VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Starp valdzinājumu un bailēm Ar mākslinieku Ati Jākobsonu un mācītāju Induli Paiču sarunājas Inga Bunkše | |
| Uzlūkojot Ata Jākobsona jaunākos darbus, prātā nāk Albrehta Dīrera vara grebums „Melanholija” (1514). Līdzīgi kā agrīnās renesanses meistaru, arī Ati Jākobsonu nodarbina jautājumi par cilvēka sūtību šajā pasaulē. Abi risinājumu meklē, apcerot cilvēka spēju robežas Visuma noslēpumu pētījumos, dvēseles piepildījumu lūkojot prāta, zināšanu un intuitīvās pieredzes līdzsvarā. Abi savos darbos izmanto ģeometriskus ķermeņus. Izvirzītas neskaitāmas hipotēzes, ko nozīmē daudzskaldnis Dīrera gravīrā, pie kopsaucēja tā arī nenonākot. Vieni domā, kas tas ir dārgakmens, kas iemieso dievišķo, retajam sasniedzamo gudrību, citi – ka viņš risinājis kopš antīkajiem laikiem zināmo divkāršotā kuba proporciju uzdevumu, ko dēvē par Deliana problēmu (Delian problem). Brīvmūrnieki aizstāv uzskatu, ka redzamais daudzskaldnis ir maģiskā skaitļu kvadrāta (ko arī Dīrers ievietojis gravīrā) ciparus savienojošo līniju projekcija telpā, kas augšskatā savukārt veido Dāvida zvaigzni. Melnais daudzstūris Ata Jākobsona instalācijā ir Dīrera gravīrā redzamā daudzskaldņa divu skaldņu projekcija plaknē. Mākslinieks noliedz, ka, konstruējot ģeometriskos ķermeņus savos darbos, izmantotu matemātiskos aprēķinus. Tad atliek vien secināt, ka cilvēces vēsturē uzkrātās zināšanas par proporcijām un sakrālo ģeometriju caur viņa domām un prasmēm uzgājušas ceļu uz zīmējumiem un neatkarīgi no nemierpilnajiem eksistenciālajiem jautājumiem, ko Jākobsons tajos uzdod, radušas harmonisku māksliniecisko risinājumu. Renesanses filozofi izvirzīja uzskatu, ka melanholija ir māksliniekiem raksturīgs temperaments, cēloņsakarību meklēšanu atstājot zinātnieku prātiem, bet gara jautājumu risināšanu uzticot teologiem. Dīrers savā gravīrā attēlojis visu šo triju komponentu vienotību, uzsverot, ka tikai tā var atklāties īstenības daudzveidība. Arī Atis Jākobsons runā par pasaules skumjām, Visuma noslēpumu izpēti un katram radošajam cilvēkam raksturīgajām šaubām. Lai dalītos pārdomās par šiem jautājumiem, uz sarunu aicināju Ati Jākobsonu un Rīgas Lutera draudzes virsmācītāju Induli Paiču. | |
 Atis Jākobsons. Bez nosaukuma 44. Papīrs, ogle. 101 x 151 cm. 2015 | |
| Indulis Paičs: Kā tu nonāci līdz idejai par tumšo matēriju? Atis Jākobsons: Droši vien likumsakarīgi. Man šķita, ka izstādes idejai atbilst Sērena Kirkegora doma „Ja tu nosauc mani vārdā, tu noliedz mani. Dodot man vārdu, apzīmogojot, tu noliedz visu to, kas varētu būt.” Man gribējās ielūkoties tajās citās nozīmēs, tajā, kas varētu būt. Tas man saistījās ar tumšo matēriju – nezināmu, intriģējošu. Strādājot un dzīvojot kādā brīdī saproti, ka pasaulē ir tik daudz informācijas un īsti nemaz nav iespējams to visu apgūt. Vispirms tu sajūties nedaudz dumjš un tad saproti, ka vajag mācīties, mācīties, un pēc tam atkal saproti, ka nekad tomēr visu neuzzināsi. Kādā brīdī nāk sapratne, ka zināšanas nav tikai informācija, bet pasaule ir daudz plašāka, dziļāka un neizprotamāka, tādēļ apzināta došanās pretējā virzienā, došanās nezināmajā kļūst par neizbēgamu nepieciešamību. Inga Bunkše: Kas vajadzīgs, lai tuvotos tumšajai matērijai, – intuīcija, pieredze? A.J.: Droši vien intuīcija. Jā, tur ieslēdzas visas citas maņas, pieredze arī. I.B.: Agrāk tu gleznoji, pa vidu bija instalācijas, video, tagad ir lielizmēra ogles zīmējumi. Kāpēc tāds izteiksmes veids? A.J.: Tas atnāca pamazām bet likumsakarīgi. Strādājot pie šo darbu sērijas, skices taisīju ar ogli, bet gleznojot vienā brīdī man šķita, ka glezniecība kaut kādā ziņā ir pārāk vecišķa, ka tajā ir tik daudz informācijas, visa mākslas vēsture stāv klāt un elpo pakausī. Bet skicē ir vieglums, tikai papīrs un tas melnais puteklis, nav nekā lieka. Man patika, ka skices bija daudz dzīvākas. Ogles dziļums un papīra trauslums šķita visatbilstošākie melnās matērijas tēmai. I.B.: Man šķiet, ka tik liela formāta ogles zīmējumiem tapšanas process ir diezgan smags un darbietilpīgs, tomēr gatavā darbā tev ir izdevies saglabāt vieglumu. A.J.: Sākumā darbi bija daudz mazāki un viss likās labi. Tad pagāja laiks, un tu saproti, ka ar to nepietiek. Formāts auga dabīgi, bet ar to vieglumu... tur jau tāpat ir visa pieredze, kas manī ir, tas akadēmijas laiks. Man tomēr patīk, ka robeža starp zīmējumu un gleznojumu nav izteikta. Ir darbs, un vairs nav tik būtiski, kā tas izpildīts. Man tie vairāk ir ogles gleznojumi. I.B.: Kā tu nonāc no idejas līdz gatavam darbam? Zīmē skices, vai arī viss top darba procesā uz lielā papīra? A.J.: Agrāk es mēdzu eksperimentēt uz audekla, bet, nezinot, ko gribi uztaisīt, sanāk muļļāšanās, atkārtojot sevi ierastām kustībām. Tad sapratu, ka īsti strādāt var, ja ir skaidra ideja. Tagad es taisu skices, jo ogles zīmējumos nav daudz vietas nejaušībām, nevar īsti izdzēst un baltu dabūt. Arī ģeometrija te ir tik konkrēta, ka kļūdīties nedrīkst. I.B.: Tehniski šie darbi ir ļoti grūti izpildāmi. Vai esi mācījies kaut ko no vecmeistariem vai mūsdienu māksliniekiem? A.J.: Tur jau laikam ir tā burvība, ka cilvēkiem rodas jautājumi. Man patīk to neatklāt. Bet vecmeistarus esmu pamatīgi izpētījis, tie man ir iedzīti līdz kaulam, nemaz nevarētu dabūt ārā. Saistībā ar ģeometriskajām formām, kas ienāca manos darbos, vairāk pētīju 20. gadsimta arhitektūru, minimālismu, kā viņi formu ir risinājuši. Sākotnēji šajos darbos arī vairāk dominēja minimālistiskas formas un laukumi, bet ainava šķita būtiska sastāvdaļa, un tā pati atrada ceļu atpakaļ uz darbiem. Man likās svarīga tieši šī mijiedarbība starp ainavas maigajām aprisēm un ģeometrijas asajām līnijām un konkrētajiem laukumiem. I.B.: Kuri mākslinieki ir ietekmējuši tavus uzskatus, domāšanu? A.J.: Jāpadomā. Agrāk Vermērs un Vato patika, tad visa spāņu skola, Goija un Velaskess. Tagad man tuvāks šķiet Olafurs Eliasons. Viņš, piemēram, uztaisa milzīgu ūdens virpuli galerijas vidū vai pārvērš galerijas telpas par upes gultni. Man patīk, kā darbojas dabas mākslinieki, lendārtisti – Smitsons un tā tālāk. Piesaista Džeimsa Tarela idejas, kā viņš strādā ar gaismu un telpu, piemēram, viņam izstāžu zāles griestos ir caurums, un dienasgaisma, kas tur pārvietojas, arī ir tas mākslas darbs. I.B.: Tu izmanto savas zīmētāja dotības. A.J.: Man patīk zīmēt, gleznot, un būtu muļķīgi atteikties, ja tas ir iekšā. Radošajā procesā ir kaut kas ļoti maģisks. I.B.: Tomēr neesi aprobežojies tikai ar divdimensionāliem darbiem. Galerijas centrā neregulāra daudzstūra formā bija izveidota melna, kustīga spoguļvirsma, kas atdala zināmo no nezināmā. Vai aiz tās slēpjas tumšā matērija? A.J.: Šķita, ka starp divdimensionālajiem darbiem un skatītāju saglabājas liela distance. Man gribējās iznest to sajūtu telpā, noārdīt distanci, lai ieslēdzas pilnīgi citas maņas. I.B.: Kas, Ati, slēpjas šajā tumšajā matērijā? A.J.: Tas jau ir tas nezināmais. Es iztēlojos milzu levitējošu objektu debesīs, un mani pārņem neizskaidrojamas sajūtas, nedaudz līdzīgas kā negaisa laikā – kaut kas, ko tu nesaproti, bet tas vilina, ir interesanti un bīstami. To man gribējās ar izstādes objektu panākt – nevar saprast, kas tas īsti ir, tas ir pievilcīgs, bet ir bail, un ieslēdzas citi uztveres līmeņi. I.P.: Tas, ko jūs nupat sacījāt, sasaucas ar viena izcila reliģiju pētnieka Rūdolfa Oto (Rudolf Otto) darbiem, kurš cita starpā raksta par to, kas vispār ir dievišķā izjūta un svētuma izjūta. Un tad viņš nonāk pie šī secinājuma, ka tas ir mysterium tremendum un mysterium fascinans, tātad tas ir noslēpums, kas vienlaikus ir gan biedējošs, gan aizraujošs. Tas rada neiedomājamu interesi un ir kaut kādā ziņā ļoti nepieciešams, lai mēs vispār būtu cilvēki, kas atver, teiksim tā, mūsu apziņu kaut kam jaunam, un tai pašā laikā tas ir biedējoši. Jūs izmantojat šo tumšā aspektu, es domāju – tā ir laikmeta iezīme. Rūdolfs Oto savukārt apraksta uguni kā šādu fascinējošu un reizē bīstamu lietu, kurā tu vari skatīties ilgi un tai pašā laikā, protams, tu nedrīksti būt tai pārāk tuvu, jo tas nav savienojams ar tevi. Ar tumšo matēriju, lai cik pievelkoša tā būtu, mēs nevaram būt savienoti, jo, tiklīdz mēs ar viņu esam savienoti, tā vairs nav tumša. Lai to redzētu, ir jāievēro distance, tas ir tas paradokss. Parasti mums liekas – lai tu pa īstam kaut ko iepazītu, distancei jānobrūk, vai ne? Interesanti, ka katrā laikmetā un katrā paaudzē mēs visi caur līdzīgām idejām, līdzīgām domām un sajūtām ieraugām, ka kaut kādos punktos tomēr esam līdzīgi. Lai cik mēs katrs esam unikāli un neatkārtojami gan laikmeta, gan personības ziņā, ir stīdziņas, kas vijas visam cauri, tās var atpazīt un ļaut tām sevī dzīvot, – tas ir ļoti svarīgi. Mūsu uzdevumi šeit virs zemes ir saistīti ar to, ka mēs atklājam, kas esam un kas ir mūsu izaicinājumi. I.B.: Tās stīdziņas, kā jūs teicāt, – no kurienes tās nāk? Varbūt no tumšās matērijas, kas mūs kaut kādā veidā ietekmē, pašiem to nezinot. A.J.: Man liekas, labāk, ja to atstāj nezināmā ziņā. Sākot formulēt, sākas maldīšanās, neizbēgamā sadale: tas ir labs, tas – slikts. Protams, ir kaut kas, piemēram, mīlestība. Kas ir tā mīlestība? Man liekas – dzīvība ir mīlestība, kosmoss ir mīlestība, un tad tur vairāk jautājumu nav. I.P.: Mēs dzīvojam laikmetā, kurā esam pārplūdināti ar vārdiem. Kādreiz cilvēkiem vajadzēja meklēt informāciju, bet tagad viņu galvenā problēma ir spēt no tās pietiekami distancēties un atšķirt to, kas patiešām ir vajadzīgs. Līdz ar to mums ir zināma alerģija pret vārdiem un formulām, un dogmām, un pārējā, kas ir bijis par daudz. Bet, jā, es piekrītu, ka tas dziļais noslēpums ir neformulējams un mēs paši nez vai spējam to līdz galam pieredzēt tā, lai varētu teikt: es esmu to pieredzējis. Es domāju – tas ir process visa mūža garumā. Atgriežoties pie stīgām, manuprāt, kopējais ir tas, ka mēs piedzimstot šai pasaulē konstatējam divas lietas – milzīgu noslēpumainu pasauli ap sevi un milzīgu, ne mazāk fascinējošu un ne mazāk noslēpumainu pasauli paši sevī. Tas ir tas neparastais, ka tu konstatē sevī lietas, ko līdz zināmai robežai vai laikam neesi redzējis un pēkšņi tās ieraugi. Tu esi apburts ar to visu, un, pēc manām domām, varbūt lielais dzīves uzdevums ir vienkārši brīnīties, saglabāt šo spēju veselīgi brīnīties par pasauli, kurā ir arī apmāns. I.B.: Vai cilvēks, ienākot pasaulē, zaudē spēju gan brīnīties, gan arī saņemt un izmantot informāciju no kādas pieaugušajiem neizzināmās matērijas, kuras zināšanas pavisam agrā bērnībā ir pieejamas? A.J.: Iespējams. Sabiedrība jau to izdzēš, ir tik daudzi noteikumi un uzstādījumi par to, kādai jābūt dzīvei, ka tur nav vietas nezināmajam. Sapņi ir kā iespēja atgriezties pie tā. Bērnībā pasaule ir atvērtāka, tevi viss apbur, viss ir interesanti, bet ar laiku cilvēks notrulinās, apbružājas, satraumējas. Runājot par kosmosu vai matēriju – negribu uzsvērt vārdu „tumšais”, es to lietoju tādā nozīmē kā „nezināmais”. Skatoties uz āru, pētot nezināmo un meklējot veidus, kā to attēlot, vienā brīdī saproti, ka tevī pašā ir tik daudz nezināmā, tikpat liels kosmoss, un ka ir ko pētīt un strādāt ar sevi. I.B.: Ata darbos līdzsvars sasniegts ar kontrastu palīdzību – ainava pret ģeometriju, melnais pret balto. Vai arī dzīvē ir tā, ka nevar pastāvēt harmonija bez disharmonijas, labais bez sliktā. Vai ir jāiziet cauri pretstatu cīņai, lai sasniegtu harmoniju? I.P.: Šis princips ir apspriests dažādās filozofijas sistēmās, arī reliģijā. Tā ir absolūta patiesība – lai mēs varētu kaut ko atšķirt, mums prāta līmenī ir jāveido kontrasti. No vienas puses, mums tie it kā palīdz dzīvot, varbūt nebaidīties no sevis un pasaules, bet, no otras puses, šajā pretstatā mēs noteikti kaut ko zaudējam. Runājot par darbiem, jūs pieminējāt dualitāti starp gaismu un tumsu, starp ainavisko un eksakto daļu, kas man asociējas ar cilvēku tieksmi visu racionalizēt, – tā bija pirmā asociācija. Tajā kristālā, protams, ir savs skaistums, tam tur ir jābūt, bet apkārt ir pārējā pasaule, kas ir noslēpumaina. Te es domāju noslēpumu nevis tādā nozīmē, ka kāds to slēptu no mums, bet antīkās kultūras izpratnē, noslēpumu kā mistēriju. Mēs to nevaram uzreiz saprast un pārtulkot, jo mūsu duālā uztvere līdz tam nesniedzas. Tā izveido vēl lielāku kristālu, mēģina visu pasauli ielikt kristālā, racionāli vienādot visu realitāti. Bet skaistais, lūk, paveras tad, kad mēs caur šo vai citu mākslu vai spēju uztvert jauno, citādo varam izkāpt laukā no tā kristāla un paskatīties uz sevi no malas, un ieraudzīt lielo dualitāti. Dualitāti starp duālo un neduālo pasaules uztveri. Starp to, ka mēs visu sadalām, sakot – tas ir un tas nav, to es saprotu, tātad tas ir, to es nesaprotu, tāpēc tā nav. | |
 Atis Jākobsons. Bez nosaukuma 31. Papīrs, ogle. 115 x 151 cm. 2015 | |
| A.J.: Kas tiek šajā dualitātes divcīņā zaudēts? I.P.: Es domāju, tiek zaudēta virkne smalku nianšu. Manuprāt, realitāte cītīgi pretojas mūsu centieniem to aizstāt ar kaut kādu karti, ar aprakstu, un tas ir īpaši raksturīgi postmodernisma filozofijai. Ir saprotams, ka visi mūsu naratīvi, mūsu mēģinājumi aprakstīt pasauli neizbēgami kaut ko atstāj ārpus iekavām. Šie apraksti ir vajadzīgi, lai mēs varētu dzīvot, bet tajā pašā laikā vienmēr der atcerēties, ka, tiklīdz tev viss ir skaidrs, tā visticamāk tu veselu virkni lietu vienkārši esi ignorējis. Protams, tas ir tāds bezgalīgs tiekšanās process. I.B.: Vai zaudējumu, ciešanu, nelaimju pieredzēšana katra cilvēka un arī sabiedrības dzīvē ir nepieciešama, lai attīstītos, lai gūtu pieredzi un galu galā tuvotos lielā principa atklāšanai? A.J.: Droši vien tas ir neizbēgami. Es smejoties devu nosaukumu virzienam, kādā šobrīd strādāju. Tas varētu saukties – patētiskais romantisms. Reizēm ir vienkārši skumji bez jebkāda iemesla – skumji par pasauli, skumji par sevi. Domāju, ja tā nebūtu, ja pats to nepiedzīvotu, tad nevarētu arī saprast otru. Bet kāds bija jautājums? I.B.: Par to, vai ir vajadzīgas ciešanas. A.J.: Man šķiet, ka vispārējā pozitīvā domāšana cilvēku var iedzīt stūrī. Es nezinu, vai ciešanas, bet apstāšanās un ieklausīšanās sevī, arī skumjas ir vajadzīgs process. I.P.: Es noteikti varu tam piekrist. Pie viena mistiķa mēs varam lasīt, ka, piemēram, visas cilvēka maņas – garša, tauste, redze, dzirde, oža – ir kā brūces, caur kurām ielaužas realitāte. Citādi mēs sev iekārtotu ļoti patīkamu, sapņainu iekšējo pasaulīti un mierīgi eksistētu tajā. Bet caur šiem pieskārieniem – bieži vien tie ir pamodinoši, varbūt pat pirmajā brīdī diskomfortu radoši – realitāte piesaka sevi un liek augt, jo nekas cits tik ļoti cilvēku neapstādina un neliek pārdomāt lietas kā tas, kas neiederas līdzšinējā pasaules uztverē. Tāpēc ciešanas ir absolūti nepieciešamas. Šobrīd viena no problēmām ir tā, ka mēs iekārtojamies dzīvei pietiekami ērti un, no vienas puses, esam priecīgi par to, bet, no otras, ir risks, ka sākam dzīvot ilūzijās. Un tad ir jānāk lieliem satricinājumiem, ļoti lielām katastrofām, lai izsistos cauri visiem mūsu komforta spilveniem, lai mēs patiešām saprastu – jā, klau, ir vēl tik daudzas lietas man apkārt, ko es līdz šim esmu ignorējis. I.B.: Baidoties zaudēt kaut kādu komforta līmeni, vai tā būtu darbavieta, alga vai sabiedrības spiediens, tiek darīts tas, ko sagaida priekšniecība, patērētājs, līdzcilvēki. Vēloties palikt esošajā komforta līmenī, mēs cenzējam paši sevi. Vai tā ir arī sirdsapziņas iemidzināšana? A.J.: Manuprāt, kritieni vai nepatīkamas pieredzes dod iespēju apstāties un izvērtēt savu rīcību, tās izraisītās sekas. Tiek dota iespēja distancēties un paskatīties uz sevi no malas, uz to, kādi mēs esam pret citiem, pret sevi. Reizēm šķiet, ka cilvēks neapzinās, kā viņš izturas pret citiem. Viņš ir ieņēmis kaut ko galvā, iet uz kādu mērķi un noslauka visu, kas stāv ceļā. Domāju – kurā brīdī viņš saprot, kas liek apstāties un tomēr pamanīt to, kas notiek apkārt. Iespējams, kāds tādā vienaldzībā arī nodzīvo savu dzīvi, bet tā var „auzās aizbraukt”. I.B.: Vai mēdz teikt, ka Dievs sodīs tādus? I.P.: Es domāju, Dieva sods tiek izmantots, lai mēs pateiktu savu attieksmi pret lietām. Sarežģītais ir tas, ka mēs dzīvojam milzīgā tehnoloģiju laikmetā, kurā pasaulei pieejam ļoti lietišķi, kā algoritmam: tas ir jādara tā un šis – tā. Mums ir ārējās tehnoloģijas, ar kurām mēs ārējo pasauli pakļaujam savām interesēm, un mums ir arī iekšējās tehnoloģijas. Tas mani visvairāk biedē, ka cilvēki arī pret savu dvēseli, iekšējo pasauli sāk attiekties lietišķi, lūk, piemēram, tev ir emocionāla problēma, mēs fiksēsim, kāpēc tā rodas, mainīsim tavu domāšanu, visu atrisināsim un likvidēsim negatīvās emocijas. Protams, ja cilvēks dzīvo nepārtrauktās sāpēs, tad skaidrs, ka kaut kādas metodes ir jāpielieto. Tikai rezultātā mūsu galvas ir pilnas ar grāmatās un medijos tiražētajiem šabloniem, kā jājūtas, kā jāuztver lietas, un finālā dzīvums un īstums zūd. Piemēram, tu zīmē ar ogli, bet to var uztaisīt datorā vai digitalizēt, un pa gabalu tas izskatīsies kā īsts. Bet tuvumā tu redzi, ka tur patiesībā ir matemātisks aprēķins. Es to gribētu izmantot kā salīdzinājumu. Tā notiek kādreiz ar cilvēka dvēseli, ja zaudē šo analogo vidi sevī, dzīvo procesu, aizmirstot, ka dvēsele nav šablons. Karlam Gustavam Jungam bija doma, ka mums pret savu dvēseli ir jāattiecas kā māksliniekiem, nevis amatniekiem. Ko dara amatnieks – viņam ir gatavs šablons, un viņš taisa, piemēram, galdu. Tāpat cilvēki pieiet savai dvēselei – septiņi soļi līdz pilnīgai laimei, viens, divi, trīs vai, nedod Dievs, pieci patiesi mīlestības kritēriji. Un tad tu skaties – trīs atbildes atbilst, divas neatbilst. Ko lai tagad dara? Tas ir mēģinājums iedzīt gan ārējo, gan diemžēl arī iekšējo pasauli šablonos. Mums būtu jāmācās skatīties uz sevi un citiem cilvēkiem tik ilgi, kamēr mēs iemīļojam savu unikalitāti un kamēr mēs to novērtējam. Jo pretējā gadījumā visi gribam būt tik unikāli, ka – tu ej pa ielu un redzi, ka īstenībā tas unikālums ir ļoti šablonisks. A.J.: Visi savu ego mēģina izvirzīt priekšā. Tā ir tāda pašapliecināšanās. I.B.: Zūd arī iespēja sarunai, katrs paliek pie sava viedokļa. I.P.: Cilvēks jau bieži nerunā ar otru cilvēku, bet ar savu priekšstatu par viņu. Sadala visus, nu, piemēram, trīs kategorijās, no pirmā skata otru ieliek kādā no tām un tad ir pārsteigts un pat dusmīgs, ja otrs neatbilst šiem uzskatiem: ā, nu viņš muļķības runā, es gan zinu, ko viņš patiesībā domā. A.J.: Jā, tā ir tāda kategorisko cilvēku kategorija. Vai nu tu atbilsti vai neatbilsti viņa kritērijiem, un, ja neatbilsti, tad būs kāds nievājošs komentārs, aizskarošs jociņš, bet līdzvērtīgas sarunas, iespējams, nebūs. I.P.: Mēs dzīvojam laikā, kad zinātnieki var izpētīt kaut ko ļoti lielos mērogos, kā Visumu, un mazos mērogos, un caur zinātni mēs atkal pietuvojamies noslēpumam, bet arī saprotam iespēju robežas, un man vēlreiz izstādes kontekstā jāsaka, ka pasaule man ir milzīga mistērija, noslēpums. Lai tam varētu tuvoties, ir vajadzīga apstāšanās klusumā, piemēram, meditācijā. Pārsteidzošā kārtā viens zinātnieks varbūt vairāk var atvērt pieeju šai tumšajai matērijai nekā cits cilvēks, kurš pilnām mutēm runā par garīgiem un it kā reliģiskiem jautājumiem, bet dzīvo savos priekšstatos par lietām un to kārtību. Šajā pārblīvētajā informācijas laikmetā ir svarīgi paturēt svaigumu, vērīgumu, atvērtību pret sevi un pasauli. I.B.: Kas vēl cilvēkam liedz būt brīvam, ierobežo viņa prātu bez jau minētajiem informācijas plūdiem? A.J.: Dostojevska „Brāļos Karamazovos” bija tāds pārspriedums, ka cilvēkam vajag verdzību, ja ne citi, tad viņš pats sevi padara par vergu. Laikam jau arī neziņa kaut ko uzspiež un tas, ka tu nemaz nezini, ka tev uzspiež, vai izdara to tik veikli, ka tu to uztver kā uzdāvinātu „brīvību”. Es pieļauju, ka varbūt mēs visi piedzimstam kā vergi verdziskajā sabiedrībā un, tikai pieaugot, sākot domāt, ieraugām ceļu, kā tikt no tā ārā. I.B.: Kas ir tie ierobežojumi, no kuriem tu gribētu atbrīvoties? A.J.: Šobrīd? I.B.: Jā, no kā tu gribi tikt vaļā? A.J.: No kā es gribu tikt vaļā? Tas ir koks ar diviem galiem, jo, kad tu tiec no visa vaļā, tad pēkšņi saproti, ka esi otrā krastā. Sabiedrībā ir jādzīvo un jācenšas atrast veidu, kā to vislabāk izdarīt. Bet es pieļauju, ka cilvēki vergo naudai un tas viņus padara neiecietīgus. Otra lieta varētu būt sabiedrības viedoklis: ko par mani domā, kā es izskatos, kā iekļaujos. I.P.: Brīvība mums diemžēl netiek iedota gatavā veidā, un, ja arī tā būtu, tad mums vienalga būtu jāmācas to izmantot, iepazīt. No mana skatpunkta mūs zināmā mērā spiež, ja tā drīkst teikt, jau minētais sabiedrības viedoklis, un arī kaut kādas lietas mūsos, mūsu instinkti, viss, ko mēs sevī nesam, diktē zināmus noteikumus. Nereti mūs māca, kā pateikt citiem „nē”, bet es gribētu teikt, ka ir jāiemācās spēt sev pateikt „nē” dažos brīžos, piemēram, kaut vai lai izdarītu darbu līdz galam. Domāju, daudz kas tiek degradēts – arī mākslas pasaulē, jo, lai radītu kaut ko patiešām lielu un nopietnu, ir jāiegulda darbs. Ja to negrib vai nemāk, tad rada kaut ko vienkāršu un mēģina pasniegt kā ģeniālu – kā stāstā par kāmīšiem un pelēm. Pele sūdzas kāmītim: „Mēs abi esam grauzēji, mani indē, sit nost, bet tevi baro skaistā būrītī. Kāpēc tā?” Kāmītis atbild: „Visu izšķir PR.” Es nesaku, ka reklāma nav vajadzīga, bet vispirms ir jāmācās pateikt sev „nē”, distancēties no sabiedrības stereotipiem, lai mēs varētu kaut ko radīt un izdarīt. Mums visu laiku sev jāatgādina, ka mēs drīkstam, ka mēs varam un ka mums varbūt pat vajag atļauties, lūk, to savu unikalitāti realizēt un dot pasaulei pienesumu. I.B.: Vai brīdī, kad mākslinieks rada, viņš ir brīvs? A.J.: Nav tāds viens radīšanas mirklis, bet es pieļauju, ka tad, kad nāk ideja, tai ir jānāk brīvi, citādi no tās nav lielas jēgas. Ja ir ideja un tā ir pietiekami spēcīga, tad man ir vēlme to realizēt, un tas nav aprēķins vai kaut kas izdomāts. Man jau tāpat nepatīk darīt lietas, kas man nepatīk, un tas būtu briesmīgi, ja vēl savos darbos vajadzētu ielikt kaut ko tādu, kas nepatīk. I.B.: Kādas filmas, grāmatas vai mūzika jūs pēdējā laikā iedvesmo? A.J.: Ja sāk ar mūziku, tad noteikti Arvo Perts. Viņa mūzikā ir kaut kas pārlaicīgs. Tad Makss Rihters, viņam atkal ir tāda traģēdijas izjūta, mēs reizēm ar vienu labu draudzeni smejamies, ka par daudz to klausāmies, jābeidz, jo tai sajūtai ir patīkami ļauties, ir skumji, tu ciet, bet tā nav tikai pieredzēšana no mūzikas, tur ir vēl kaut kas. Kā vienā Arvo Perta dziesmā dzied: My heart’s in the Highlands, my heart is not here, – sajūta, ka tu esi kaut kur citur, it kā tu spētu iziet no realitātes un šodienas. Tā droši vien ir tā pati meditācija, tu esi šeit, bet vienlaikus vari būt visur. Šo sajūtu es mēģinu pārnest savos darbos. No filmām man ļoti patīk viss, ko ir darījis Tarkovskis. Viņa darbos ir tik daudz smalku līmeņu, ka visi un visu nemaz tā nevar uztvert, ir jāgrib to uztvert. Vēl īpaši tuvas ir Ingmara Bergmana un Bēlas Tarra (Béla Tarr) filmas. Tarram kaut kā tik ļoti precīzi izdodas parādīt dzīves traģēdiju bez liekiem izpušķojumiem, skaudri un patiesi. No literatūras – Dostojevskis, tas, kā viņš spēj pietuvoties cilvēka būtībai, dažādībai – ar tādu dziļu mīlestību. Man liekas, ka, lasot Dostojevski, tu kļūsti par labāku cilvēku. I.P.: Dažādos apstākļos dažādās dzīves situācijās uzrunā ļoti atšķirīgas lietas, un man būtu grūti nosaukt to vienīgo. Šobrīd mani fascinē vecum vecā zen meistaru māksla. No vienas puses, ārkārtīgi vienkārša, un tajā pašā laikā tur ir klāt perfekta apziņas skaidrība, no otras puses, tur nav zaudēts dabiskums. Vari skatīties uz aplīti, ko meistars uzvilcis ar vienu otas vilcienu, un brīnīties par perfekciju, kas brīnumainā kārtā slēpjas tieši tajā, ka tas nav uzzīmēts ar cirkuli. Es mēģinu saskatīt skaisto šajā mijiedarbībā starp cilvēka apziņu, tās tīrību, skaidrību un klātbūtnes sajūtu – ja kaut ko dari, tad esi tam klāt. Par Arvo Pertu es varu piekrist simtprocentīgi. Mēs dzīvojam vienā laikā ar tādiem ģēnijiem, kuri atrodas tepat, salīdzinoši netālu. Īpatnēja sajūta pārņem, domājot, ka tagad un arī citos laikos ir dzīvojuši izcili mākslinieki, domātāji un viņiem līdzās bija tik daudz cilvēku, kas varēja viņus satikt, gūt kādu dzirksti, bet diemžēl tikai ar distanci mēs sākam to novērtēt. I.B.: Boriss Bērziņš ir teicis, ka talants uzliek atbildību. Vai tā ir? A.J.: Vārds „atbildība” parādījās Purvīša balvas sakarā. Bet tā jau laikam ir. Reizēm gribas noslinkot, sanāk nodomāt, ka tāpat varu visu labi izdarīt, visu māku, bet nē – kaut kas urda, ka ar katru darbu ir jātaisa labāk, nedrīkst sākt atražot sevi. Jā, par to atbildību ir vērts atcerēties. I.P.: Man šeit nāk prātā citāts no Jaunās Derības, kur apustulis Pāvils raksta par viņam aktuālo tēmu, evaņģēlija sludināšanu. Viņš saka, ka vairākkārt mēģinājis to nedarīt, bet tad ir tā, it kā viņā degtu ugunis, un viņš nevar to izturēt. Es domāju, ka atbildība varbūt ir tas, ka vienkārši caur mums darbojas kaut kas lielāks, augstāks. To nu gan esmu sajutis – ja viņš, tas Lielais, kaut ko ir iecerējis ar mums, tad viņš dod ideju un tu tiešām nevari nomierināties, kamēr neesi to realizējis. Varbūt tas pat sagādā problēmas, ir grūti, bet tu nevari to nedarīt. Tas nav tā, ka tu izdomā – tagad darīsi kaut ko nozīmīgu vai svarīgu, nē. Viss, kas man ir dots sacīt vai darīt, tas ir saistīts ar kādiem maniem garīgiem meklējumiem. Kādreiz man jautā – kā tad tu to varēji izdarīt. Man nav atbildes, tas vienkārši notika. Tāpat ir māksliniekam. Saprotiet pareizi – ko nozīmē talants? Talantam jau ir vajadzīga dzirkstele. Talants ir instruments, vēl ir jābūt garam, un to jau tu nekontrolē, un vai, ja sāc mēģināt kontrolēt. Drīzāk ir jābūt atvērtam, jāļaujas brīnumam un jābūt mazliet izbiedētam tādā nozīmē, ka kaut kā lielāka priekšā sajūti bijību, un tad tā plūsma vienkārši plūst. I.B.: Vai ir jāapgūst kādas prasmes, lai gars varētu izpausties un talants tiktu īstenots? A.J.: Manuprāt, jebkurā lietā ir vajadzīgas prasmes, vai tu strādā dārzā vai glezno. Tas arī ir par pašatbildību – cik labi tu to gribi izdarīt, kādas ir tavas prasības, tavi mērķi. I.P.: Pēc manām domām, tas ir obligāti nepieciešams. Tas dod spēju pateikt „nē” savam dabiskajam slinkumam un primitīvajai komforta sajūtai. Var jau būt, ka kaut kādas pietiekami augstas lietas cilvēks var piedzīvot, būdams slinks un nododamies ļoti virspusējai attieksmei pret dzīvi, bet tur būs divas problēmas. Viena, ka viņš šo pieredzi nekādi nespēs nodot citiem, un tad ir tas trakums, ka iekšā ir, bet ārā nenāk. Un ārā nenāk parasti tāpēc, ka gribas uzreiz, bet pietrūkst sagatavošanās. Otra, es domāju, ir vēl traģiskāka lieta, to esmu piedzīvojis praksē. Ir cilvēki, par kuriem man liekas – mīļais draugs, ja tu pats saprastu, ko tu esi piedzīvojis, ja tu apstātos un kaut vai apdomātu. Nemaz nerunājot, ka tu tās lietas spētu izteikt tēlos un līdz galam priekš sevis apstrādāt šo gara plūsmu, lai pa īstam sacītu, ka tā ir garīga pieredze. Cilvēki jauc pieredzi ar notikumiem. Viņi domā – ja viņu dzīvē ir notikušas daudzas lietas, tātad viņiem ir bagāta pieredze un viņi var autoritatīvi kaut ko teikt no savas pieredzes. Cilvēku dzīvē tiešām notiek fascinējošas lietas, bet, ja nekad nav bijis laika apstāties, pārdomāt, nekad nav bijis pat mēģinājuma to kaut kādā dziļākā līmenī apstrādāt, tad tie ir vienkārši notikumi. Pieredzei ir vajadzīgs garīguma pieskāriens. Protams, tu varbūt nekad nevarēsi vārdos vai tēlos izteikt visu, ko esi pieredzējis, bet tik daudz, cik tu esi varējis izteikt, – tik daudz tu arī pats esi sapratis. Vecais Hēgelis reiz teica, ka tikai to, ko esi uzrakstījis, tu esi sapratis. Tā ir arī atbildība sevis priekšā: cik daudz tu slīpē savus instrumentus, kuri tev ir doti un caur kuriem tu vari citiem kaut ko pateikt, tik arī pats sāc pa īstam kaut ko piedzīvot un saprast, ko esi piedzīvojis. I.B.: To, ko tu esi uzzīmējis vai uzgleznojis, – tikai to tu esi līdz galam pieredzējis. A.J.: Jā. Un interesantākais ir tas, ka gatavais darbs pēc tam runā, dod atpakaļ enerģiju. Reizēm pabeidz darbu un sēdi stundu vai divas tādā meditatīvā stāvoklī, neko pat īsti nedomā, bet darbs stāsta kaut ko. I.B.: Vai tavos darbos ir elementi ar simbolisku nozīmi? A.J.: Tas nav apzināti, bet simboli ir visur. Protams, es esmu pētījis to, kas ko simbolizē, un sakrālo ģeometriju, bet darbos tas nonāk tikai intuitīvi. Es domāju, ka simboli ir mūsos jau zemapziņas līmenī. I.B.: Tomēr, mazliet painteresējoties, iepazīstot simbolu nozīmes, atklājas jauna pasaule. Nereti mēs lietojam simbolus, uzdrukātus uz iepirkuma maisiņiem vai apģērba, pat neaizdomājoties, ko tie nozīmē. Piemēram, izstādē „Disidents” bija krustā sistā tēls – tā sauktā Putina lelle. Kā jūs vērtējat reliģisko simbolu izmantošanu provokatīvās akcijās? I.P.: Pirmkārt, šie reliģiskie simboli grib, lai tos lieto, tie tam ir domāti. Bet, kas pateiks, cik mēs katrs par šiem simboliem zinām? Piemēram, krustā sišana kristīgajā izpratnē ir stāsts par sabiedrības agresiju pret to, kurš ir nevis vainīgs un nepareizs, bet tas, kurš mums nes patiesības vēsti. Šādā nozīmē, caur šo upuri, mums būtu jāsaprot, ka šodien visdažādākajās situācijās mēs „sitam krustā” ne mazāk intensīvi un ne mazāk aktīvi kā cilvēki pirms 2000 gadiem. Kādreiz apbēdina, ka cilvēki var lietot simbolus pilnīgi citās nozīmēs un drusku nodara postu pamatidejai, bet es uzskatu, ka mums jābūt ļoti uzmanīgiem ar tiešiem vai netiešiem cenzēšanas mēģinājumiem. Pat ja es, teiksim, jūtos kaut kādā ziņā aizskarts, man kā ticīgam cilvēkam drīzāk būtu jādomā, ko darīt ar šīm savām sajūtām, savām reakcijām un ko tās pasaka par mani, ja es gribētu uzmesties par soģi, kurš tagad tiesās un vērtēs cita cilvēka redzējumu uz lietām. Tas, ko cilvēki par šo instalāciju saka, daudz vairāk pastāsta par viņiem, nevis par šo darbu. Par Putinu, kas it kā ir krustā sists... Tas man maz ko pasaka par Putinu, bet daudz par cilvēkiem, kas gribētu darbu iznīcināt. Es zināmā mērā piekrītu, ka mākslai jābūt sociāli aktīvai, jārunā par aktuālajām tēmām, taču, ja māksla sāk kļūt par ideoloģijas aizstāvi, tad tā īsti vairs nav māksla, bet viena smalka mašinērija, un pret to gan man ir liela iekšēja rezistence, jo es jūtu, ka te ir nevis meklējumi, nevis cilvēka unikalitātes izpaudumi, bet ideoloģijas instruments. I.B.: Šajā gadījumā mākslinieks droši vien bija domājis, ka cīnās pret ideoloģiju. I.P.: Tas ir interesantākais, ka šo darbu var nolasīt absolūti pretēji – mēs esam tie, kas sitam krustā kādu, kuram ir labas idejas. Tas ir ļoti pretrunīgs darbs. A.J.: Man liekas, ka poētiskais jau tikpat labi var būt arī sociāls, bet tas ir atvērtāks, neiet un nekliedz uz ielas. Es tā nekad īsti neesmu sapratis visādus piketus, kur ar naidu iet pret naidu. Ko tieši ar to var panākt, sākas tikai nebeidzama ķēdīte. Un, lai es tagad kliegtu un teiktu, ka man ir taisnība un jums nav? Es varu piedāvāt savu viedokli, bet es nedomāju, ka zinu vairāk par citiem. Katram ir sava pieredze, savs viedoklis. I.B.: Kādreiz varbūt ir nepieciešams savu viedokli pateikt skaļāk, lai nostātos pret netaisnību, piemēram. A.J.: Es cenšos nebūt kategorisks, un man liekas, ka nevar tā klupt citam virsū, tur jājūt tā smalkā mijiedarbība. Es jau neiešu klāt, lai iedotu manā uztverē labu padomu. Tas var būt tāds „lāča pakalpojums”. Ja cilvēks kaut ko ir ieņēmis galvā, viņš tāpat nesapratīs. Līdz sapratnei ir jānonāk pašam. I.P.: Noslēgumā es vēlreiz teikšu, ka ir ļoti svarīgi saglabāt atvērtību jaunajam, citādajam. Pat tad, ja man nepatīk, man tas tomēr ir jāredz un jārespektē. Es domāju, ka katram no mums tā ir svarīga cīņa – paturēt vaļā durvis šim noslēpumam, kas neietilpst mūsu līdzšinējā pasaulē un uzskatos. Esmu priecīgs, ka arī caur šādām sarunām mēs varam to mēģināt mācīties. A.J.: Skatoties uz melno objektu galerijas centrā, ienāca prātā doma par spoguli. Ir vērts atcerēties, ka visu, ko sakām par citiem, mēs patiesībā sakām paši par sevi, un tāpēc vajadzētu turēt šo spoguli sev priekšā, nekļūt pārāk kritiskiem vai kategoriskiem un saglabāt atvērtību. | |
| Atgriezties | |
