VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Par nepateiktiem vārdiem
Inga Bunkše
Rasa Šulca. „Neviens neko neteica”
Mūkusalas Mākslas salons 22.05.–20.06.2015.
 
Rasa Šulca. Neviens neko neteica (2. daļa). Audekls, eļļa. 1,77 x 2,70 cm. 2014
Foto: Kaspars Kaļķis
 
Cilvēki piedzīvo notikumus šeit un tagad. Un vienlaicīgi spēj piedzīvot pagātni un nākotni, citas vietas un citus cilvēkus. Atmiņas, plāni, piepildītās vai nepiepildītās cerības un hipotētiskās alternatīvas apdzīvo mūsu prātus, ietekmē emocijas, vada izvēli un rīcību. Jo lielāka laika distance mūs šķir no nākotnes notikumiem, jo vairāk tas spēj ietekmēt mūsu uztveri un spriedumus.

Rasas Šulcas gleznas ir piesātinātas ar piedzīvotu un nepiedzīvotu emociju spriegumu, šķietami nepateiktiem vārdiem, mulsumu un sapņiem. Divas sievietes. Māte un meita. Skolotāja, draudzene, krustmāte. Gleznotāja teic, ka gribējusi radīt ietilpīgus tēlus, bez dzīves lomām, kuros katrs cilvēks ierauga savas konkrētā brīža izjūtas. Vienā mirklī prātā var savīties pagātne, nākotnes nojautas, atbildes reakcija uz nepateiktu vārdu un to, kas varētu būt noticis, varētu būt bijis. Prāta konstrukcijas savijas ar tiešo pieredzi, radot lielāku vai mazāku distanci starp cilvēkiem, cauraustu neredzamām saitēm. Gleznas stāsta par tuvību, kas saglabājas pēc gadiem un kilometriem, par tuvību, kam nevajag vārdus. Un vienlaikus par attālumu, ko rada reiz tieši nepateiktie vārdi. Vārdi par sevi, tevi, pasauli.

Sievietes nosacīti tukšā, metafiziskā telpā sēž, dejo, maigi apskauj viena otru, tomēr biežāk starp viņām ir distance. Sastingusī poza pārceļojusi no fotogrāfijām, ko māksliniece izmanto gleznošanas procesā. „Mēs esam pieraduši stāvēt lielās acs – kameras priekšā, mūs var nofotografēt pat no satelīta, tā ir laikmeta sajūta, kas ienākusi manos darbos caur pozēšanu,” skaidro Rasa Šulca. Fotogrāfija ieviesusi vēl kādu mākslinieces darbiem piemītošu pazīmi. Viņas gleznotajām figūrām raksturīga it kā apvērsta proporcija, kas reizēm rodas, fotografējot ar platleņķa objektīvu. Neatkarīgi no skatpunkta figūras atveidotas kā no augšas, starp ķermeņa augšējo un apakšējo daļu radot iluzorisku disproporciju.

Nosacītā, no detaļām atbrīvotā telpa gleznām piešķir metafizisku noskaņu. Tā nav konkrēta vide, bet tikai divas plaknes, kas dziļumā saskaras, iespējams, simboliski norādot, ka prāta konstrukcijas un egocentriskie atskaites punkti reiz sadrūp, vienojoties nemateriālā pārlaicīgumā. Daži realitātes elementi – kosu pļava, sačervelējušās rudens lapas, apģērbs vai auskari – nepieciešami vien tādēļ, lai skatītāja domām būtu, kur aizķerties. Māksliniece stāsta, ka viņai bieži uzdodot jautājumu, kāpēc gleznās vajadzīgas figūras un atpazīstamas lietas, ja jau viņu interesē tikai netveramie, lielie jautājumi. Atbilde esot ticamības momentā – realitāte skatītājam liek noticēt, ieaicina gleznā un tad ļaut domāt. Bet kailās kājas esot tāpēc, lai būtu tuvāk zemei, tuvāk patiesībai.

Gleznu kolorīts, līdz šim klusinātos, brūni pelēkos – dvēseles toņos, šajā izstādē bagātinājies ar košām krāsām – elektrozilo, oranžo, zaļo, kas darbos ienes apvaldītu satraukumu un aizturētu emocionālo spriegumu.

Rasai Šulcai (1979) šī ir piektā personālizstāde, māksliniece veidojusi arī poētiskas, metaforām bagātas instalācijas, piemēram, „Ceļojums pļavā” vai „Otra puse”, kurā tēlaini meklēja risinājumus, ko darīt cilvēkam, nonākot savu iespēju un spēku nulles punktā.
 
Atgriezties