VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Kurš izvēlas Beļģiju tāpēc, ka patīk Beļģija?” Valts Miķelsons Ieva Epnere. „Uzgaidāmā telpa” Centre d’art contemporain pour la photographie à Bruxelles 01.04.–07.06.2015. www.contretype.org | |
 Ieva Epnere. Fotogrāfija no cikla “Uzgaidāmā telpa”. Pigmenta tintes druka. 100x70cm. 2015 | |
| Loma Eiropas Savienības politikā iesprostojusi Briseli neizprotamas un neizprotošas birokrātijas citadeles tēlā. Atzīmējot, ka 70% tās iedzīvotāju ir imigranti, Ieva Epnere saka, ka uztver šo pilsētu kā mūžīgu uzgaidāmo telpu. Tā ir vieta, kura atrodas pa ceļam, kurā ierodas ar cerībām tikt tālāk, nevis dzīvot. Šis ir nicīgs skatījums uz kosmopolītisku valsts galvaspilsētu vienā no Eiropas visblīvāk apdzīvotajiem reģioniem. Izstādes subjektivitāte ārpusē atstāj būtiskus jautājumus par vietas un atbraucēja identitāti. Viens no atmiņā paliekošākajiem izstādes darbiem rāda sirmu kungu olīvkrāsas uzvalkā, kurš pa parka celiņu ved trīs suņus. Darbu veido sešas horizontāli blakus novietotas fotogrāfijas, no kurām katra nākamā ir mazāka un daļēji pārklāj iepriekšējo. Šis kungs brīdi kavējas, bet tad aizgriežas un dodas savā perspektīvā, ne brīdi neapstiprinājis nopakaļ mirkšķinošās kameras klātbūtni. Metaforiski šo kungu var iztēloties kā Vimu Geizenu (Wim Gijzen) – Nīderlandes mākslinieku, kas 1972. gadā veica 35 000 km, apceļojot visas tobrīd eksistējošās municipalitātes savā valstī (sasaucoties ar sava laika mākslas procedūrām). Darbu Greetings from... veido 863 ierāmēti dokumentācijas komplekti, kuros ietilpst mākslinieka portrets pie teritorijas robežu norādošās ceļazīmes, divas tur iegādātas un nosūtītas pastkartes, kā arī attiecīgā veikala un pastkastes fotogrāfijas. No 2015. gada – pēcglobalizācijas – skatpunkta (darbs pašlaik skatāms Roterdamas Kunsthal) šāda ierakstīšanās katrā savas valsts vietā ir reizē totalizējoši nacionālistiska un liberāli daudzbalsīga. Lai gan lielākajā daļā Ievas Epneres izstādes fotogrāfiju attēlota Briseles ārtelpa, tā netuvojas pilsētas identitātei. Redzamās pilsētvides detaļas šķiet „atrastas” – asfalta faktūras fragments, augs, kas izspraucies starp divām kabeļu kastēm, nožogojums, kurā interesanti iepinusies lente, siena, kurā kāds cenšas uzrāpties, daudz attēlu no parkiem. Tieši pēdējie – iebraucējam pieejama publiskā telpa – ir viszīmīgākie. Dažu darbu kompozicionālā līdzība ar flāmu glezniecības tradīciju ļauj šo vidi lokalizēt atpazīstamā naratīvā, tomēr tagadne ir sveša un ierobežojoša: skats vienmēr atduras pret kokiem, dzīvžogiem, zariem. Debesis, kad redzamas, ir pelēkas, nospiedošas. Šveices mākslinieka Beata Streili (Beat 62 Streuli) darba New Street attēlos nav ne debesu, ne dabas. Trīs ekrānos (personālizstādē Briseles galerijā Waldburger Wouters) mainās fotogrāfijas ar šķietami nejaušu gājēju un apkārtējo reklāmu tuvplāniem. Šeit spīd globālā kapitālisma un multikulturālisma saule, visi ir vienlīdz sveši un neviens nav svešais. Vietām pamanāmie teksta fragmenti angļu valodā diez ko nesašaurina potenciālo atrašanās vietu areālu. Tomēr Ņūstrīta ir reāla iela Birmingemā, Lielbritānijas otrajā lielākajā un vienā no Eiropas etniski daudzveidīgākajām pilsētām. Vēl vairāk, skatot cita mākslinieka citu pilsētu ielās veidotos darbus, redzams, ka šajā ikdienišķajā mikrolīmenī – seju, apģērbu, vides detaļu plūsmā bez kādiem eifeļtorņiem – vietas savdabība nezūd. „Uzgaidāmās telpas” darbos pilsētas elementi ir statiski – tie kalpo kā rekvizīti. Pavadot ilgāku laiku izstādē, šajā scenogrāfijā var atpazīt kādu jaunu sievieti, kuras uzvedība un ieņemtās lomas nošķir to no pārējiem. Redzams, kā viņa, pagriezusi muguru fotokamerai, noskatās tālāk parkā noritošajā ikdienā, radot iespaidu, it kā būtu pusceļā starp izstādes apmeklētāju un „īsto” attēla saturu. Citā fotogrāfijā viņa tikusi tālāk – attālumā sarunājas ar kādu velosipēdistu, it kā izpildītu svešvalodas mācību grāmatā apgūtu dialogu vai arī ceļabiedres fotogrāfes uzdevumu. Viņas virza šo stāstu uz savu pusi. Vienā no nedaudzajiem iekštelpu attēliem sieviete atgūlusies uz sarkana paklāja pozā, kurā parasti attēlo neiespējamību vai zaudējumu. Ignorējot politiskos, ekonomiskos un kultūras kontaktus ar Briseli, “Uzgaidāmā telpa” ir orientalizēta vieta ar neskaidru, šķietami zudušu identitāti. Izstādes konstruētais subjekts ir pagājušo gadsimtu melanholiķis, kura ilgas ir – vienmēr un jau iepriekš – citur. Tas ir kāds, kurš Rīgu labprāt vēl sauc par Mazo Parīzi. | |
| Atgriezties | |
