studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 2015 Nr. 6 (105) Nr. 5 (104) Nr. 4 (103) Nr. 3 (102) Nr. 2 (101) Nr. 1 (100) 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Brīnumainais pasaku dārzs Inga Bunkše

Anitas Paegles ilustrācija Māras Cielēnas grāmatai „Pulksteņu nakts gaitas”. Papīrs, akvarelis. 1997

Brīnumu lietas notiek pasakainajā brīnumu dārzā. Mute paliek vaļā aiz brīnumiem, ko uzbur māksliniece Anita Paegle. Tomēr viņas brīnumi, lai arī neticami un pārsteigumu pilni, nav vis kāda pārdabiska spēka, bet mākslinieces iztēlošanās spēju un meistarības radīti. Grāmatās zīmētie tēli ir cieši saistīti ar dzejoļiem un pasakām, bet izstādē katrs no viņiem vilina teiksmainā zemē, kurā iztēlei nav robežu. Anitas Paegles uzburtajā pasaulē poētiskās abstrakcijas pārtop konkrētos tēlos, ko īstākus padara rūpīgi izmeklētās un ar sīksīku otiņu un akvareļkrāsām filigrāni zīmētās vietas, kurās tie skumst, dejo, domā un piedzīvo dzīvi. Lietas viņiem apkārt vērpj stāstus par mūsdienām, kurās ierasts skats ir no gāzbetona blokiem puscelta piebūve, grafiti apzīmēta Ziedoņdārza pievārtes koka māja, kola un hamburgers, un aizgājušiem laikiem, kad strinkšķināja mandolīnas un pie cikcakaina galdauta malkoja tēju no trauslām tasītēm. Smalkas faktūras un izteiksmīgi žesti, zīmīgas pozas un silueti. Katrs sīkums, kas tapis rūpīgos pētījumos, papildina kopskanējumu, bet nenomāc to netveramo noskaņu, kura balansē starp realitāti detaļās un iztēles svabadību. Kā jau labās bērnu grāmatu ilustrācijās, Anitas Paegles kompozīcijās savu pasaules uztveri redz atspoguļojamies arī pieaugušie. Tomēr būs labi, ja arī viņiem kāds jautājums paliks neatrisināts, jo atbildes ne vienmēr izskaidro patiesību. Attēlā redzamajā ilustrācijā mazais rūpīgi izpētīs krāsainās putna spalvas un uztvers skumjas karaļa acīs, bet lielais meklēs alegorijas. Paparžu ielokā sēdošais vīrs viņam vienlaikus var būt gan sadrūvējies „mūsu karsti mīļotais karalis” – un te kāds piebildīs: kā Luijs XV, kurš sludināja „pēc mums kaut grēku plūdi”, – gan valdnieks, kas, apmaldījies dzīves labirintos, sērīgi sēž peļķē. Viņa deguns ir nosārtis no vēja. Bet ausis? Tas lai paliek katra paša izdibināms noslēpums.

Atgriezties