VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vizionārās struktūras Ieva Astahovska Izstāde „Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” Bozar mākslu centrs Briselē 12.02.–31.05.2015. | |
 Skats no izstādes „Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” Bozar, Brisele Foto: Philippe De Gobert | |
| Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotā izstāde „Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” – kā notikums, kas iepazīstina ar spilgtām Latvijas avangarda mākslas vērtībām, – jau 2014. gada vasarā bija skatāma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas „Rīga 2014” ietvaros, kļūstot par vienu no pamanītākajām izstādēm blīvajā mākslas un kultūras norišu klāstā. Tagad šī pati izstāde aplūkojama Bozar mākslu centrā Briselē – tā iekļauta kultūras programmā, kas saistīta ar Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē. Spriežot pēc atsauksmēm beļģu presē, arī tur „Vizionārās struktūras” daudziem skatītājiem atstājušas pārsteidzošu un spilgtu iespaidu. Izstāde Briselē iemitinājusies Bozar ēkas (viena no centrālajām un nozīmīgākajām mākslas un kultūras norišu vietām Beļģijas galvaspilsētā) vēsturiskajā daļā, kas ietver rotondas tipa zāli ar pusloka galeriju un diviem spārniem. Ekspozīcijas telpas ļauj gan vizualizēt un scenogrāfiski pārliecinoši izstāstīt izstādes naratīvu, gan iezīmēt latviešu avangarda hronoloģisko, sākotnējo trajektoriju, vienlaikus tomēr atvēlot katram skatītājam savu interpretāciju par to mijiedarbes punktiem veidot pašam. Ekspozīcijas centrālajā daļā ir Kārļa Johansona telpiskās struktūras, kas simboliski iezīmē stāstījuma sākumposmu. Šis nozīmīgais konstruktīvisma mantojums, kas joprojām ir daudziem mazzināms pat Latvijā, rekonstruēts, pateicoties spilgtai Maskavas kinētiskās mākslas personībai Vjačeslavam Koļeičukam un Johansona pētniekam Jurim Silam. Kārļa Johansona telpisko konstrukciju novatorisms ir arī Latvijas avangarda mākslas virsotne – pēc vairākām dekādēm tās kā „spriegumintegritātes” struktūras pasauli pārsteigušas jau pavisam citās laika un telpas koordinātās, piemēram, amerikāņu vizionārā dizaina leģendas Bakminstera Fulera ģeodēzisko kupolu konstruktīvajos principos. Par ekspozīcijas atraktīvāko daļu kļuvusi Kārļa Johansona laboratorija, kurā ikviens skatītājs, spēlējoties un sekojot instrukcijai, pats var salikt Johansona telpisko struktūru moduļus. Gustava Kluča darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas Bozar pusloka galerijā koncentrēti atklāj nozīmīgāko viņa mantojumu, sākot ar „Dinamisko pilsētu” (1919) – nākotnes pilsētas modeli, kas iemieso jaunu, dinamisku pasauli, – un turpinot ar vizionārajiem eksperimentiem revolucionāras formas meklējumos, kuri savukārt transformējās par aģitācijas un propagandas motīviem un tēliem. Politikas estetizācijas un mākslas ideoloģijas kulmināciju Kluča darbos savukārt izceļ viņa fotomontāžas, kurās slavināta sociālisma celtniecība – strādnieku masas, kam pāri stāv padomju vadoņi, kopīgi kaļ padomju modernizācijas kolektīvo varu. Gustava Kluča ekspozīcijas daļu nozīmīgi papildina Pētera Krilova filma „Klucis – nepareizais latvietis” (2008). Ekspozīcijas centrālā – apļveida struktūra – izvērsta zālēs, kurās izvietojušies un tiešā dialogā saslēdzas 70. gadu modernistu un vizionāru Valda Celma, Jāņa Krieva un Artūra Riņķa darbi ar šodienas autoru Ginta Gabrāna un Voldemāra Johansona radīto. Vienā spārnā tie ir Valda Celma un Jāņa Krieva gaismas kinētikas darbi, kas tapuši gan kā futūristiski priekšlikumi, gan reāli dizaina objekti, interjeri un pilsētvides elementi, radot ņirbošu un reizē suģestējošu iespaidu. Tiem līdzās Ginta Gabrāna retrofutūristiskās noskaņas raisošais videodarbs kopā ar spontānā pašorganizācijas formveides procesā radītajām plastmasas struktūrām „Ne no kurienes” aicina ielūkoties hibrīdās realitātēs, kas vienlaicīgi ir gan utopiskas, gan distopiskas, – „posthumāna” pasaule, ko konstruē uzlādētas daļiņas, neskaidra matērija, gēni un tehnoloģijas. Otrā spārnā autonomās un reizē dialoģiskās attiecībās vienojas Voldemāra Johansona telpiski skaniskā granīta plākšņu kompozīcija „Op 34 (Izstarošana)” un Artūra Riņķa „melnā istaba” ar meditatīvo atmosfēru, kurā mirgo viņa 70. un 80. gados tapušie gaismas kinētikas darbi, kas atspoguļo domu plūsmas gan regulāri cirkulāru, gan „haotiski organizētu daudzvirzienu” kustību. Kā Johansons, tā Riņķis izmanto katrs sava laikmeta novatorisku mākslas valodu un ieved skatītāju racionāli un reizē iracionāli tveramā telpiski vizuālā un skaniskā pieredzē. Artūra Riņķa darbos tā ir sapņu vīziju nekonkrētība, Voldemāra Johansona kompleksā akmens struktūru kompozīcijā – mākslas un zinātnes sinerģijā radīta eksaktu eksperimentu interpretācija. Izstāde atklāj, kā vizionāro iztēli visās trīs paaudzēs ir virzījusi un iedvesmojusi „meditācija” par citādu redzējumu sociālajā sistēmā un modernizācijas ideju kontekstā. To, kādā virzienā viņu vizionārie priekšstati dodas, ir noteikusi „iztēles ģeogrāfija” un pieredze, kas ir gan konkrētā laikmeta, gan laika ilgstamības veidota. | |
| Atgriezties | |
