VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Latvijas sajūta Andrejs Ģērmanis Anita Jansone-Zirnīte. „Gleznas un grāmatas” Jūrmalas pilsētas muzejs 10.04.–03.05.2015. | |
 Anita Jansone-Zirnīte. Uguns zīme. Audekls, eļļa. 60x 80cm. 2000 Foto: Māris Brancis | |
| Gleznotājas, grafiķes un grāmatu mākslinieces (kurai klausa arī rakstītāja spalva) izstāde jubilejas gadā (dz. 1945) aptvēra plašu viņas radošās darbības periodu. Anita Jansone mācījās Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā, kad Latvijas mākslā bija ieplūduši tā sauktā atkušņa viļņi. Mācības turpinājās Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kur vēl varēja smelt no vecmeistara Konrāda Ubāna padomu biķera, bet izstādēs jau izcēlās spēcīgā kopa – Edgars Iltners, Indulis Zariņš, Boriss Bērziņš, Rita Valnere, Gunārs Krollis un citi. Pabeigusi akadēmiju, Anita Jansone uz desmit gadiem nokļuva Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas pedagogu kolektīvā, kur guva zināmu ietekmi no vecākā kolēģa Edvarda Grūbes. Viņas laikabiedru un domubiedru vidū bija daudzi tagad pazīstami latviešu mākslinieki un pedagogi, kā Ivars Heinrihsons, Inta Celmiņa, Ilze Starka, Laima Eglīte. Nozīmīgs fakts mākslinieces biogrāfijā bija laulība ar nu jau aizsaulē mītošo dzejnieku Pēteri Zirnīti, kas viņu pietuvināja literātu videi un pavēra ceļu uz grāmatu, īpaši dzejas, ilustrāciju jomu – būtisku viņas daiļrades sastāvdaļu. Anita Jansone-Zirnīte ir sabiedriski aktīva māksliniece. Latvijas atmodas ideāli atspoguļojas gan viņas glezniecībā, gan Lāčplēša svētku veidošanā, gan grāmatā „Laikam klāt laiks”, kā arī publikācijās un priekšlasījumos. Šogad māksliniece saņēma Latvijas Zonta kluba atzinību „Par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas kultūrvides attīstībā un par nacionālās pašapziņas stiprināšanu”. Viņa rūpējas par kultūras klātbūtni Latvijas novados, pati pārstāvot Burtnieku novadu. Retrospektīvajā izstādē bija jaušami vairāki daiļrades periodi, no kuriem izcelšu divus no redzamākajiem. Pirmajā sastopamies ar raupju, pastozu eļļas krāsu klāšanas tehniku, kad pieblīvēta katra audekla pora un sudrabpelēkais kolorīts pāriet nianšu bagātā brūnajā ar gaišiem, zeltainiem vai silta māla krāsas akcentiem, ja to prasa kompozīcija un sižets. Pārsvarā tās ir izteiksmīgas klusās dabas, vairākas no kurām deponētas no Valmieras muzeja. Pieminami darbi „Saulespuķes ar peli” (1987), „Klētī” (1981), „Leišu klusā daba” (1985) un „Maize” (1987). Jūtama latviešu mākslas tradīcija, domājot par tādiem autoriem kā Jānis Liepiņš, Jūlijs Viļumainis, dažās niansēs arī Roberts Stārosts, jo māksliniecei tuvs latviešu zemnieciskās vides pamatīgums un svars, rudzu maizes aromāts, arī liriskās izjūtas, par ko vedina domāt Latvijas lauku ainava un pļavu ziedi. Sākot ar pagājušā gadsimta pēdējo desmitgadi, Anitas Jansones-Zirnītes eļļas glezniecībā notika līdzsvarots pagrieziens uz simbolisku glezniecības veidu tās pašas latviskās vides un dzīvesziņas izpaudumā. Toreiz daudzus prātus bija „sašūpojis” Lielvārdes jostas fenomens. Jumis, ugunskrusts un citas latvju rakstos ierakstītās zīmes māksliniecei kļuva par vizuālu līdzekli nacionāla un humāna satura izteikšanai abstraktā veidolā. Abstrahējoties no sadzīviskās konkrētības, bet apziņā paturot folklorā iegulušos dziļākos slāņus, Anita Jansone-Zirnīte laika gaitā radījusi dekoratīvi iespaidīgu un variabli interpretējamu gleznu ciklu. „Brāzma” (1996), „Rudens vēstījums” (1999), „Jumis I–II” (1998), „Ziemas sākums” (2002) „Gaisma naktī” (2009) – tā cikls attīstoties ir nogājis jau garu ceļu. Arī ar grafiku māksliniece sāka nodarboties drīz pēc Mākslas akadēmijas beigšanas. Litogrāfijā un ofortā vispirms tika apgūta lineārā, pēc tam tonālā izteiksme. Estampa darbnīcā sākās aizraušanās ar grāmatzīmēm. Izstādē bija apskatāms liels skaits ekslibru, kas veltīti personībām Latvijā un ārpus tās. Neapšaubāmais grafiķes talants izpaudies grāmatu ilustrācijās, kurās atklājas viņas tuvība literārajai pasaulei un grāmatas mīlestība. Kopā ar Pēteri Zirnīti radītais pasaku varonis Ķūķis iet no grāmatas uz grāmatu: „Ķūķis staigā kājām”, „Ķūķis stāsta Burtnieku ezera teikas”, krāsojamā grāmata „Ķūķis iet gar jūru”. Izstādē varēja iepazīties arī ar akvareļa un zīmuļkrāsu tehnikā iedzīvinātiem pasaku tēliem topošajai Arvīda Ulmes bērnu grāmatai „Pasaka par atslēdziņu”. Akvareļtehniku Anita Jansone-Zirnīte lieliski pārvalda ne vien ilustrācijās, bet arī stājdarbos, kas visbiežāk veltīti ziedu pasaulei. | |
| Atgriezties | |
