzīves nīcību un cilvēka bezjēdzīgajiem centieniem ieņemt kaut mazāko lomu Visuma mērogā.

Ko tālāk? Keep warm burn out the rich, rob banks, get high, stay hungry! („Sasildies, sadedzinot bagātos, aplaupi bankas, lieto narkotikas un esi izsalcis!”) – kā rakstīts mākslinieku dueta Nøne Futbol Club izstādē apskatāmā tērauda kaluma darba nosaukumā un citos viņu darbos iekļautajos saukļos.
 
Atgriezties