VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Atdzimšana Ingrīda Burāne | |
 Kārlis Zemdega. Sējējs. 1939 Foto: Gints Burāns | |
| Loģiski būtu, ka no Kārļa Zemdegas (dz. Baumanis, 1894–1963) atstātā bagātā mākslinieciskā mantojuma Raiņa un Aspazijas jubilejas gadā atkal spodrinātu tās pērles, kurās tēlnieks akmenī materializējis Raiņa garu. Galvenokārt jau dzejnieku atdusas vietas monumentu (1935), kā arī sevī vērsto domātāju Esplanādē (1965, sarkanbrūnajā granītā kaluši viņa skolnieki Laimonis Blumbergs un Aivars Gulbis), jo Kārļa Zemdegas domu, izjūtu un roku veikums divkārt kļuvis par Rīgas atpazīstamības zīmi un ievedis Raiņa tēlu pilsētas ikdienā un svētkos. Taču domas atkal un atkal atgriežas pie Rūjienas „Sējēja” (1939) kā Kārļa Zemdegas ētiskās stājas un profesionālās izteiksmes augstas raudzes savveida sakausējuma. Kā tautas un mākslinieka nozīmīgāko tieksmju, simbolu, jēdzienu, likteņu, uzdevumu izteicēja, kas ietverams vērtību trīsvienībā – brīvība, darbs, mīlestība. Vēl studējot Latvijas Mākslas akadēmijā, topošais tēlnieks sev vaicā: „Atstāt zemei lielu, skaistu darbu, tā mana sauksme, par zīmi, ka tur esmu dzīvojis. Vai tas piepildīsies?” Tagad atbilde zināma. Kārļa Zemdegas monumenti kā mirdzoša kaklarota vieno Latviju no Rūjienas līdz Tukumam, no Dobeles līdz Viļakai, no Raunas līdz Talsiem un citviet. Jaušu, kā viņa divas lielās tēmas – Rainis un Brīvības cīņām veltītie pieminekļi – it kā saplūst, apvienojas, savā daudznozīmībā un tulkojumu neizsmeļamībā koncentrējoties Sējēja tēlā, kas top laikā, kad Kārlis Zemdega ir savu panākumu un varēšanas zenītā. Nav Latvijas mākslā otra tāda tēlnieka, kas ik gadu būtu radījis paliekošus, tautas pieņemtus un rūpju, cieņas apvītus, augšāmcelšanās brīnuma izgaismotus lieldarbus. Un tomēr – grūti iedomāties otru tādu tēlnieku, kas tik dziļi sevī nesis sāpes par neiegūstamo pilnību. Iespējams, ka „Sējēja” vērtību manā prāta un jūtu pieredzē nosaka pirmā klātienes tikšanās 1988. gada uzbangojumā. Darbs bija atgriezies tēlnieka citadelē – Astras ielā, tur tas stāvēja, ar basajām kājām iebridis zālē, uz mākslinieka stādīto bērzu zaļās sienas fona, tiesa, galva vēl tobrīd gulēja Rūjas upes dzelmē. Taču, tāpat kā dižos grieķu klasikas darbus varam nolasīt, kādai daļai klāt neesot, tā Kārļa Zemdegas personības dziļumu un profesionālo meistarību pilnībā atklāja arī savainotais tēls. Monumentalitāte, lakonisms, mēroga un attiecību skaidrība, plastiskā veidola likumības (atraisīti un viegli Latvijas akmenī krīt pakulu bikšu krokojums un jostas virves mezglojums), spēka un poētikas sakausējums, kas izriet no mākslinieka izsmalcinātās garīgās pasaules un dziļākās pārliecības: „Tēliem jābūt ar pilnasinīgu iekšējo saturu, tikai tad tie spēs ilgi dzīvot un valdzināt.” Uz filozofisko tvērumu un mūžīgo atjaunotni norāda it kā neiespējamais: precīzi iekodētais laika motīvs – ar vienu roku Sējējs balstās uz sētuves, otra piespiedusi pie krūtīm nobriedušas vārpas. Tās dod atgādni par saules esamību. Jēdzienu, kas savā kvēlē, lēktā un rietā nozīmīgs kā Rainim, tā Zemdegam. Pēdējā desmitgadē, kad „Sējējs” jau atgriezies Rūjienas centrā, tēlnieka izraudzītajā pakalnā pie vecās Ternejas kapsētas, un atguvis galvu ar harmoniskajiem, pašcieņas, goda izkristalizētajiem vaibstiem, vairākkārt esmu ar to tikusies dažādos gadalaikos un izgaismojumos. Lepns un stalts, kaut tumsas laika rētām šķelts, tas aizvien atklāj savu māksliniecisko pilnību. Un aizvien jādomā arī par to, ka īstas vērtības nav iznīdējamas, jo, kamēr koklētāji spēlē un sējēji sēj, – brīvība, darbs un mīlestība atdzimst nemirstībā. | |
| Atgriezties | |
